109. Article — ietver valsts pienākumu sniegt personai sociālo

palīdzību, kas tai rada iespēju veidot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai. 12. Tiesībsargs uzskata, ka ar apstrīdēto normu noteiktais vidējo ienākumu līmenis, pēc kura ģimeni vai personu var atzīt par trūcīgu un attiecīgi dot tai tiesības uz trūcīgām personām pieejamiem sociālā atbalsta pasākumiem, ir pārmērīgi zems. Šāds sociālais atbalsts esot nepieciešams daudz lielākam Latvijas iedzīvotāju skaitam, nekā to šobrīd pieļauj apstrīdētā norma. Apstrīdētā norma paredz, ka persona vai ģimene, kuras vidējie ienākumi katram ģimenes loceklim mēnesī pēdējo triju mēnešu laikā līdz statusa noteikšanai nepārsniedz 128,06 euro, ir atzīstama par trūcīgu. Personas vai ģimenes atzīšana par trūcīgu ļauj tai pretendēt uz tiem sociālās palīdzības atbalsta pasākumiem, kurus valsts un pašvaldības noteikušas trūcīgām ģimenēm un personām jeb trūcīgāko un mazāk aizsargāto iedzīvotāju grupu aizsardzībai. Atbilstoši Noteikumu Nr. 299 2. punktam ģimene vai persona atzīstama par trūcīgu, ja tās vidējie ienākumi katram ģimenes loceklim mēnesī pēdējo triju mēnešu laikā nepārsniedz iepriekš minēto ienākumu apmēru un ja: 1) tai nepieder naudas līdzekļu uzkrājumi vai īpašums, izņemot šo noteikumu 19. punktā minēto; 2) tā nav noslēgusi uztura līgumu; 3) tā nesaņem ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas sniegtos pakalpojumus vai tā neatrodas ieslodzījumā; 4) persona ir reģistrējusies Nodarbinātības valsts aģentūrā kā bezdarbnieks atbilstoši Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 37. panta pirmajai daļai. Savukārt šī norma paredz, ka personai darbspējīgā vecumā, kura vēlas saņemt sociālās palīdzības pabalstu, izņemot pabalstu krīzes situācijā, un nestrādā (nav uzskatāma par darba ņēmēju vai pašnodarbināto saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu"), jāreģistrējas Nodarbinātības valsts aģentūrā kā bezdarbniekam, izņemot gadījumu, kad persona ir: 1) invaliditātes pensijas, vecuma pensijas vai valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta saņēmēja; 2) sieviete grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma laikā, viens no bērna vecākiem vai cita persona bērna kopšanas periodā; 3) viens no bērna invalīda vecākiem, ja bērns nesaņem piemērotus aprūpes pakalpojumus; 4) persona vecumā no 15 gadiem, kura iegūst izglītību klātienē pamatizglītības, vispārējās vidējās vai profesionālās vidējās izglītības iestādē vai ir pilna laika studējošais augstskolā. Saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 5. pantu sociālo palīdzību klientam sniedz, pamatojoties uz viņa materiālo resursu - ienākumu un īpašumu novērtējumu. Novērtējot klienta materiālos resursus, ņem vērā ienākumus, kas veidojas pēc nodokļu samaksas. Taču par ienākumiem neuzskata ģimenes valsts pabalstu un piemaksas pie šā pabalsta, bērna ar invaliditāti kopšanas pabalstu, pabalstu personai ar invaliditāti, kurai nepieciešama kopšana, pabalstu par asistenta izmantošanu, pabalstu transporta izdevumu kompensēšanai personai ar invaliditāti, kurai ir apgrūtināta pārvietošanās, pabalstu ar celiakiju slimam bērnam, pabalstus bērna piedzimšanas un personas nāves gadījumā, kā arī šajā likumā noteiktos pašvaldības sociālās palīdzības pabalstus (sk. Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 5. panta trešās daļas 1. un 2. punktu). Līdz ar to apstrīdētajā normā noteiktais ģimenes vai personas vidējo ienākumu līmenis, ar kādu tā atzīstama par trūcīgu, ir viens no būtiskākajiem faktoriem, no kura ir atkarīgs tas, cik plašam personu lokam tiek paredzētas tiesības saņemt trūcīgai ģimenei vai personai paredzēto sociālo palīdzību pamatvajadzību apmierināšanai. Turklāt jāņem vērā, ka kopējo ģimenes vai personas faktiski saņemto ienākumu vidējais līmenis, ar kādu tā atzīstama par trūcīgu, var būt lielāks, ja tai tiek izmaksāts kāds no Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 5. panta trešās daļas 2. punktā minētajiem pabalstiem. Šis punkts spēkā esošajā redakcijā izteikts ar 2011. gada 15. decembra likumu "Grozījumi Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā" un 2017. gada 12. janvāra likuma "Grozījumi Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā" 2. pantu, kas paredzēja papildināt šo normu ar vārdiem "ģimenes valsts pabalstu". Satversmes tiesa norāda, ka Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 5. panta trešās daļas 2. punktā minētie pabalsti, kas netiek iekļauti trūcīgas ģimenes vai personas vidējo ienākumu aprēķinā, ir piešķirti katrs savam mērķim un katrs savā apmērā, kas vērsts uz katra konkrētā mērķa izpildi. Piemēram, ģimenes valsts pabalsta un piemaksas pie šā pabalsta mērķis ir segt ģimenei papildu izdevumus, kas rodas saistībā ar bērna vai jaunieša uzturēšanu. Bērna ar īpašām vajadzībām kopšanas pabalsta mērķis ir sniegt atbalstu ģimenēm, kurās ir bērns ar smagiem funkcionāliem traucējumiem, sakarā ar papildu izdevumiem, kas rodas tāpēc, ka bērnam ir nepieciešama īpaša kopšana. Pabalstu saistībā ar bērna piedzimšanu mērķis pamatā ir nodrošināt vecāku klātbūtni bērnam viņa dzīves pirmajos gados un segt papildu izdevumus, kas rodas saistībā ar bērna piedzimšanu. Savukārt dzīvokļa pabalsta mērķis ir palīdzēt ģimenei vai personai nodrošināt mājokli. Par trūcīgas personas vidējiem ienākumiem apstrīdētās normas izpratnē atbilstoši Noteikumu Nr. 299 14. punktam nav uzskatāmi arī pašvaldības iepriekš izmaksātie sociālās palīdzības pabalsti un sociālās garantijas bārenim un bez vecāku gādības palikušam bērnam pēc ārpusģimenes aprūpes beigšanās, kā arī naudas līdzekļi, kas iegūti no labdarības fondiem, studējošā kredīts un sociālo kampaņu rezultātā gūtais materiālais labums. Noteikumu Nr. 299 14. punkts kopš šo noteikumu spēkā stāšanās 2010. gada 1. aprīlī nav grozīts. Satversmes tiesa jau atzinusi, ka Noteikumu Nr. 299 14. punktā noteiktajiem atbalsta pasākumiem ir konkrēts mērķis un tie tiek izmaksāti pie noteiktām iedzīvotāju grupām piederīgām personām, tāpēc tie nav vērtējami kā tādi, kuri primāri izmantojami trūcīgās personas vai tās ģimenes locekļu pamatvajadzību nodrošināšanai (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 22.2. punktu). Tādējādi vidējo ienākumu maksimālā robeža, ar kādu ģimene vai persona var tikt atzīta par trūcīgu un tādējādi pretendēt uz sociālā atbalsta pasākumiem pamatvajadzību apmierināšanai personām un ģimenēm ar viszemākajiem ienākumiem, ir visām ģimenēm un personām vienāda - 128,06 euro katrai personai vai katram ģimenes loceklim, un šo summu veido tādi ienākumi, kas nav piešķirti konkrētam mērķim un tāpēc var tikt izlietoti dažādiem mērķiem. Līdz ar to apstrīdētā norma paredz, ka uz sociālā atbalsta pasākumiem pamatvajadzību apmierināšanai trūcīgām personām ir tiesības ģimenei vai personai, kuras vidējie ienākumi uz vienu personu nepārsniedz 128,06 euro mēnesī. Līdz ar to Satversmes tiesai jāizvērtē, vai apstrīdētā norma, paredzot vidējo ienākumu līmeni, ar kādu ģimene vai persona atzīstama par trūcīgu, un tādējādi regulējot to personu loku, kuras ir tiesīgas saņemt trūcīgām personām paredzēto sociālo palīdzību, atbilst Satversmes 1. un 109. pantam. 13. Īstenojot sociālās tiesības, valsts bauda rīcības brīvību, ciktāl tā ir saprātīgi saistīta ar valsts ekonomisko situāciju, tomēr šī rīcības brīvība nav neierobežota. Tiesu varai ir pienākums izvērtēt, vai valsts ir ievērojusi šīs rīcības brīvības robežas (sal. sk. Satversmes tiesas 2007. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2007-13-03 8.4. punktu). No Satversmes 1. un 109. pantā ietvertās prasības nodrošināt to, lai katra persona varētu dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai, izriet attiecīgs valsts pozitīvais pienākums. Tātad, lai izskatāmajā lietā izvērtētu, vai valsts ir izpildījusi šo savu pienākumu, jāpārbauda, vai: 1) likumdevējs ir veicis pasākumus, lai nodrošinātu personām iespēju izmantot sociālās tiesības; 2) šie pasākumi veikti pienācīgi, proti, personām ir nodrošināta iespēja izmantot savas sociālās tiesības vismaz minimālā apmērā; 3) ir ievēroti vispārējie tiesību principi (sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada 15. jūnija sprieduma lietā Nr. 2016-11-01 14. punktu un 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 17.4. punktu). 14. Satversmes tiesa visupirms noskaidros, vai valsts ir veikusi pasākumus, lai nodrošinātu ikvienai personai iespēju izmantot sociālās tiesības. 14.1. Sociālās palīdzības mērķis ir sniegt materiālu atbalstu trūcīgai, maznodrošinātai vai krīzes situācijā nonākušai ģimenei vai personai, lai nodrošinātu tās pamatvajadzības un veicinātu darbspējīgas personas līdzdarbību savas situācijas uzlabošanā. Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 33. panta pirmā daļa paredz, ka ienākumu un materiālā stāvokļa līmeni, kuru nepārsniedzot ģimene vai atsevišķi dzīvojoša persona tiek atzīta par trūcīgu, un kārtību, kādā ģimene vai persona tiek atzīta par trūcīgu, nosaka Ministru kabinets. Šā panta otrā daļa paredz, ka pašvaldība saistošajos noteikumos var paredzēt labvēlīgākus nosacījumus ģimenes vai personas atzīšanai par trūcīgu. Tiesībsargs norāda, ka neviena pašvaldība nav noteikusi lielāku vidējo ienākumu apmēru ģimenes vai personas atzīšanai par trūcīgu. Ministru kabinets savukārt skaidro, ka pašvaldībām nemaz nebūtu tiesību noteikt citu vidējo ienākumu apmēru, ar kādu ģimene vai persona atzīstama par trūcīgu, jo to skaidri nosakot apstrīdētā norma, proti, ģimene vai persona atzīstama par trūcīgu, ja tās vidējie ienākumi katram ģimenes loceklim mēnesī pēdējo triju mēnešu laikā nepārsniedz 128,06 euro un ja izpildās pārējie šā statusa noteikšanas kritēriji. Pašvaldības esot tiesīgas paredzēt citus, labvēlīgākus nosacījumus, piemēram, kritērijus attiecībā uz kustamā un nekustamā īpašuma izvērtēšanu (sk. Ministru kabineta atbildes raksta 3. lp. lietas materiālu 1. sēj. 48. lp.). Pašvaldība trūcīgām personām no sava pamatbudžeta izmaksā pabalstu GMI līmeņa nodrošināšanai un dzīvokļa pabalstu. Pašvaldība ir tiesīga, izvērtējot ģimenes vai personas ienākumus, no sava pamatbudžeta izmaksāt arī citus pabalstus ģimenes vai personas pamatvajadzību apmierināšanai. Savukārt valsts ir noteikusi vairākus atvieglojumus trūcīgām ģimenēm un personām dažādās jomās. Piemēram, tām nodrošināta bezmaksas juridiskā palīdzība, samazināta maksa par elektroenerģiju, nodrošināta nekustamā īpašuma nodokļa atlaide 90 procentu apmērā, atbrīvojums no pacienta iemaksas veselības aprūpes iestādē, zāļu vai medicīnisko ierīču izdevumu pilnīga kompensācija, kā arī samazināta maksa par vairāku kultūras iestāžu apmeklējumiem (sk.: Atvieglojumi un palīdzība trūcīgām un maznodrošinātām ģimenēm (personām). Pieejams: www.lm.gov.lv). Kā jau Satversmes tiesa secinājusi 2020. gada 25. jūnija spriedumā lietā Nr. 2019-24-03, lai sekmētu sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju grupu, tostarp trūcīgo personu, nodarbinātību, likumdevējs pieņēmis arī Sociālā uzņēmuma likumu, kura mērķis ir radīt sociālajiem uzņēmumiem labvēlīgu saimnieciskās darbības vidi (sk. Sociālā uzņēmuma likuma 1. pantu un Ministru kabineta 2018. gada 27. marta noteikumu Nr. 173 "Noteikumi par sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju grupām un sociālā uzņēmuma statusa piešķiršanas, reģistrēšanas un uzraudzības kārtību" 2.3. apakšpunktu). Tāpat, lai veicinātu sabiedriskā labuma darbību un trūcīgo personu sociālās labklājības celšanu, likumdevējs ir pieņēmis Sabiedriskā labuma organizāciju likumu (sk. Sabiedriskā labuma organizāciju likuma 1. un 2. pantu). 14.2. Ģimenes un personas, kuru vidējo ienākumu līmenis pārsniedz trūcīgas ģimenes vai personas vidējo ienākumu līmeni, var pretendēt uz maznodrošinātai ģimenei vai personai paredzētiem sociālā atbalsta pasākumiem. Atbilstoši likumā "Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā" un likumā "Par dzīvojamo telpu īri" noteiktajam par maznodrošinātu atzīstama persona, kuras ienākumi un materiālais stāvoklis nepārsniedz attiecīgās pašvaldības domes noteikto līmeni, kas savukārt nedrīkst būt zemāks par trūcīgas personas ienākumu un materiālā stāvokļa līmeni, kādu, pamatojoties uz Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumu, noteicis Ministru kabinets. Pašvaldībām ir pienākums noteikt ienākumu un materiālā stāvokļa līmeni, ar kādu persona atzīstama par maznodrošinātu, taču katrai pašvaldībai kā pašvaldības autonomā funkcija ir dotas tiesības noteikt atšķirīgu vidējo ienākumu līmeni, ar kādu ģimene vai persona atzīstama par maznodrošinātu. Attiecībā uz maznodrošinātām personām, atšķirībā no trūcīgām personām, pašvaldībai nav no likuma izrietoša pienākuma nodrošināt konkrētus atbalsta pasākumus. Izvērtējot ģimenes vai personas ienākumus, pašvaldība ir tiesīga no sava pamatbudžeta izmaksāt maznodrošinātām personām dzīvokļa pabalstu un citus pabalstus pamatvajadzību apmierināšanai. Savukārt valsts maznodrošinātām ģimenēm un personām noteikusi vairākus tādus atvieglojumus kā, piemēram: saņemt nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumu līdz 90 procentu apmērā; saņemt valsts nodrošināto juridisko palīdzību; pretendēt uz atbrīvojumu no tiesas izdevumu atmaksas; tiesības saņemt elektroenerģijas pakalpojumu par samazinātu cenu (sk.: Atvieglojumi un palīdzība trūcīgām un maznodrošinātām ģimenēm (personām). Pieejams: www.lm.gov.lv). 14.3. Papildus trūcīgas un maznodrošinātas ģimenes vai personas atbalsta pasākumiem atbilstoši Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 35. panta otrajai daļai pašvaldība, neizvērtējot ģimenes vai personas ienākumus, var piešķirt ģimenei vai personai pabalstu krīzes situācijā jeb sniegt individuālu palīdzību ģimenei vai personai tādā situācijā, kad tā katastrofas vai citu no ģimenes vai personas gribas neatkarīgu apstākļu dēļ nespēj pati saviem spēkiem nodrošināt savas pamatvajadzības. Satversmes tiesa secina, ka valsts, paredzot trūcīgas un maznodrošinātas ģimenes vai personas sociālā atbalsta pasākumus un individuālas palīdzības sniegšanu krīzes situācijā nonākušām ģimenēm vai personām, ir veicinājusi sociālās palīdzības sistēmas izveidi ar mērķi sniegt sociālo palīdzību tādām ģimenēm un personām, kurām trūkst līdzekļu pamatvajadzību apmierināšanai. Līdz ar to valsts ir veikusi pasākumus, lai veicinātu ikvienas personas iespējas īstenot sociālās tiesības. 15. Secīgi Satversmes tiesa pārbaudīs, vai pasākumi, kas saistīti ar trūcīgas ģimenes un personas tiesību uz sociālo palīdzību noteikšanu, ir veikti pienācīgi, proti, vai šādām ģimenēm un personām ir nodrošināta iespēja izmantot savas sociālās tiesības vismaz minimālā apmērā. Lai izvērtētu, vai trūcīgām ģimenēm un personām ir nodrošināta iespēja izmantot savas sociālās tiesības vismaz minimālā apmērā, Satversmes tiesai šajā lietā jānoskaidro: 1) vai likumdevējs pats ir noregulējis būtiskākos ar sociālās palīdzības piešķiršanu saistītos jautājumus; 2) vai trūcīgas ģimenes vai personas statusam atbilstošais vidējo ienākumu līmenis ir noteikts, pamatojoties uz tādu metodi, kas izriet no mērķa aizsargāt cilvēka cieņu, mazināt sociālo nevienlīdzību un nodrošināt valsts ilgtspējīgu attīstību; 3) vai apstrīdētajā normā noteiktais trūcīgas ģimenes vai personas statusam atbilstošais vidējo ienākumu līmenis kopsakarā ar citiem sociālās palīdzības pasākumiem ikvienai ģimenei vai personai rada iespēju veidot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 19.4. punktu). 16. Saeima norāda, ka tā esot likumā noteikusi sociālās palīdzības mērķi, kuru var uzskatīt par vienu no pamatprincipiem, kas jāievēro, reglamentējot sociālās palīdzības nodrošināšanas kārtību un tās apjoma aprēķināšanas metodes. Kā jau Satversmes tiesa secinājusi 2020. gada 25. jūnija spriedumā lietā Nr. 2019-24-03, likumdevējs, pieņemot likumu "Par sociālo drošību" un Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumu, ir noteicis, ka personai, kura saviem spēkiem nespēj nodrošināt sevi vai pārvarēt īpašas dzīves grūtības un kura nesaņem ne no viena cita pietiekamu palīdzību, ir tiesības uz personisku un materiālu palīdzību, kas atbilst tās vajadzībām, dod iespēju pašpalīdzībai un veicina tās iesaistīšanos sabiedrības dzīvē. Sociālās palīdzības mērķis ir sniegt materiālu atbalstu trūcīgām, maznodrošinātām un krīzes situācijā nonākušām ģimenēm un personām, lai nodrošinātu to pamatvajadzības un veicinātu darbspējīgo personu līdzdarbību savas situācijas uzlabošanā (sk. likuma "Par sociālo drošību" 11. pantu un Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 32. pantu). Atbilstoši Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 33. panta pirmajai daļai ienākumu un materiālā stāvokļa līmeni, kuru nepārsniedzot ģimene vai persona tiek atzīta par trūcīgu, un kārtību, kādā ģimene vai persona tiek atzīta par trūcīgu, nosaka Ministru kabinets. Tādējādi Saeima deleģējusi Ministru kabinetu noteikt vienu no būtiskākajiem faktoriem, no kura ir atkarīgs tas, cik plašam personu lokam tiek paredzētas tiesības saņemt trūcīgai ģimenei un personai paredzēto sociālo palīdzību pamatvajadzību apmierināšanai. No varas dalīšanas principa un no tā, ka parlamentārajā demokrātijā parlamentam ir augstāka demokrātiskās leģitimitātes pakāpe nekā valdībai, izriet "būtiskuma teorija", kas ir parlamenta virsvadības principa izpausme. Tā paredz, ka svarīgākie valsts un sabiedrības dzīves jautājumi, ievērojot Satversmē noteikto kārtību, jāizlemj pašam likumdevējam. No tā izriet prasība parlamentam lemt par visiem svarīgiem un nozīmīgiem valsts un sabiedrības dzīves jautājumiem, detalizētāku noteikumu un likuma ieviešanai dzīvē nepieciešamo tehnisko normu izstrādāšanai pilnvarojot Ministru kabinetu vai citu valsts institūciju (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 19.1. punktu). Kaut arī Satversme neparedz personas tiesības uz noteiktu pabalsta summu un pabalsta aprēķināšanas kārtību, sociālās palīdzības sistēmas ietvaros valstij ir jāsniedz palīdzība trūcīgām personām vismaz minimālā apmērā (sal. sk. Satversmes tiesas 2006. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-10-03 16.1. punktu). Satversmes tiesa jau atzinusi, ka pamattiesību īstenošanas kārtības un cilvēktiesību aizsardzības minimālo garantiju noteikšana ir būtisks pamattiesību jautājums (sal. sk. Satversmes tiesas 2010. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-44-01 11. punktu). Arī Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa atzinusi, ka tiesību uz cilvēka cienīgu dzīvi nodrošināšana ir būtisks pamattiesību jautājums, kas jānoregulē parlamentam ar likumdošanas aktu (sk. Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas 2010. gada 9. februāra spriedumu lietā 1 BvL 1, 3, 4/09, Rn. 136). Saeima, proti, likumdevējs nedrīkst atbildību par tādu cilvēktiesību aizsardzībai, ievērošanai vai īstenošanai būtisku lēmumu pieņemšanu, kādi ir lēmumi par cilvēka cienīgas dzīves nodrošināšanu, pārcelt uz izpildvaru (sal. sk. Satversmes tiesas 2010. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-44-01 11. punktu). Tieši likumdevējam ir jānosaka ne tikai sociālās palīdzības minimuma noteikšanas mērķis, bet arī galvenie tā noteikšanas kritēriji. Sociāli atbildīgas valsts princips prasa, lai likumdevējs ņem vērā sociālo realitāti atbilstoši konkrētajam laikam un patiesajiem apstākļiem valstī un paredz pienācīgu sociālās palīdzības minimumu. Likumdevējam ir pienākums noteikt, kādos gadījumos un kādām personām jābūt nodrošinātam sociālās palīdzības minimumam, kā arī noteikt veidu, kādā šāds pienācīgs sociālās palīdzības minimums nodrošināms. Būtiskuma teorija liedz sociālās palīdzības minimuma nodrošināšanas metodes pamatprincipu noteikšanu deleģēt Ministru kabinetam vai pieļaut, ka dažādas pašvaldības nodrošina atšķirīgu sociālās palīdzības minimumu iedzīvotājiem, vadoties no savām, turklāt bieži vien ierobežotām finansiālajām iespējām. Tas ir tieši likumdevēja pienākums - nodrošināt būtisku sociālo pamattiesību īstenošanu visā valstī, proti, nodrošināt to, ka ikvienai personai, kurai nepieciešama palīdzība pamatvajadzību apmierināšanai, ir paredzētas tiesības uz sociālās palīdzības minimumu. Līdz ar to likumdevējs nav izlēmis būtiskākos ar sociālās palīdzības piešķiršanu trūcīgai ģimenei un personai saistītos jautājumus. 17. Saeima norāda, ka valstij ir pienākums savas saistības sociālo tiesību jomā samērot ar savām ekonomiskajām iespējām, lai netiktu apgrūtināta citu valsts pienākumu izpilde, tostarp citu sociālo tiesību īstenošana. Palīdzība trūcīgām un maznodrošinātām personām neesot atkarīga no personas veiktajām valsts sociālās apdrošināšanas iemaksām, bet gan no valstij (arī pašvaldībām) pieejamiem finanšu līdzekļiem. Tāpēc valstij būtu piešķirama plaša rīcības brīvība tāda normatīvā regulējuma pieņemšanā, kas paredz palīdzību personām ar zemiem ienākumiem. Satversmes tiesa jau atzinusi, ka neatkarīgi no ekonomiskās situācijas valstij saglabājas pienākumi, no kuriem tā nav tiesīga atkāpties. Viens no šādiem pienākumiem ir garantēt tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz minimālā līmenī, un šo tiesību mērķis ir, cik vien tas iespējams, kalpot cilvēka cienīgas dzīves nodrošināšanai (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 15.1. punktu). Līdz ar to valsts rīcības brīvība ir ierobežota tad, kad tā lemj par sociālās palīdzības minimumu. Valstij sava izvēle sociālās palīdzības minimuma noteikšanā un šajā sakarā izdarītā konceptuālā izšķiršanās ir pienācīgi jāpamato, citstarp ar empīriskiem un zinātniskiem atzinumiem. Arī Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa atzinusi, ka likumdevējam ir rīcības brīvība noteikt veidu, kādā tiek apzinātas personu pamatvajadzības un konkrētie apstākļi, taču tas savu izvēli var pamatot tikai ar personu vajadzībām (sk. Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas 2019. gada 5. novembra spriedumu lietā 1 BvL 7/16, Rn. 121). Šīs rīcības brīvības ietvaros valsts nav tiesīga paredzēt tādu risinājumu, kas personām, kurām nepieciešama sociālā palīdzība, nenodrošina sociālās palīdzības minimumu. Satversmes tiesa secina, ka valstij ir rīcības brīvība sociālās palīdzības atbalsta pasākumu, pabalstu summu un piešķiršanas kārtības noteikšanā, taču valsts rīcības brīvība ir ierobežota, kad tā lemj par tādiem sociālā atbalsta pasākumiem, kas personai nepieciešami, lai tai būtu iespēja dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai. Valstij ir jāveido tāds tiesiskais ietvars, lai atbalsta pasākumu kopums, kas tiek paredzēts ar mērķi apmierināt personu pamatvajadzības, būtu pietiekami mērķēts un nodrošinātu sociālās palīdzības minimumu katrai ģimenei un personai, kurai trūkst līdzekļu, lai saviem spēkiem nodrošinātu sev tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai. Līdz ar to valsts rīcības brīvība ir ierobežota ar pienākumu paredzēt tādu sociālo palīdzību, kas katrai personai, kurai šī palīdzība nepieciešama, rada iespēju veidot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai. 18. Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 32. pantā noteikts, ka sociālās palīdzības mērķis ir sniegt materiālu atbalstu trūcīgām, maznodrošinātām un krīzes situācijā nonākušām ģimenēm (personām), lai nodrošinātu to pamatvajadzības un veicinātu darbspējīgo personu līdzdarbību savas situācijas uzlabošanā. Likuma 1. panta 11. punktā ir precizētas personas pamatvajadzības: ēdiens, apģērbs, mājoklis, veselības aprūpe un obligātā izglītība. Taču cilvēka cieņai atbilstoša dzīves līmeņa nodrošināšanai nepieciešamās prasības neizriet vienīgi no šīs normas. Satversmes 89. pants noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. No šā panta izriet, ka likumdevēja mērķis ir panākt Satversmē ietverto cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautisko tiesību normām. Latvijai saistošās starptautiskās cilvēktiesību normas un to piemērošanas prakse konstitucionālo tiesību līmenī kalpo arī par konkretizācijas līdzekli, lai noteiktu demokrātiskas tiesiskas valsts principu saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved pie Satversmē ietverto pamattiesību aizsardzības samazināšanas (sal. sk. Satversmes tiesas 2016. gada 12. maija sprieduma lietā Nr. 2015-14-0103 15.1. punktu). Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 1. pantā ir noteikts, ka visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi cieņā un tiesībās. Deklarācijas 25. pants paredz: katram cilvēkam ir tiesības uz tādu dzīves līmeni, tostarp uzturu, apģērbu, mājokli, medicīnisko aprūpi un sociālajiem pakalpojumiem, kas nepieciešami viņa un viņa ģimenes veselībai un labklājībai. Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām