4. Article

Priekšlikums par grozījumiem Augstskolu likuma 56. pantā, kā arī pārejas noteikumu 49. punktu tika iesniegts Saeimai 2018. gada 1. jūnijā - pirms likumprojekta izskatīšanas trešajā lasījumā. Komisija to atbalstīja savā 2018. gada 6. jūnija sēdē. Pēc Saeimas Juridiskā biroja iebildumiem Komisija 13. jūnija sēdē atgriezās pie diskusijām par šo jautājumu, taču sēdes vadītājs Aldis Adamovičs vairākkārt uzsvēra, ka Komisija par šiem priekšlikumiem jau ir nobalsojusi. Priekšlikuma iesniedzējs toreizējais izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis Komisijas 2018. gada 6. jūnija sēdē skaidroja, ka grozījumi esot tehniska rakstura, jo vajagot labot tādu situāciju, ka normatīvajos aktos, tostarp Izglītības likumā, ir regulēta izglītības valoda vidusskolās un valsts augstskolās, bet ne privātajās augstskolās. Saeima jau esot lēmusi par to, ka visās, arī privātajās, vidusskolās izglītības programmas īstenojamas valsts valodā. Tāds pats regulējums tagad attiecināms arī uz privātajām augstskolām. Tomēr minētos grozījumus nevar uzskatīt par tehniskas dabas grozījumiem. Augstskolu autonomija un akadēmiskā brīvība nav formāli vai tehniski jēdzieni, bet Satversmē ietvertas pamattiesības, kuru ierobežošana prasa likumdevējam padziļinātu izvērtējumu un izsvērtus risinājumus. Kā norādīts Spriedumā, apstrīdētās normas ierobežo ar Satversmes 112. pantu kopsakarā ar 113. pantu aizsargātās tiesības uz augstskolu autonomiju un to mācībspēku un studējošo akadēmisko brīvību. Kā Spriedumā atzinusi Satversmes tiesa, brīvība - viena no Satversmē ietvertajām vērtībām - ir pamats akadēmiskajai brīvībai un tās īstenošanai nepieciešamajai augstskolu autonomijai. Normatīvo regulējumu, kas ietekmē Satversmē ietvertās tiesības, nedrīkstētu uzskatīt par tehniskas dabas regulējumu. Augstskolu autonomijas un akadēmiskās brīvības līdzsvarošana ar Satversmē ietvertajām konstitucionālajām vērtībām, valsts valodas aizsardzību un stiprināšanu, nav vienkāršs process. Tas prasa pārdomātus un uz valsts ilgtspējīgu attīstību vērstus risinājumus, kas vienlaikus nodrošina nacionālās identitātes un valsts valodas attīstību, tostarp zinātnē un pētniecībā, kā arī veicina kvalitatīvas, konkurētspējīgas un atvērtas augstākās izglītības sistēmas izveidi. Attiecībā uz Komisijas 6. jūnija sēdē pausto, ka Saeima esot jau lēmusi par to, ka visās, tostarp arī privātajās, vidusskolās, izglītības programmas īstenojamas valsts valodā, jāpiebilst, ka augstākās izglītības un vidējās izglītības mērķi un šo izglītības posmu īstenošanā iesaistīto personu tiesības atšķiras. Regulējums, kas pieļaujams vispārējā izglītībā, var nebūt vienlīdz saderīgs ar augstskolu autonomiju un to mācībspēku un studējošo akadēmisko brīvību. Tādēļ iepriekš uz vispārējo izglītību attiecināta tiesiskā regulējuma attiecināšana uz augstāko izglītību nevar tikt uzskatīta par šā regulējuma tehnisku precizējumu. Līdzīgu viedokli Komisijas 13. jūnija sēdē paudis arī Rektoru padomes pārstāvis Jānis Bernāts, norādot, ka priekšlikums attiecināt Augstskolu likuma 56. panta trešo daļu uz privātajām augstskolām ietekmēšot visu augstākās izglītības sistēmu (sk. 12. Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēžu audioierakstus lietas materiālu 3. sēj.). Tāpat Pieteikuma iesniedzējs un vairākas lietā pieaicinātās personas - Augstākās izglītības padome, Privāto augstskolu asociācija un Aigars Rostovskis - norādījušas, ka apstrīdētās normas ierobežo privāto augstskolu tiesības uz īpašumu. Pieaicinātās personas Privāto augstskolu asociācija, Konkurences padome, Jūlija Jerņeva un Uģis Zeltiņš norādījušas, ka apstrīdētās normas ierobežo arī ar Eiropas Savienības tiesībām aizsargātās tiesības uz uzņēmējdarbības brīvību, ieviešot barjeras piekļuvei augstākās izglītības tirgum. Līdz ar to secināms, ka apstrīdētās normas - Augstskolu likuma 56. panta trešo daļu un pārejas noteikumu 49. punktu - ietvērušie priekšlikumi nav uzskatāmi par tehniskas dabas priekšlikumiem, kas neprasa padziļinātu to ietekmes izvērtējumu.