5. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģija - uzskata, ka Pieteikuma iesniedzējas secinājums, ka apstrīdētā norma nedod personai tiesības atprasīt par apelācijas sūdzības iesniegšanu samaksāto valsts nodevu gadījumā, kad uz Civilprocesa likuma 416. panta piektās daļas pamata pieņemts lēmums par atteikšanos pieņemt apelācijas sūdzību, nav viennozīmīgs. Apstrīdētā norma nosakot, ka valsts nodeva ir atmaksājama, ja tiesa atsakās pieņemt pieteikumu. Pēc Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijas ieskata, jēdziens "pieteikums" Civilprocesa likuma 37. panta pirmās daļas 2. punkta izpratnē aptver visus Civilprocesa likuma 34. pantā minētos gadījumus. Proti, ar jēdzienu "pieteikums" esot jāsaprot ne vien prasības pieteikums, bet arī pieteikums par prasības nodrošināšanu un pierādījumu nodrošināšanu, pieteikums sevišķās tiesāšanās kārtības lietās, sūdzības saistībā ar tiesu izpildītāju un notāru lēmumiem un arī apelācijas sūdzība. Civilprocesa likuma 37. panta pirmās daļas 2. punkta mērķis, pēc Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijas ieskata, ir atdot personai atpakaļ tās samaksāto valsts nodevu, ja tiesvedības process nav uzsākts, jo tiesa konstatējusi neatbilstību formālajām prasībām un tādēļ atteikusies pieteikumu pieņemt. Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģija uzsver, ka valsts nodevas kontekstā apelācijas sūdzība būtu pielīdzināma prasības pieteikumam. To citstarp apliecinot arī Civilprocesa likuma 34. panta ceturtajā daļā noteiktais, ka par apelācijas sūdzību maksājama valsts nodeva tādā pašā apmērā, kādā tā būtu jāmaksā par prasības pieteikumu. Tātad apstrīdēto normu tiesa varot piemērot, lai atmaksātu par apelācijas sūdzības iesniegšanu samaksāto valsts nodevu gadījumā, kad tā atteikusies apelācijas sūdzību pieņemt. Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģija uzskata: ja tomēr nebūtu atzīstams, ka apstrīdētā norma gadījumos, kad tiesa atsakās apelācijas sūdzību pieņemt, ir piemērojama tieši, pastāvot priekšnoteikumi likuma roba konstatēšanai un tātad arī apstrīdētās normas piemērošanai pēc analoģijas. Proti, tas, ka valsts nodeva netiek atmaksāta gadījumā, kad tiesa atsakās pieņemt apelācijas sūdzību, neatbilstot tiesiskās vienlīdzības principam. Tādēļ, pēc Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijas ieskata, vispārējās jurisdikcijas tiesai vajadzētu būt ne vien tiesībām, bet arī pienākumam šādu situāciju novērst, piemērojot apstrīdēto normu pēc analoģijas. Ja Satversmes tiesa tomēr uzskatītu par nepieciešamu apstrīdētās normas satversmības izvērtēšanu, tad, pēc Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijas ieskata, šī norma neatbilstot Satversmes 91. panta pirmajam teikumam. Grupas, kas atrodas salīdzināmos apstākļos, esot personas, kuru apelācijas sūdzību tiesa atsakās pieņemt, un personas, kuru prasības pieteikumu tiesa atsakās pieņemt. Proti, atbilstoši Civilprocesa likumā noteiktajām prasībām par procesuālo dokumentu iesniegšanu šīs personas ir samaksājušas valsts nodevu. Tiesas izvērtējuma apjoms abās situācijās esot identisks - tiesa pārbaudot iesniegto dokumentu atbilstību formālajām prasībām. Ja procesuālais dokuments šīm prasībām neatbilst, tad tiek pieņemts lēmums par atteikšanos pieņemt procesuālo dokumentu. No apstrīdētās normas izrietot atšķirīga attieksme pret abām minētajām personu grupām, jo vienā gadījumā esot paredzēta samaksātās valsts nodevas atmaksa, bet otrā - ne. Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģija pievienojas Pieteikuma iesniedzējas viedoklim, ka apstrīdētā norma neatbilst vienlīdzības principam, jo darbs, ko tiesa iegulda, izvērtējot apelācijas sūdzības atbilstību formālajām prasībām, tostarp, pārbaudot, vai apelācijas sūdzībai ir pievienota pilnvara vai cits dokuments, neesot tāds darbs, par kura veikšanu būtu ieturama valsts nodeva pilnā apmērā, kas dažos gadījumos varot sasniegt ļoti ievērojamu summu.