11. Article — paredz, ka pakta dalībvalstis atzīst katra cilvēka

tiesības uz viņam un viņa ģimenei atbilstošu dzīves līmeni. Tās ir tiesības uz nepieciešamo uzturu, apģērbu un mājokli un tiesības nemitīgi uzlabot savas dzīves apstākļus. Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 1. pants noteic, ka cilvēka cieņa ir neaizskarama, tā ir jārespektē un jāaizsargā. Savukārt šīs hartas 34. pants noteic, ka, apkarojot sociālo atstumtību un nabadzību, Eiropas Savienība atzīst un ievēro tiesības uz sociālo palīdzību un palīdzību mājokļu jomā, lai saskaņā ar Eiropas Savienības tiesību aktiem, kā arī valstu tiesību aktiem un praksi nodrošinātu pienācīgu dzīvi tiem, kam nav pietiekamu līdzekļu. Pārskatītās Eiropas Sociālās hartas 13. pants paredz, ka valsts apņemas nodrošināt to, lai ikvienai personai, kam trūkst attiecīgu līdzekļu un kas nespēj nodrošināt šos līdzekļus vai nu pašas spēkiem, vai no citiem avotiem, it īpaši no sociālās drošības shēmas pabalstiem, tiktu sniegta atbilstoša palīdzība. Šis pants garantē personai tiesības uz sociālo palīdzību, kuras piešķiršanai galvenais kritērijs ir individuāla nepieciešamība un tas apstāklis, ka personai trūkst attiecīgu līdzekļu (sk. Eiropas Sociālo tiesību komitejas 2014. gada 9. septembra lēmuma lietā "Finnish Society for Social Rights v. Finland", pieteikums Nr. 88/2012, 110. punktu). Eiropas Sociālo tiesību komiteja norādījusi, ka ar pienākumu nodrošināt sociālās palīdzības minimumu jāsaprot tādas palīdzības sniegšana personai, lai tā varētu dzīvot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi un pienācīgi apmierināt savas pamatvajadzības (sk.: Eiropas Sociālo tiesību komitejas judikatūras apkopojums (Digest of the Case Law of the European Committee of Social Rights), 2018. gada 31. decembris, 144. lp.). Sociālā atbalsta pasākumiem ir ne tikai ekonomiskā funkcija - aizstāt ienākumu zudumu, bet arī sociālā funkcija - nodrošināt indivīdu iespējas saglabāt pilnvērtīga sabiedrības locekļa statusu (sal. sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.1.3. punktu). Tāpēc nepietiek ar to vien, ka personai ir nodrošināti tikai izdzīvošanai nepieciešamie līdzekļi. Arī Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa atzinusi, ka sociālajai palīdzībai ir personām vismaz minimālā līmenī jānodrošina arī dalība sociālajā, politiskajā un kultūras dzīvē (sk. Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas 2019. gada 5. novembra spriedumu lietā 1 BvL 7/16, Rn. 119). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka personai, lai tā dzīvotu tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai, ir jāspēj sev nodrošināt vismaz pārtiku, apģērbu, mājokli un medicīnisko palīdzību - visu to, kas ir nepieciešams elementāras izdzīvošanas garantēšanai jebkuram cilvēkam, kā arī iespēju izmantot savas tiesības uz pamatizglītību. Turklāt sociālajai palīdzībai ir jāgarantē personai iespējas piedalīties sociālajā, politiskajā un kultūras dzīvē, tādējādi ikvienai personai nodrošinot pilnvērtīga sabiedrības locekļa statusu (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 17.3. punktu). Ministru kabinets norādījis, ka valsts un pašvaldību atbalstam, ko tās sniedz iedzīvotājiem ar zemiem ienākumiem, ir jāsaglabā personu motivēta iesaiste darba tirgū, tādējādi sekmējot iedzīvotāju spēju gūt pastāvīgus ienākumus. Lai arī valsts nevar un nedrīkst iestāties personas vietā un pieņemt tās vietā lēmumus, bet var vienīgi veicināt personas patstāvību un personisko attīstību, radot ikvienai personai iespēju nodrošināt sevi patstāvīgi, izmantot savas prasmes un pilnveidoties, tomēr Satversmē ietvertās ikvienas personas pamattiesības uz cilvēka cieņas aizsardzību gadījumos, kad persona nespēj sev nodrošināt līdzekļus cilvēka cieņai atbilstošai dzīvei, liedz valstij atstāt šādu personu novārtā vai veicināt tās patstāvību un personisko attīstību ar tādiem pasākumiem, kas kavē būtisku sociālo pamattiesību īstenošanu. Turklāt pieaicinātās personas socioloģijas ekspertes Dr. sc. soc. Baiba Bela un Dr. sc. soc. Līga Rasnača norāda uz pētījumiem, kas liecina: iedzīvotāji, kuriem objektīvi ir tāda iespēja, daudz labprātāk atbrīvojas no trūcīgas personas statusa nekā uzkavējas attiecīgajā sociālajā telpā. Labāks sociālais nodrošinājums un augstāks trūcīguma slieksnis paši par sevi neesot pietiekami faktori, lai pilngadīgai darbspējīgai personai mazinātu vēlmi strādāt. Ikvienam brīvam cilvēkam esot svarīgi būt sociāli akceptētam un dzīvot atbilstoši konkrētās sabiedrības normām. Sociālās palīdzības uzdevums ir uzņemties rūpes par grūtībās nonākušām ģimenēm un personām, palīdzot tām nodrošināt pamatvajadzības un sekmējot to iekļaušanos sabiedrībā, tikmēr, kamēr tās nav spējīgas par to parūpēties pašas. Līdz ar to sociālajai palīdzībai vismaz minimālajā līmenī jābūt tādai, lai katrai personai, kura pati saviem spēkiem nespēj sev nodrošināt pietiekamus līdzekļus, radītu iespēju veidot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai, un tas nozīmē arī iespēju iekļauties mūsdienīgas demokrātiskas tiesiskas valsts sabiedrībā. Šādu pienākumu valstij uzliek prasība aizsargāt cilvēka cieņu kopsakarā ar sociāli atbildīgas valsts principu un valsts ilgtspējīgas attīstības principu. Līdz ar to ikvienam ir tiesības uz sociālās palīdzības minimumu, savukārt šim minimumam ir jānodrošina personai iespēja saglabāt pilnvērtīga sabiedrības locekļa statusu. 19. Ministru kabineta 2009. gada 3. marta noteikumu Nr. 214 "Noteikumi par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu par trūcīgu", kas bija spēkā no 2009. gada 18. marta līdz 2010. gada 31. martam, 2. punkts paredzēja, ka ģimene vai persona atzīstama par trūcīgu, ja tās ienākumi uz katru ģimenes locekli pēdējo triju mēnešu laikā nepārsniedz 50 procentus no attiecīgā gada 1. janvārī spēkā esošās minimālās darba algas valstī un ja izpildās pārējie statusa noteikšanas kritēriji. 2010. gada 1. aprīlī stājās spēkā Noteikumi Nr. 299. Tajos bija saglabāts iepriekš noteiktais ienākumu apmērs, atbilstoši kuram ģimene vai persona atzīstama par trūcīgu. To 2. punkts sākotnējā redakcijā paredzēja, ka ģimene vai persona atzīstama par trūcīgu, ja tās vidējie ienākumi katram ģimenes loceklim mēnesī pēdējo triju mēnešu laikā nepārsniedz 50 procentus no attiecīgā gada 1. janvārī valstī spēkā esošās minimālās mēneša darba algas apmēra un ja izpildās pārējie statusa noteikšanas kritēriji. Ar Ministru kabineta 2010. gada 21. decembra noteikumu Nr. 1140 "Grozījumi Ministru kabineta 2010. gada 30. marta noteikumos Nr. 299 "Noteikumi par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu par trūcīgu"" 1.1. apakšpunktu tika atcelta iepriekš pastāvējusī trūcīgas ģimenes un personas statusam atbilstošo vidējo ienākumu aprēķina kārtība, kas paredzēja tos noteikt 50 procentu apmērā no valstī spēkā esošās minimālās mēneša darba algas apmēra. Tā vietā tika paredzēts, ka ģimene vai persona atzīstama par trūcīgu, ja tās vidējie ienākumi katram ģimenes loceklim mēnesī pēdējo triju mēnešu laikā nepārsniedz konkrētu naudas summu - 90 latus. Ministru kabinets paskaidrojis, ka minētie grozījumi tika izdarīti saistībā ar 2011. gadā īstenotajiem valsts budžeta fiskālās konsolidācijas pasākumiem. 2011. gadā minimālā mēneša darba alga esot paaugstināta līdz 200 latiem, lai primāri veicinātu strādājošo labklājību, bet trūcīgas ģimenes un personas ienākumu līmenis noteikts konstantā 90 latu jeb 128,06 euro apmērā. Noteikumu Nr. 299 25. punkts paredzēja, ka šiem noteikumiem ir pagaidu raksturs. Redakcijā, kas bija spēkā no 2011. gada 1. janvāra līdz 2012. gada 31. maijam, šis punkts noteica, ka Noteikumi Nr. 299 ir spēkā līdz 2012. gada 31. decembrim. Savukārt ar Ministru kabineta 2012. gada 29. maija noteikumu Nr. 366 "Grozījumi Ministru kabineta 2010. gada 30. marta noteikumos Nr. 299 "Noteikumi par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu par trūcīgu"" 1.12. apakšpunktu noteikumu Nr. 299 25. punkts tika svītrots un attiecīgi apstrīdētā norma ieguva pastāvīga regulējuma raksturu. Ministru kabinets paskaidrojis, ka trūcīgas ģimenes un personas ienākumu līmenis ar šiem noteikumu grozījumiem saglabāts pastāvīgs, pamatojoties uz Valsts kontroles revīzijā izteikto priekšlikumu precizēt trūcīgas ģimenes un personas statusa piešķiršanas nosacījumus un procedūru. Visbeidzot, ar Ministru kabineta 2013. gada 1. oktobra noteikumu Nr. 1018 "Grozījumi Ministru kabineta 2010. gada 30. marta noteikumos Nr. 299 "Noteikumi par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu par trūcīgu"" 1.1. apakšpunktu saistībā ar valūtas maiņu valstī Noteikumu Nr. 299 2. punkta ievaddaļā skaitlis un vārds "90 latu" tika aizstāti ar skaitli un vārdu "128,06 euro". Vēlāk šajā normā nekādi grozījumi attiecībā uz vidējo ienākumu apmēru, ar kādu ģimene vai persona atzīstama par trūcīgu, nav veikti. 2014. gada 30. oktobrī Ministru kabinets pieņēma rīkojumu Nr. 619 "Par koncepciju "Par minimālā ienākuma līmeņa noteikšanu"". Minētajā koncepcijā tika norādīts, ka nacionālā līmenī normatīvajos aktos definētie minimālie ienākumu līmeņi, tostarp trūcīgas personas statusam atbilstošs ienākumu līmenis, ir noteikti, nevis pamatojoties uz konkrētu aprēķina metodoloģiju, bet gan ņemot vērā valsts un pašvaldību finansiālās iespējas konkrētajā brīdī. Turklāt nepastāvot skaidra šo līmeņu indeksācijas kārtība. Šo ienākumu līmeņu noteikšanas metodoloģijas trūkuma dēļ neesot arī iespējams sniegt argumentus par to pamatotību un adekvātumu. Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētajā normā paredzētais vidējo ienākumu līmenis, no kura ir atkarīgs to personu loks, kuras ir tiesīgas saņemt sociālo palīdzību trūcīgām personām, sākotnēji tika noteikts pēc skaidras metodes, piesaistot to minimālajai darba algai. Taču ar apstrīdēto normu redakcijā, kādā tā ir spēkā kopš 2011. gada, minētais trūcīgas ģimenes vai personas vidējo ienākumu līmenis ir noteikts bez skaidras aprēķina metodes. Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertais trūcīgas ģimenes vai personas vidējo ienākumu līmenis, no kura ir atkarīgs to personu loks, kurām ir tiesības uz sociālo palīdzību trūcīgām personām, ir noteikts bez skaidras metodes. 20. Cilvēka cieņā balstītas sociāli atbildīgas valsts pienākums ir izveidot tādu sociālās drošības sistēmu, kas vērsta uz cilvēka cieņas aizsardzību, sociālās nevienlīdzības mazināšanu un valsts ilgtspējīgu attīstību, turklāt ne tikai formālā nozīmē, bet arī nodrošinot šīs atbalsta sistēmas efektīvu funkcionēšanu (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 19.1. punktu). Lai noskaidrotu, kādam konkrētā gadījumā vajadzētu būt sociālās palīdzības minimālajam līmenim, valstij ir jāizdara izvēle starp vairākām metodēm, ko lieto dažādas starptautiskās organizācijas. Lai gan šīs metodes nav juridiski saistošas, tomēr tajās ietvertās idejas, kas balstītas labās prakses piemēros, atzīstamas par avotu ar izteikti rekomendējošu, bet vienlaikus arī pietiekami autoritatīvu raksturu, kas valstij iesaka konkrētas problēmas risināšanai izvēlēties optimālo rīcības modeli. Tādējādi, balstoties uz aprēķiniem, tiek noteikts ienākumu līmenis, kas tiek uzskatīts par optimālu tai ziņā, lai personas varētu apmierināt savas pamatvajadzības (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 31.2. punktu). Turklāt, kā jau Satversmes tiesa iepriekš secinājusi, piemērotākās metodes izvēlei jābūt pamatotai un argumentētai. Pieaicinātā persona Ruta Zilvere norāda, ka tiesībsarga argumentus par pamatvajadzību apmierināšanai vajadzīgajiem izdevumiem kā iespējamo slieksni uz pieeju sociālajai palīdzībai neesot iespējams nedz apstiprināt, nedz noliegt. Neesot akumulēta tāda statistika, kas ļautu kaut aptuveni noteikt cilvēka cienīgai eksistencei nepieciešamo resursu apjomu un izteikt apgalvojumus par attiecīgo mājsaimniecību skaitu un to iespējām realizēt tiesības uz sociālo palīdzību. Kā Satversmes tiesa jau atzinusi, valstij ir pienākums noteikt tādu metodi, kas nodrošinātu to, ka trūcīgas personas saņem tām nepieciešamo sociālo palīdzību vismaz minimālā apmērā, un izraudzītajai metodei jābūt tādai, kas šo minimālo apmēru padarītu atkarīgu no ekonomiskajiem rādītājiem, tādējādi atspoguļojot sociālo realitāti un patieso ekonomisko situāciju valstī (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 19.2. punktu). Tāda vidējo ienākumu apmēra noteikšana bez jebkādas argumentācijas un pamatojuma, kurš ietekmē personas tiesības saņemt sociālās palīdzības minimumu, ir pretrunā ar pamattiesībām uz cilvēka cieņu, sociāli atbildīgas valsts principu un valsts ilgtspējīgas attīstības principu. Valstij ir pienākums sociālās palīdzības sistēmu veidot un sociālās palīdzības minimuma piešķiršanas kritērijus izvēlēties tā, lai tiktu apzinātas personu patiesās vajadzības un noteikti uz tām mērķēti atbalsta pasākumi. Valstij ir pienākums veikt pasākumus, kas nepieciešami cilvēka cieņas aizsardzībai. Šai nolūkā var tikt izraudzīti dažādi risinājumi, tostarp palīdzība trūcīgām personām var tikt sniegta arī vairāku sociālās drošības sistēmā ietilpstošu pasākumu ietvaros. Tomēr valsts rīcībai, īstenojot sociālās palīdzības nodrošināšanai nepieciešamos pasākumus, ir jāatbilst cilvēka cieņā balstītas sociāli atbildīgas un ilgtspējīgas valsts principiem (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 19.3. punktu). Pieaicinātās personas Dr. sc. soc. Baiba Bela un Dr. sc. soc. Līga Rasnača arī norāda, ka Eiropas Savienības līmeņa diskusijās par sociālajām tiesībām un sociālo drošību priekšplānā izvirzīts jautājums par cilvēka cienīgu dzīvi, nevis izdzīvošanu minimālos apstākļos. Tādēļ arī pieeju, saskaņā ar kuru par trūcīguma slieksni tiek izmantoti ienākumi 40 procentu apmērā no nacionālā ekvivalentā patērētāja rīcībā esošā ienākuma mediānas, turklāt izejas datus ņemot ar piecu gadu nobīdi, nevarot atzīt par atbilstošu, tālredzīgu un ilgtspējīgu risinājumu. Satversmes tiesa secina, ka likumdevējam ir pienākums izstrādāt tādu tiesisko regulējumu, kas vērsts uz sociālās palīdzības minimuma nodrošināšanu ikvienai personai, kurai šī palīdzība nepieciešama pamatvajadzību apmierināšanai un tādas dzīves nodrošināšanai, kas atbilstu cilvēka cieņai. Turklāt likumdevējam ir pienākums, nosakot sociālās palīdzības minimuma piešķiršanas kritērijus, ņemt vērā visus šai sakarā būtiskos faktus, kā arī pamatot to, kāpēc izraudzītā metode ir attaisnojama. Tāpat Ministru kabinetam, konkretizējot likumdevēja noteikto sociālās palīdzības minimumu, ir pienākums šai nolūkā izmantot pamatotu un argumentētu metodi, jo tikai tādējādi var pārliecināties par to, ka noteiktie atbalsta pasākumi kalpo cilvēka cieņas aizsardzībai, sociālās nevienlīdzības mazināšanai un valsts ilgtspējīgai attīstībai (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 21.2. punktu). Paredzot trūcīgas personas un ģimenes statusa piešķiršanas vidējo ienākumu slieksni, ne likumdevējs, ne Ministru kabinets šos pienākumus nav izpildījis. Bez pamatotas un argumentētas metodes un aktuāliem statistikas datiem par personu vajadzībām nav iespējams skaidri un atbilstoši reālajai situācijai valstī noteikt, cik daudzām personām ir nepieciešama sociālā palīdzība pamatvajadzību apmierināšanai un cilvēka cieņai atbilstošas dzīves nodrošināšanai un cik daudzām personām objektīvi būtu nepieciešami tādi atbalsta pasākumi, kas paredzēti trūcīgāko ģimeņu un personu sociālajai aizsardzībai. Tātad valstij ir pienākums izvēlēties pamatotu un argumentētu metodi tāda sociālās palīdzības minimuma noteikšanai un piešķiršanai, kas ikvienai personai radītu iespēju dzīvot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi. Ar apstrīdēto normu nosakot trūcīgas personas un ģimenes statusam atbilstošo vidējo ienākumu līmeni, šis pienākums nav izpildīts. 21. Attīstoties ekonomiskajai situācijai, valstij rodas iespējas sniegt lielāka apmēra atbalstu atsevišķiem iedzīvotājiem un līdz ar to arī pienākums palielināt finansiālos un cita veida ieguldījumus personas sociālo tiesību īstenošanas sistēmā (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-10-03 13.3. punktu). Tādējādi valstij ir arī pienākums periodiski pārskatīt sociālās palīdzības apmēru (sal. sk. Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 15. punktu). Cilvēka cieņai atbilstošas dzīves nodrošināšanai nepieciešamās prasības mainās līdz ar valsts un sabiedrības attīstību. Valstij ir pienākums to ņemt vērā un ievērot patieso situāciju valstī. Tāpēc personas vai ģimenes atzīšanai par trūcīgu noteiktajam ienākumu līmenim jābūt aktuālam, zinātniski un statistiski pamatotam un kopumā vērstam uz to, lai ikvienai personai, kura pati saviem spēkiem nespēj sev nodrošināt pietiekamus līdzekļus, radītu iespēju laikā, kad tai nepieciešama sociālā palīdzība, dzīvot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi. Nosakot sociālās palīdzības minimumu, valstij ir jārīkojas sociāli atbildīgas valsts principa un valsts ilgtspējas principa tiesiskajā ietvarā. Valstij ir pienākums mazināt sociālo nevienlīdzību. Līdz ar to likumdevējam ir pienākums regulāri pārskatīt sociālās palīdzības minimuma atbilstību aktuālajam sabiedrības attīstības līmenim un patiesajiem sabiedrības dzīves apstākļiem (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 19.2. punktu). Pieaicinātās personas Dr. sc. soc. Baiba Bela un Dr. sc. soc. Līga Rasnača norāda, ka par orientieri ģimenes vai personas trūcīguma līmeņa noteikšanā varot kalpot nabadzības riska slieksnis, jo to statistikā nosaka katru gadu, tas ir mainīgs un tiek aprēķināts atbilstoši reprezentatīviem, pārbaudītiem datiem. Satversmes tiesa secina, ka valstij ir jāpārskata regulējums, kas paredz personas tiesības uz sociālās palīdzības minimumu, tā, lai šis regulējums atbilstu patiesajiem apstākļiem un personas sociālekonomiskajai situācijai brīdī, kad tai nepieciešama sociālā palīdzība. Līdz ar to valstij ir pienākums arī regulāri pārskatīt un aktualizēt sociālās palīdzības minimumu, lai tas atbilstu patiesajām personu vajadzībām. 22. 2013. gadā, pēc tam, kad Latvijai kļuva saistoši vairāki Pārskatītās Eiropas Sociālās hartas panti, Labklājības ministrija sagatavoja informatīvo ziņojumu "Priekšlikumi sociālās drošības sistēmas pilnveidošanai" (pieejams: www.mk.gov.lv). Tajā bija izanalizēti nepieciešamie sociālās drošības sistēmas uzlabojumi un secināts, ka pašvaldību sociālās palīdzības pabalstu decentralizētā finansēšana, krasi atšķirīgās pašvaldību finansiālās iespējas, pašvaldību tiesības noteikt atšķirīgu GMI līmeni, vienota valsts līmeņa tiesiskā regulējuma trūkums attiecībā uz dzīvokļa pabalstu ir iemesli, kuru dēļ pašvaldību sniegtā sociālā palīdzība un pārklājums pašvaldību starpā atšķiras un līdz ar to veidojas nevienlīdzīga attieksme pret pabalstu pieprasītājiem. Pašvaldību sociālās palīdzības sistēma un valsts sociālo pabalstu sistēma neesot pietiekami labi integrētas vienotā sistēmā ar kopīgu mērķi. Labklājības ministrijas informatīvais ziņojums tika izskatīts Ministru kabineta 2013. gada 10. decembra sēdē. Tajā citstarp nolemts, ka Labklājības ministrijai jāsagatavo un labklājības ministram līdz 2014. gada 30. aprīlim jāiesniedz izskatīšanai Ministru kabinetā koncepcijas projekts minimālā ienākuma (minimālā nodrošinājuma) līmeņa noteikšanai. Vienlaikus Valsts kanceleja noslēdza līgumu par pētījuma izstrādi ar mērķi veikt sociālās palīdzības sistēmas novērtējumu un izstrādāt rekomendācijas reformas variantam, kas vairāk motivētu sociālās palīdzības saņēmējus iesaistīties savas sociālās situācijas risināšanā. Pētījums veikts Valsts kancelejas administrētā Eiropas Sociālā fonda projekta "Atbalsts strukturālo reformu ieviešanai valsts pārvaldē" aktivitātes "Strukturālo reformu ieviešanas ietekmes novērtēšana" ietvaros. Pētījuma rezultātā pieaicinātie eksperti sagatavoja 2014. gada 25. marta Gala ziņojumu par optimāliem risinājuma variantiem sociālās palīdzības sistēmas izmaiņām, no pārējām sistēmām nepieciešamajiem atbalsta pasākumiem un piedāvāto variantu ietekmes uz valsts un pašvaldību budžetiem novērtējumu (pieejams: www.lm.gov.lv). Šajā ziņojumā secināts, ka sociālās palīdzības finansēšanas sistēma kopš tās pirmsākumiem ir decentralizēta, jo sociālās palīdzības joma lielā mērā nodota pašvaldību kompetencē, bet valsts līmenī tiek nodrošināta sociālās drošības, tostarp sociālās palīdzības, politika. Latvijā darbojoties jaukta tipa sociālās palīdzības sistēma, kurā noteikti sociālie pabalsti (GMI pabalsts un dzīvokļa pabalsts) ir obligāti izmaksājami visās pašvaldībās, taču vienlaicīgi pašvaldībām ar likumā paredzētām autonomām funkcijām tiekot nodrošinātas tiesības pēc saviem ieskatiem un finansiālajām iespējām paredzēt arī cita veida sociālās palīdzības pabalstus un noteikt to apmēru. Ziņojumā tika piedāvāts Latvijā saglabāt jaukta tipa sociālās palīdzības sistēmu, tomēr mazināt tās decentralizācijas iezīmes un pāriet uz centralizētāku sociālās palīdzības sistēmu. Pilnveidotās sistēmas ietvaros valsts centrālajai pārvaldei vajadzētu nodrošināt līdzfinansējumu pašvaldībām, jo pašvaldībām ar vidēji zemākiem budžeta ienākumiem esot apgrūtināta savas sociālās politikas īstenošana. Jau tobrīd tika secināts, ka, lai arī sociālās palīdzības sistēmas mērķis ir nodrošināt sociālo pamatvajadzību apmierināšanu, tomēr šīs vajadzības netiekot pilnībā apmierinātas. Proti, vairākums respondentu (56,2 procenti) nespējot pilnvērtīgi nodrošināt veselības aprūpes pakalpojumus, pārtikas iegādi, mājokļa komunālos un īres maksājumus. Mazajos novados visvairāk trūkstot finansiālo līdzekļu bērnu vajadzību apmierināšanai, vidējos novados - komunālo maksājumu rēķiniem, lielajos novados - pārtikas iegādei vai veselības aprūpei, savukārt republikas pilsētās visvairāk līdzekļu trūkstot veselības aprūpei. 2014. gada 30. oktobrī Ministru kabinets pieņēma rīkojumu Nr. 619 "Par koncepciju "Par minimālā ienākuma līmeņa noteikšanu"". Ar šo rīkojumu tika noteikts, ka Labklājības ministrija ir par koncepcijas īstenošanu atbildīgā institūcija. Atbilstoši šim rīkojumam labklājības ministram bija divu mēnešu laikā pēc koncepcijas apstiprināšanas jāizveido darba grupa plānošanas dokumenta "Plāns minimālā ienākuma līmeņa ieviešanai" izstrādei. Ar rīkojumu apstiprinātās koncepcijas "Par minimālā ienākuma līmeņa noteikšanu" mērķis bija citstarp noteikt metodoloģiski pamatotu un sociālekonomiskajai situācijai atbilstošu minimālā ienākuma līmeni, kas kalpotu par atskaites punktu sociālās drošības sistēmas jomu ietvaros noteikto atbalsta pasākumu pilnveidošanai. Kā jau minēts iepriekš, koncepcijā bija norādīts, ka nacionālā līmenī normatīvajos aktos definētie minimālie ienākumu līmeņi, tostarp trūcīgas personas statusam atbilstošs ienākumu līmenis, ir noteikti, nevis pamatojoties uz konkrētu aprēķina metodoloģiju, bet gan ņemot vērā valsts un pašvaldību finansiālās iespējas konkrētajā brīdī. Turklāt nepastāvot skaidra šo līmeņu indeksācijas kārtība. To noteikšanas metodoloģijas trūkuma dēļ neesot iespējams arī sniegt argumentus par to pamatotību un adekvātumu. Tāpat koncepcijā bija atzīts, ka sociālās drošības sistēmas ietvaros ne valsts, ne pašvaldību sociālie maksājumi nav pietiekami (un nav pietiekami mērķēti), lai trūcīgākajiem iedzīvotājiem novērstu nabadzības risku un mazinātu nabadzības dziļumu. Papildus minimālā ienākuma līmeņa noteikšanas metodoloģijai un piemērošanai koncepcijā tika ieteikts izstrādāt arī jaunu iztikas minimuma grozu. Tā kā iepriekš noteiktie minimālie ienākuma līmeņi neesot bijuši pamatoti un balstīti uz konkrētiem to noteikšanas kritērijiem, esot lietderīgi ieviestās izmaiņas izvērtēt attiecībā pret rādītāju, kas palīdzētu novērtēt to efektivitāti un ietekmi uz iedzīvotāju ienākumiem un sociālo situāciju. Turklāt, ņemot vērā to, ka iztikas minimuma groza saturs var atšķirties gan atkarībā no mājsaimniecībā dzīvojošo personu vecuma un skaita, gan arī dzīvesvietas, tika piedāvāts izstrādāt iztikas minimuma grozus gan dažādiem mājsaimniecību veidiem, gan atbilstoši teritoriālajam sadalījumam. Koncepcijas ieviešanai Ministru kabineta sēdē tika izskatīts "Plāns minimālo ienākumu atbalsta sistēmas pilnveidošanai 2020.-2021. gadam", kuru Ministru kabinets konceptuāli atbalstīja ar 2019. gada 22. augusta rīkojumu Nr. 408 "Par Plānu minimālo ienākumu atbalsta sistēmas pilnveidošanai 2020.-2021. gadam". Plāns paredzēja pārskatīt trūcīgas personas statusam atbilstošo ienākumu līmeni, nosakot to 40 procentu apmērā no mājsaimniecību rīcībā esošo ienākumu mediānas jeb atbilstoši 2017. gada datiem - 198 euro apmērā pirmajai personai mājsaimniecībā un 139 euro apmērā pārējām personām mājsaimniecībā. Ministru kabinets norāda, ka plānā paredzēto pasākumu ieviešanai no 2020. gada līdz 2022. gadam indikatīvi katru gadu papildus būtu nepieciešami 27-28 miljoni euro valsts budžeta līdzekļu un 4,9-6 miljoni euro pašvaldību budžetu līdzekļu. Ministru kabinets papildu paskaidrojumos norādījis, ka valsts fiskālās telpas ierobežojumu dēļ plānā noteiktos pasākumus nevarot īstenot pilnā apmērā. Tādēļ 2020. gada valsts budžeta veidošanas procesā prioritārais pasākums "Atbalsts minimālā ienākumu līmeņa palielināšanai" tika atbalstīts ierobežotā apmērā. Turklāt 2020. gadā neesot nodrošināta pilnīga plānā iekļauto pasākumu īstenošana par valsts budžeta līdzekļiem, tāpēc no 2021. gada netikšot ieviesti arī tie pasākumi, kurus bija paredzēts finansēt no pašvaldību budžetiem, tostarp trūcīgas personas statusam atbilstošā ienākumu līmeņa paaugstināšana. Eiropas Komisija 2019. gada ziņojumā par Latviju attiecībā uz sociālo situāciju secinājusi, ka vispārējā nabadzība un sociālā atstumtība ir samazinājusies līdz pirmskrīzes līmenim, tomēr mazāk aizsargātās grupas tiekot atstātas novārtā. Ienākumu nevienlīdzība joprojām krietni pārsniedzot Eiropas Savienības vidējo rādītāju. Labklājības nevienlīdzība Latvijā esot viena no augstākajām Eiropas Savienībā. Turklāt ienākumu grupu starpā joprojām pastāvot iespēju nevienlīdzība attiecībā uz piekļuvi izglītībai un veselības aprūpei. Eiropas Komisija norāda, ka Latvija 2016. gadā sociālajai aizsardzībai tērēja tikai 12 procentus no iekšzemes kopprodukta, tas ir, krietni mazāk par Eiropas Savienības vidējo rādītāju - 19,1 procentu. Sociālie pārvedumi mazinājuši nevienlīdzību tikai par 19,3 procentiem, tas arī bijis viens no zemākajiem rādītājiem Eiropas Savienībā un krietni zemāks par vidējo rādītāju - 40,4 procenti. Lai paātrinātu progresu virzībā uz iekļaujošu izaugsmi, būtu vajadzīgi ievērojami ieguldījumi, kas veicinātu nabadzības un sociālās atstumtības apdraudētu cilvēku aktīvu iekļaušanu un sociālo integrāciju, t. sk. piekļuvi integrētiem sociālajiem pakalpojumiem, pārtikai un materiālajai palīdzībai vistrūcīgākajām personām. Minimālo ienākumu pabalstu adekvātums esot zemāks par Eiropas Savienības vidējo rādītāju. Saskaņā ar valsts datiem no pirmās (zemākās) ienākumu kvintiles 68,3 procenti ziņojot par grūtībām nodrošināt iztiku, tomēr tikai 16,2 procenti esot saņēmuši trūcīgas personas statusu, kas tiem dodot iespēju saņemt sociālo palīdzību, un tikai 6,7 procenti saņemot garantēto ienākumu minimumu. Eiropas Komisija arī uzsvērusi, ka 2014. gadā pieņemtais koncepcijas dokuments, kas paredz ievērojami palielināt pabalstu adekvātumu, neesot īstenots (sk.: Eiropas Komisijas dienestu darba dokuments. 2019. gada ziņojums par Latviju. Brisele, 27.2.2019., SWD(2019) 1013 final. Pieejams: https://ec.europa.eu). Atbilstoši Centrālās statistikas pārvaldes 2020. gada informatīvajam apskatam par nabadzības risku un sociālo atstumtību Latvijā šiem riskiem pakļauto iedzīvotāju īpatsvars kopš 2010. gada ir samazinājies par 12,8 procentpunktiem, tomēr Latvija joprojām ir viena no trūcīgākajām Eiropas Savienības dalībvalstīm. Starp visām Eiropas Savienības dalībvalstīm Latvijā 2017.-2018. gadā bija piektais augstākais nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvars. 2018. gadā Latvijā bija otrs augstākais nabadzības riskam pakļauto personu īpatsvars. Savukārt dziļai materiālai nenodrošinātībai pakļauto personu īpatsvars Latvijā bija devītais augstākais no visām Eiropas Savienības dalībvalstīm. 2018. gada dati liecinot, ka Latvijas iedzīvotājus visvairāk ietekmē zemie ienākumi un to nevienmērīgais sadalījums. 2018. gadā nabadzības riskam bija pakļauti 22,9 procenti jeb 434 tūkstoši iedzīvotāju. Šo iedzīvotāju ekvivalentie rīcībā esošie ienākumi bija zemāki par 409 euro mēnesī. Centrālās statistikas pārvaldes informatīvajā ziņojumā arī norādīts, ka līdz 2013. gadam bija vērojama stabila virzība uz mērķi nabadzības riskam pakļauto un/vai ļoti zemas darba intensitātes mājsaimniecībās dzīvojošo personu skaitu mazināt līdz 21 procentam no iedzīvotāju kopskaita. 2011. un 2012. gadā šis mērķis gandrīz ticis sasniegts. Tomēr, palielinoties iedzīvotāju ienākumu nevienlīdzībai, no 2013. gada atkal sācis palielināties nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvars. Pēdējos gados nabadzības risks Latvijā kopumā pieaudzis tāpēc, ka ienākumi no algota darba pieauguši straujāk nekā sociālie maksājumi (sk.: Centrālās statistikas pārvaldes informatīvais apskats. Nabadzības risks un sociālā atstumtība Latvijā, 2020. Pieejams: www.csb.gov.lv). Valsts kontrole 2020. gada revīzijas ziņojumā par valsts politiku sociālās iekļaušanas veicināšanai un nabadzības mazināšanai secinājusi, ka šī politika netiek īstenota efektīvi un produktīvi un neveicina nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju skaita mazināšanos (sk.: Valsts kontroles revīzijas ziņojums. Vai valstī īstenotā sociālās iekļaušanas politika sasniedz tai izvirzītos mērķus nabadzības mazināšanas jomā? Rīga, 2020. Pieejams: www.lrvk.gov.lv). Eiropas Komisijas finansētā projekta "Eiropas Budžeta paraugu tīkls" ietvaros pētīts pārtikas patēriņa grozs Latvijas galvaspilsētā 2015. gadā. Pētījumā secināts, ka mēneša budžets, kas nepieciešams veselīgam uzturam Latvijā, ir 153 euro vienai personai un 574 euro ģimenei, kurā ir divi pieaugušie un divi bērni (sk.: Eiropas Komisija. Pārtikas patēriņa grozs Latvijā, 2016. Pieejams: http://europa.eu/!CC79TD). Latvijas Banka norādījusi, ka kopš 2009. gada ienākumu līmenis, kas ļauj ģimeni vai personu atzīt par trūcīgu, neesot mainījies, bet tā pirktspēja esot samazinājusies par 10 procentiem. Visbeidzot, arī Ministru kabinets papildu paskaidrojumā norāda, ka uzskata trūcīgas ģimenes un personas ienākumu līmeni par nepietiekamu, lai novērstu nabadzības risku, neadekvāti zemā un nepietiekamā ienākumu atbalsta dēļ. Tādējādi kopš 2009. gada, neraugoties uz to, ka valsts labklājības līmenis ir paaugstinājies, valsts tomēr nav pēc būtības pārskatījusi trūcīgas personas statusam noteikto vidējo ienākumu līmeni un situācija ir tāda, ka ļoti daudzām personām valsts sniegta sociālā palīdzība pamatvajadzību apmierināšanai ir nepieciešama, bet nepieejama. Kā izriet no iepriekš minētā, valsts apzinās, ka tās izveidotā sociālās palīdzības sistēma nenodrošina sociālo atbalstu visām personām, kurām tas nepieciešams pamatvajadzību apmierināšanai, un ka vidējo ienākumu līmenis, ar kādu ģimene vai persona tiek atzīta par trūcīgu, ir noteikts bez pamatotas un argumentētas metodes un tāpēc nav nedz pamatojams, nedz objektīvi pārbaudāms tā adekvātums. Valsts apzinās arī to, ka izveidotā sociālās palīdzības sistēma personām ar viszemākajiem ienākumiem paredz atšķirīgas iespējas apmierināt to pamatvajadzības, jo atšķirīgas ir pašvaldību iespējas sociālo palīdzību sniegt. Satversmes tiesa secina, ka vidējo ienākumu līmenis, kādu nepārsniedzot persona vai ģimene tiek atzīta par trūcīgu, pēc būtības nav ticis regulāri pārskatīts galvenokārt politiskas izšķiršanās dēļ. Valsts un pašvaldību politiska izšķiršanās var būt attaisnojama, ja tiek atteikti līdzekļi mazāk svarīgu funkciju veikšanai vai arī vispārēju taupības pasākumu ieviešanas gadījumā ekonomiskās lejupslīdes apstākļos (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 16. maija sprieduma lietā Nr. 2018-21-01 16.3. punktu). Satversmes tiesa ir secinājusi, ka valstij ir zināma rīcības brīvība, nosakot sociālā atbalsta pasākumus, pabalsta summu un piešķiršanas kārtību, un politiskā izšķiršanās var būt attaisnojama šīs rīcības brīvības robežās. Taču valstij nav rīcības brīvības tad, kad tā lemj par sociālās palīdzības minimuma noteikšanu. Valstij ir pienākums nodrošināt tādu sociālās palīdzības minimumu, lai katrai personai, kura pati saviem spēkiem nespēj sev nodrošināt līdzekļus cilvēka cieņai atbilstošai dzīvei, būtu radīta iespēja saņemt tādu palīdzību, lai tā atgūtu spēju sevi nodrošināt patstāvīgi, likt lietā savas prasmes un pilnveidot sevi. Līdz ar to politiska izšķiršanās nevar kalpot par kritēriju, nosakot sociālās palīdzības minimumu trūcīgām personām. Tātad apstrīdētā norma negarantē ikkatrai personai iespēju dzīvot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi un nav vērsta uz to, lai mazinātu sociālo nevienlīdzību un veicinātu valsts ilgtspējīgu attīstību. 23. Ministru kabinets norāda, ka atbalsts iedzīvotājiem ar zemiem un ļoti zemiem ienākumiem esot skatāms kompleksi, kā noteiktu pasākumu kopums, un kopsakarā ar valsts un pašvaldību garantēto atbalstu. Solidāra pieeja iedzīvotāju labklājības līmeņa nodrošināšanai ar savstarpēji papildinošiem valsts un pašvaldību sniegtajiem atbalsta mehānismiem veicinot dažādu un visaptverošu pasākumu kompleksu nodrošināšanu, tādējādi maksimāli sekmējot cilvēka iespējas saņemt savām individuālajām vajadzībām pietuvinātu atbalstu. Arī tiesībsargs piekrīt, ka atbalsts iedzīvotājiem ar ļoti zemiem ienākumiem ir skatāms kā pasākumu kopums, taču norāda, ka šobrīd tas pārāk daudzām ģimenēm un personām nenodrošina sociālo atbalstu pamatvajadzību apmierināšanai un tādu dzīvi, kas atbilstu cilvēka cieņai. Pašvaldību sniegtā sociālā palīdzība nenodrošinot ikvienas trūcīgas un maznodrošinātas personas pamatvajadzību apmierināšanu. Līdz ar to Satversmes tiesa pārbaudīs, vai valsts ar citiem sociālā atbalsta pasākumiem ir nodrošinājusi to, ka ikvienai personai, kurai nepieciešama sociālā palīdzība, lai tā varētu dzīvot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi, šāda palīdzība tiek sniegta. 23.1. Ministru kabinets norāda, ka ģimenēm un personām, kuru ienākumi pārsniedz tādu vidējo ienākumu līmeni, kāds paredzēts trūcīgas ģimenes vai personas statusa noteikšanai, esot tiesības pretendēt uz sociālā atbalsta pasākumiem, kas noteikti maznodrošinātai ģimenei vai personai. Maznodrošinātas ģimenes vai personas ienākumu līmenis Latvijas pašvaldībās esot noteikts robežās no 128,07 euro līdz 430 euro personai mēnesī, un tas ļaujot saņemt dzīvokļa pabalstu un citus pašvaldību saistošajos noteikumos paredzētos sociālās palīdzības pabalstus pamatvajadzību nodrošināšanai. Katra pašvaldība pati esot tiesīga noteikt atbalsta pasākumu klāstu konkrētajai mērķa grupai. Saeima norāda, ka arī maznodrošinātām personām saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 35. panta piekto daļu esot nodrošinātas tiesības uz dzīvokļa pabalstu. Taču minētā norma paredz, ka dzīvokļa pabalsta apmēru, izmaksas kārtību un personas, kuras ir tiesīgas saņemt šo pabalstu, nosaka pašvaldība tās saistošajos noteikumos. Savukārt tiesībsargs norāda, ka pašvaldību sniegtā sociālā palīdzība ir sadrumstalota un fragmentāra. Maznodrošinātības kritēriji radot ievērojamu nevienlīdzību starp dažādu pašvaldību iedzīvotājiem, bet palīdzība mājokļa izdevumu segšanai esot simboliska un nesniedzot atbalstu pēc būtības. Satversmes tiesa secina, ka pašvaldību izraudzītie kritēriji ģimenes vai personas atzīšanai par maznodrošinātu būtiski atšķiras. Ir pašvaldības, kas maznodrošinātas ģimenes vai personas vidējo ienākumu līmeni noteikušas pietuvinātu valstī spēkā esošajai minimālajai algai. Piemēram, dažās pašvaldībās maznodrošinātas ģimenes vai personas statuss tiek piešķirts, ja ienākumi uz katru ģimenes locekli pēdējo triju mēnešu laikā nepārsniedz Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas apmēru un ģimene vai persona atbilst Ministru kabineta noteiktajiem kritērijiem, saskaņā ar kuriem tiek piešķirts trūcīgas ģimenes vai personas statuss (sk. Salaspils novada domes 2015. gada 12. augusta saistošo noteikumu Nr. 27/2015 "Salaspils novada pašvaldības sociālās palīdzības pabalsti un to piešķiršanas kārtība" 8. punktu). Taču ir arī tādas pašvaldības, kas maznodrošinātas ģimenes vai personas statusam atbilstošo vidējo ienākumu līmeni noteikušas pietuvinātu trūcīgas ģimenes vai personas statusam. Piemēram, ģimene vai persona tiek atzīta par maznodrošinātu, ja vidējie ienākumi katram ģimenes loceklim mēnesī pēdējo triju mēnešu laikā nepārsniedz 135 euro un izpildās pārējie statusa noteikšanas kritēriji (sk. Valmieras pilsētas pašvaldības 2020. gada 30. janvāra saistošo noteikumu Nr. 340 "Par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu par maznodrošinātu un sociālās palīdzības pabalstiem Valmieras pilsētas pašvaldībā" 12. punktu). Turklāt, kā norāda Ministru kabinets, pašvaldība nav ierobežota šo līmeni noteikt arī 128,07 euro apmērā. Tāpat ir secināms, ka pastāv būtiskas atšķirības starp dažādām pašvaldībām dzīvokļa pabalsta piešķiršanā maznodrošinātām personām. Piemēram, dažās pašvaldībās ik mēnesi maznodrošinātām ģimenēm un personām var tikt segtas faktiskās dzīvojamo telpu īres vai apsaimniekošanas izmaksas (sk. Rīgas domes 2013. gada 15. janvāra saistošo noteikumu Nr. 202 "Par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu par trūcīgu vai maznodrošinātu un sociālajiem pabalstiem Rīgas pilsētas pašvaldībā" 21. un 48.-58. punktu). Savukārt citās pašvaldībās tiesības uz dzīvokļa pabalstu, piemēram, 42,69 euro apmērā ir tikai trūcīgām ģimenēm un personām, turklāt tikai vienu reizi gadā (sk. Cesvaines novada domes 2011. gada 29. septembra saistošo noteikumu Nr. 19 "Par dzīvokļa pabalstu" 4., 5. un 8. punktu). Pamattiesībām uz tādu sociālo palīdzību, kas rada iespēju veidot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi, ir jābūt nodrošinātām ikvienai personai valstī neatkarīgi no pašvaldības, kurā persona dzīvo. Līdz ar to sociālā palīdzība maznodrošinātām personām nevar tikt atzīta par tādu sociālās palīdzības veidu, kas līdztekus trūcīgas ģimenes un personas atbalsta pasākumiem katrai personai radītu iespēju veidot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai, kamēr šāda atbalsta piešķiršanai paredzētais vidējo ienākumu līmenis tiek noteikts un atbalsta pasākumi tiek sniegti atkarībā no pašvaldību sociālās politikas, finansiālajām iespējām un var būtiski neatšķirties no trūcīgas ģimenes un personas atbalsta pasākumiem. Līdz ar to sociālā atbalsta pasākumi maznodrošinātām personām nenovērš trūcīgas ģimenes un personas atbalsta pasākumu nepilnības un nenodrošina iespēju ikvienam veidot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai. 23.2. Atbilstoši Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 35. panta otrajai daļai pašvaldība, neizvērtējot ģimenes vai personas ienākumus, var piešķirt tai pabalstu krīzes situācijā. Sociālā palīdzība krīzes situācijā ir tāds sociālās palīdzības veids, kas tiek sniegts individuāli un īslaicīgi. Tas papildina sociālās palīdzības minimumu gadījumos, kad personai radušies ārkārtēji apstākļi, proti, kad katastrofas vai citu no šīs personas gribas neatkarīgu apstākļu dēļ tā pati saviem spēkiem nespēj nodrošināt savas pamatvajadzības (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 22.3.2. punktu). Taču šāda palīdzība tiek sniegta tikai līdz brīdim, kad ārkārtējie apstākļi ir zuduši. Satversmes tiesa norāda, ka palīdzība krīzes situācijā ir būtisks sociālās palīdzības atbalsta pasākums, kas ļauj individuāli un ātri palīdzēt personām nodrošināt to pamatvajadzības, bet tas nav vērsts uz ilgstošu problēmu risināšanu, tostarp tādu personas dzīves apstākļu uzlabošanu, kuri to ilgstoši pakļauj nabadzības riskam. Turklāt problēmas, kas traucē ģimenei vai personai patstāvīgi nodrošināt sev cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi, var būt saistītas ar to, ka personām ir grūti iekļauties sabiedriskajā dzīvē vai atgriezties darba tirgū. Tādējādi pamatā nepieciešamībai pēc sociālās palīdzības pamatvajadzību apmierināšanai var būt ne tikai īslaicīgas, bet arī ilgstošas problēmas. Līdz ar to sociālā palīdzība krīzes situācijā nenovērš trūcīgas ģimenes un personas atbalsta pasākumu nepilnības un nenodrošina iespēju ikvienam veidot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai. 23.3. Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 9. panta pirmā daļa noteic, ka pašvaldībai, kuras teritorijā ir deklarētā personas dzīvesvieta, ir pienākums nodrošināt personai iespēju saņemt tās vajadzībām atbilstošus sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību. Atbilstoši šā likuma 35. panta trešajai daļai pašvaldība ir tiesīga, izvērtējot ģimenes vai personas ienākumus, no sava pamatbudžeta izmaksāt arī citus pabalstus personu pamatvajadzību apmierināšanai. Pašvaldība atbilstoši likuma "Par pašvaldībām" 15. panta pirmās daļas 7. punktam īsteno autonomo funkciju sociālās palīdzības sniegšanā. Tādējādi pašvaldības maznodrošinātām un trūcīgām ģimenēm un personām izmaksā arī citus sociālās palīdzības pabalstus - pabalstu skolas piederumu iegādei, pabalstu apģērbu un apavu iegādei, pabalstu veselības aprūpes pakalpojumu samaksai u. c. Tomēr tieši valsts pienākums ir nodrošināt ikvienam iespēju veidot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai. Valsts nedrīkst atbildību par to, lai personām tiktu nodrošināta iespēja īstenot sociālās tiesības vismaz minimālajā apmērā, pārcelt uz pašvaldībām, kuru iespējas šādu atbalstu sniegt var būt atšķirīgas un bieži vien ierobežotas. Valsts kontrole 2020. gada revīzijas ziņojumā par valsts sociālās iekļaušanas politiku norādījusi arī uz to, ka valsts politikas veidotājiem neesot pietiekamas informācijas par pašvaldību sniegto sociālo palīdzību. Pašvaldību sagatavotie valsts statistikas pārskati un budžeta dati neesot izmantojami, lai gūtu pilnvērtīgu priekšstatu par faktiski nodrošināto sociālo atbalstu. Turklāt, salīdzinot tikai izlasē iekļautās 21 pašvaldības budžeta datus ar valsts statistikas pārskatos uzrādītajiem brīvprātīgās iniciatīvas pabalstu izdevumiem, Valsts kontrole secinājusi, ka 2018. gadā šo pašvaldību valsts statistikas gada pārskatos iekļauto brīvprātīgās iniciatīvas pabalstu izdevumi bija norādīti par 96 procentiem lielākā apmērā nekā budžeta datos. Piemēram, pie brīvprātīgās iniciatīvas pabalstiem esot pieskaitītas naudas balvas kultūras un izglītības jomā vai dotācijas biedrībām. Lai gan pašvaldības apgalvojot, ka tām neesot līdzekļu sociālās palīdzības pabalstu palielināšanai, tomēr vairākas pašvaldības no sociālās aizsardzības izdevumiem finansējot dažādas politiskās iniciatīvas un svētku pabalstus, kuru mērķis nav sociālo problēmu risināšana, kā arī pabalstu bijušajiem pašvaldības domes vai padomes priekšsēdētājiem vai viņu vietniekiem pat divu valstī noteikto minimālo mēneša algu apmērā (sk.: Valsts kontroles revīzijas ziņojums. Vai valstī īstenotā sociālās iekļaušanas politika sasniedz tai izvirzītos mērķus nabadzības mazināšanas jomā? Rīga, 2020). Ja likumdevējs kādu funkciju noteicis par pašvaldības autonomo funkciju, tad pašvaldībai ir pienākums to pildīt atbilstošākajā veidā (sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2016-23-03 15.1. punktu). Tādējādi arī pašvaldībām sava autonomā funkcija - sniegt sociālo palīdzību iedzīvotāju pamatvajadzību nodrošināšanai - ir jāīsteno atbilstoši tās mērķim un saskaņā ar cilvēka cieņas, sociāli atbildīgas valsts un valsts ilgtspējīgas attīstības principiem. Vienlaikus Satversmes tiesa uzsver, ka no tiesiskas valsts principa izriet arī valsts pienākums pārraudzīt, kā pašvaldības ievēro padotību likumam un tiesībām, un, ja nepieciešams, panākt, lai tā tiktu ievērota (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-32-05 14. punktu). Pašvaldību sniegtajam atbalstam vajadzētu būt tādam, kas dotu nozīmīgu ieguldījumu katras pašvaldības trūcīgāko iedzīvotāju dzīves kvalitātes uzlabošanā un citstarp izpaustos kā ātra reakcija uz individuālām un pēkšņām pašvaldības iedzīvotāju vajadzībām. Taču, kā jau tika norādīts iepriekš, Satversmē ietverto pamattiesību īstenošana nevar būt atkarīga no pašvaldību finansiālajām iespējām jeb no tā, kurā pašvaldībā persona dzīvo. Personas pamattiesības uz tādu sociālo palīdzību, kas rada iespēju veidot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi, ir nodrošināmas katram valsts iedzīvotājam neatkarīgi no viņa dzīvesvietas. Turklāt šāda pašvaldības sociālā atbalsta esība neaizstāj valsts pienākumu rūpēties par tādu pasākumu nodrošināšanu, kas ikvienam sniedz iespēju dzīvot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi. Līdz ar to pašvaldības autonomās funkcijas ietvaros sniegta sociālā palīdzība nenovērš trūcīgas ģimenes un personas atbalsta pasākumu nepilnības un nenodrošina ikvienam iespēju veidot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai. 24. Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētajā normā norādītais vidējo ienākumu līmenis, no kura ir atkarīgs to personu loks, kurām ir tiesības saņemt trūcīgas ģimenes vai personas sociālās palīdzības atbalsta pasākumus, ir noteikts bez pamatotas un argumentētas metodes. Likumdevējs nav noregulējis būtiskākos ar sociālās palīdzības piešķiršanu saistītos jautājumus, un valsts nav izstrādājusi tādu tiesisko regulējumu, kas būtu vērsts uz sociālās nevienlīdzības mazināšanu un radītu iespēju ikvienai personai veidot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai. Apstrīdētā norma kopsakarā ar citiem sociālās palīdzības atbalsta pasākumiem nenodrošina ikvienai personai iespēju veidot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi. Tādējādi pasākumi, kurus valsts veikusi, lai nodrošinātu personām iespēju īstenot sociālās tiesības, nav veikti pienācīgi. Šie pasākumi nenodrošina ikvienai personai iespēju īstenot savas sociālās tiesības vismaz minimālā apmērā. Līdz ar to valsts nav izpildījusi pozitīvos pienākumus, kas tai izriet no personas sociālajām pamattiesībām kopsakarā ar pamattiesībām uz cilvēka cieņas aizsardzību, sociāli atbildīgas valsts principu un valsts ilgtspējīgas attīstības principu. Līdz ar to apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 1. un 109. pantam. 25. Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 32. panta trešajai daļai tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Minētā Satversmes tiesas likuma norma Satversmes tiesai piešķir plašu rīcības brīvību izlemt, no kura brīža spēku zaudē tāda norma, kas atzīta par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai. Izmantojot Satversmes tiesas likuma 32. panta trešajā daļā piešķirtās tiesības, Satversmes tiesai iespēju robežās jāgādā par to, lai situācija, kāda varētu veidoties no brīža, kad apstrīdētā norma zaudē spēku, neradītu personām Satversmē garantēto pamattiesību aizskārumu, kā arī nenodarītu būtisku kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 25. punktu un 2015. gada 16. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-13-01 22. punktu). Proti, likums tiesai ne vien dod pilnvaras, bet arī uzliek atbildību par to, lai tās spriedumi sociālajā realitātē nodrošinātu tiesisko stabilitāti, skaidrību un mieru (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 35.1. punktu). Izskatāmajā lietā jāņem vērā tas, ka apstrīdētā norma skar sociāli nozīmīgu jomu. Ja Satversmes tiesa lemtu, ka apstrīdētā norma atzīstama par spēkā neesošu no sprieduma pasludināšanas brīža, tad normatīvajos aktos vispār nebūtu noteikts vidējo ienākumu līmenis, ar kādu ģimene vai persona atzīstama par trūcīgu, un tādējādi ģimenēm un personām ar zemākajiem ienākumiem būtu liegts pretendēt uz trūcīgas ģimenes vai personas statusu. Šāds nolēmums radītu būtisku sociālo tiesību īstenošanas apdraudējumu. Lai vidējo ienākumu līmenis, ar kādu ģimene vai persona atzīstama par trūcīgu, tiktu noteikts tā, ka ikvienam būtu nodrošināta iespēja veidot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi, ka sabiedrībā tiktu mazinātas sociālās atšķirības un veicināta valsts ilgtspējīga attīstība, ir nepieciešams pienācīgs tiesiskā regulējuma izvērtējums un pamatojums. Tādējādi Satversmei atbilstoša regulējuma izstrādei nepieciešams noteikt saprātīgu laika posmu un ir pieļaujams tas, ka Satversmei neatbilstoša norma paliek spēkā līdz brīdim, kad likumdevējs, ievērojot šajā spriedumā secināto, objektīvi varētu pieņemt jaunu tiesisko regulējumu. Līdz ar to izskatāmajā lietā ir nepieciešams un pieļaujams tas, ka Satversmei neatbilstošā norma vēl noteiktu laiku paliek spēkā, lai dotu iespēju Saeimai un Ministru kabinetam, ievērojot šajā spriedumā secināto, pieņemt jaunu tiesisko regulējumu. Ņemot vērā to, ka Satversmei atbilstoša vidējo ienākumu līmeņa, ar kādu ģimene vai persona atzīstama par trūcīgu, noteikšana ir nepieciešama cilvēka cieņas aizsardzībai, kā arī to, ka attiecīgās izmaiņas nepieciešams veidot sistēmiskā kopsakarā ar izmaiņām likumā attiecībā uz GMI līmeni un iespējams saskaņot ar valsts budžetu nākamajam saimnieciskajam gadam, apstrīdētā norma atzīstama par spēkā neesošu no 2021. gada 1. janvāra. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt Ministru kabineta 2010. gada 30. marta noteikumu Nr. 299 "Noteikumi par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu par trūcīgu" 2. punkta vārdus "ja tās vidējie ienākumi katram ģimenes loceklim mēnesī pēdējo triju mēnešu laikā nepārsniedz 128,06 euro" par neatbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes 1. un 109. pantam un spēkā neesošiem no 2021. gada 1. janvāra. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētāja I. Ziemele