1. Article

Satversmes tiesa 2020. gada 11. jūnijā pieņēma spriedumu lietā Nr. 2019-12-01 "Par Augstskolu likuma 5. panta pirmās daļas trešā teikuma, 56. panta trešās daļas un pārejas noteikumu 49. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 105. un 112. pantam" (turpmāk - Spriedums). Lieta tika ierosināta pēc divdesmit 13. Saeimas deputātu pieteikuma. Piekrītu Spriedumā izdarītajiem secinājumiem par to, ka Satversmes 105. pants konkretizējams kopsakarā ar Eiropas Savienības tiesībās - Līguma par Eiropas Savienības darbību 49. pantā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 16. pantā - nostiprināto uzņēmējdarbības brīvību. Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka tās nolēmumi nav pārsūdzami, tāpēc gadījumā, kad lietas iznākums ir atkarīgs no Eiropas Savienības tiesību aktu iztulkošanas, Satversmes tiesai jāpārliecinās, vai konkrēto jautājumu jau iepriekš nav izskaidrojusi Eiropas Savienības Tiesa, vai attiecīgajos tiesību aktos noteiktais ir tik skaidrs, ka nerada nekādas saprātīgas šaubas, un jālemj, vai ir nepieciešams saņemt prejudiciālu nolēmumu no Eiropas Savienības Tiesas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 28. maija sprieduma lietā Nr. 2008-47-01 15.2. punktu un 2015. gada 13. oktobra sprieduma lietā Nr. 2014-36-01 14. punktu). Izskatāmajā lietā ir piemērojamas Eiropas Savienības tiesības. No Eiropas Savienības Tiesas judikatūras nav skaidri izsecināms, vai tāds Eiropas Savienības dalībvalsts regulējums, kāds vērtēts izskatāmajā lietā, ir saderīgs ar uzņēmējdarbības brīvību. Toties Satversmes tiesa varēja sniegt atbildi par apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 112. un 113. pantam jomās, kas ir Eiropas Savienības dalībvalstu kompetencē. Tātad, kā jau norādīts Spriedumā, ņemot vērā efektivitātes principu, tiesiskās noteiktības principu un pamattiesību aizsardzības prioritātes principu, nebūtu pieļaujama tāda situācija, ka jautājums par apstrīdēto normu atbilstību Satversmei netiktu vismaz daļēji atrisināts ilgāku laika posmu, kamēr tiktu apsvērta nepieciešamība vērsties Eiropas Savienības Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, vai līdz brīdim, kad tiktu saņemtas Eiropas Savienības Tiesas atbildes uz uzdotajiem jautājumiem. Uzskatu, ka Satversmes tiesa pamatoti nolēma lietu sadalīt un atsevišķā lietā vērtēt to, vai nepieciešams vērsties Eiropas Savienības Tiesā ar lūgumu skaidrot, vai apstrīdētās normas ir saderīgas ar Eiropas Savienības tiesībām. Šāda pieeja ļauj vienlaikus pienācīgi respektēt Eiropas Savienības tiesības un sniegt atbildi uz jautājumu, kuru Eiropas Savienības tiesības būtiski neskar. Tādējādi piekrītu Sprieduma secinājumiem par lietas sadalīšanu un to, ka lietas "Par Augstskolu likuma 5. panta pirmās daļas trešā teikuma, 56. panta trešās daļas un pārejas noteikumu 49. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105. pantam" izskatīšana pēc būtības ir atsākama. Tāpat piekrītu secinājumam par to, ka Augstskolu likuma 56. panta trešā daļa un pārejas noteikumu 49. punkts, ciktāl šīs normas attiecas uz privātajām augstskolām, to mācībspēkiem un studējošajiem, neatbilst Satversmes 112. un 113. pantam. Tomēr nepiekrītu Spriedumā secinātajam, ka šajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu. Mans viedoklis ir balstīts uz turpmāk norādītajiem argumentiem. Argumentējot savu viedokli, izmantošu Spriedumā lietotos saīsinājumus.