9. Article

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka personas, kuras samaksā valsts nodevu, iesniedzot prasības pieteikumu pirmās instances tiesā, atrodas salīdzināmā situācijā ar personām, kuras samaksā valsts nodevu, iesniedzot apelācijas sūdzību. Abos gadījumos personas vēršoties tiesā, lai tā pieņemtu tiesvedības ierosināšanas pamatā esošo procesuālo dokumentu un ierosinātu tiesvedību. Attiecībā uz pazīmi, pēc kuras minētās personu grupas būtu salīdzināmas, Pieteikuma iesniedzēja paudusi viedokli, ka šāda kopīga pazīme ir atteikums pieņemt tiesvedības ierosināšanas pamatā esošo procesuālo dokumentu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 8. lp.). Savukārt Saeima uzskata, ka lietā nav identificējamas personu grupas, kas atrodas salīdzināmos apstākļos. Pēc Saeimas ieskata, abas Pieteikuma iesniedzējas norādītās personu grupas īsteno procesuālās tiesības atšķirīgās un tādēļ savstarpēji nesalīdzināmās civilprocesa stadijās (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 30. lp.). Saeima uzskata, ka apelācijas tiesvedības mērķis, tostarp civilprocesā, ir īpašs, proti - pārbaudīt pārsūdzēto pirmās instances tiesas spriedumu, izvērtējot tā tiesiskumu un pamatotību. Tā esot fakultatīva tiesvedības stadija, kurā spriedumu vērtējot tikai pārsūdzētajā daļā, un vēršanās apelācijas instances tiesā esot tieši atkarīga no personas gribas un subjektīvajiem ieskatiem par pirmās instances tiesas sprieduma pārsūdzēšanu (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 29. lp.). Līdz ar to attieksmei pret minētajām personu grupām nevajagot būt vienādai. Lietā pieaicinātās personas piekrīt Saeimai, ka tiesvedība pirmās instances tiesā un apelācijas instances tiesā ir dažādas tiesvedības stadijas, tomēr vairākums lietā pieaicināto personu pievienojas Pieteikuma iesniedzējas argumentiem par salīdzināmajām personu grupām, proti, tam, ka izskatāmās lietas apstākļos personas, kuras samaksā valsts nodevu, iesniedzot prasības pieteikumu pirmās instances tiesā, atrodas salīdzināmos apstākļos ar personām, kuras samaksā valsts nodevu, iesniedzot apelācijas sūdzību. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka, vērtējot tiesību normas atbilstību Satversmes 91. pantam, jāņem vērā tiesiskās attiecības, ko šī norma regulē (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 17. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-03-01 10. punktu). Satversmes 92. pants garantē personai tiesības aizsargāt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā, tostarp civilprocesuālā kārtībā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 12. marta sprieduma lietā Nr. 2019-11-01 10. punktu). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka jēdziens "taisnīga tiesa" ietver divus aspektus - institucionālo un procesuālo, proti, taisnīga tiesa kā neatkarīga tiesu varas institūcija, kas izskata lietu, un taisnīga tiesa kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs process, kurā lieta tiek izskatīta. Tādējādi no Satversmes 92. panta valstij citstarp izriet pienākums pieņemt tādas procesuālās normas, atbilstoši kurām tiesa lietas izskatītu kārtībā, kas nodrošina to taisnīgu izspriešanu (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 9. maija sprieduma lietā Nr. 2007-24-01 8. punktu). Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka Satversmes 86. panta pirmais teikums paredz likumdevējam tiesības pieņemt attiecīgas tiesību normas, proti, likumdevējs ir tiesīgs noteikt gan to, kādas lietu kategorijas ir noteiktas tiesu instances kompetencē, gan arī pieņemt procesuālās normas, atbilstoši kurām lieta attiecīgajā tiesu instancē ir izskatāma (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 2. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-22-01 11. punktu). Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā ir nostiprināta atziņa, ka valstij ir rīcības brīvība noteikt tiesvedības kārtību atkarībā no lietu veida (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2014. gada 2. oktobra sprieduma lietā "Hansen v. Norway", pieteikums Nr. 15319/09, 71. punktu). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka civilprocess ir taisnīgas tiesas elements un ietilpst Satversmes 92. panta saturā (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 28. septembra sprieduma lietā Nr.2016-01-01 9. punktu). Atbilstoši likuma "Par tiesu varu" 30. panta pirmajai daļai rajona (pilsētas) tiesa ir pirmā instance civillietām, ja likumā nav noteikts citādi. Šā likuma 36. pants noteic, ka apgabaltiesa ir apelācijas instance civillietām, ja likumā nav noteikts citādi. Savukārt atbilstoši minētā likuma 43. panta otrajai daļai Augstākā tiesa ir kasācijas instance, ja likumā nav noteikts citādi. Pušu strīdi pēc būtības tiek skatīti pirmajās divās tiesu instancēs (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 12. marta sprieduma lietā Nr. 2019-11-01 14. punktu). Civilprocesa likumā ir noteikti šā procesa pamatnoteikumi, pie kuriem pieder arī normas par tiesāšanās izdevumiem, citstarp arī valsts nodevas samaksas regulējums (sk. Civilprocesa likuma 33. panta otrās daļas 1. punktu). Valsts nodeva ir ar Civilprocesa likumu noteikts obligāts maksājums par tiesas spriešanu civillietās (sk.: Civilprocesa likuma komentāri. I daļa (1.-28. nodaļa). Otrais papildinātais izdevums. Sagatavojis autoru kolektīvs. Prof. K. Torgāna zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2016, 128. lpp.). Atbilstoši Civilprocesa likuma 34. panta pirmajai daļai par katru prasības pieteikumu - sākotnējo prasību vai pretprasību, trešās personas pieteikumu ar patstāvīgu prasījumu par strīda priekšmetu, kas iesniegts jau iesāktā procesā, pieteikumu sevišķās tiesāšanas kārtības lietās, kā arī citiem šajā pantā paredzētajiem pieteikumiem, kurus iesniedz tiesā, - maksājama valsts nodeva šā likuma 34. panta pirmās daļas apakšpunktos un septītajā daļā noteiktajā apmērā atkarībā no iesniedzamā procesuālā dokumenta veida. Arī par apelācijas sūdzību maksājama valsts nodeva atbilstoši likmei, kāda jāmaksā, iesniedzot prasības pieteikumu (pieteikumu sevišķās tiesāšanas kārtības lietā), bet mantiska rakstura strīdos - likmei, kuru aprēķina atbilstoši strīda summai pirmās instances tiesā (sk. Civilprocesa likuma 34. panta ceturto daļu). Tādējādi valsts nodevas samaksa ir paredzēta gan gadījumā, kad tiek iesniegts prasības pieteikums civillietā, gan gadījumā, kad tiek iesniegta apelācijas sūdzība civillietā. Civilprocesa likuma 128. pants noteic formālās prasības attiecībā uz prasības pieteikuma saturu, un šo prasību izpildi pārbauda tiesnesis, izlemjot jautājumu par prasības pieteikuma pieņemšanu un civillietas ierosināšanu. Civilprocesa likuma 132. panta pirmā daļa noteic prasības pieteikuma nepieņemšanas pamatus. Viens no prasības pieteikuma nepieņemšanas pamatiem ir tas, ka prasības pieteikumam nav pievienota pilnvara vai cits dokuments, kas apliecina pārstāvja pilnvarojumu celt prasību. Savukārt Civilprocesa likuma 416. panta pirmā daļa noteic formālās prasības attiecībā uz apelācijas sūdzības saturu. Šā panta piektā daļa noteic, ka tiesnesis pieņem lēmumu par atteikšanos pieņemt apelācijas sūdzību, ja tai nav pievienota pilnvara vai cits dokuments, kas apliecina pārstāvja pilnvarojumu pārsūdzēt tiesas spriedumu. Līdzīgi arī Civilprocesa likuma 440.6 panta pirmā daļa (apelācijas tiesvedības speciālā procesuālā kārtība) noteic, ka apelācijas sūdzību, kura nav parakstīta vai kuru iesniegusi persona, kas nav pilnvarota pārsūdzēt tiesas spriedumu, vai par kuru nav samaksāta valsts nodeva, nepieņem un atdod atpakaļ iesniedzējam. Līdz ar to visos šajos gadījumos paredzēts izvērtēt tiesai iesniegto procesuālo dokumentu atbilstību formālajām prasībām. Pieteikuma iesniedzējas izskatāmās lietas pamatā esošajā situācijā atteikts ierosināt apelācijas tiesvedību, jo apelācijas sūdzībai nav bijis pievienots dokuments, kas apliecinātu, ka persona, kas parakstījusi un iesniegusi apelācijas sūdzību, ir pilnvarota pārsūdzēt pirmās instances tiesas spriedumu. Līdz ar to apelācijas sūdzība nav pieņemta. No minētajām tiesību normām izriet, ka gan prasības pieteikuma, gan apelācijas sūdzības pieņemšanas atteikuma pamats ir identisks, ja attiecīgo procesuālo dokumentu iesniedz persona bez atbilstoša pilnvarojuma. Līdz ar to Pieteikuma iesniedzējas identificētās grupas vienojošā pazīme ir atteikums pieņemt tiesvedības ierosināšanas pamatā esošo procesuālo dokumentu formālo prasību neizpildes dēļ, proti, tādēļ, ka procesuālo dokumentu iesniegusi persona bez atbilstoša pilnvarojuma.