3. Article

Lai noskaidrotu, vai un kādas Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertās tiesas objektivitātes garantijas ir attiecināmas uz kasācijas tiesvedības ierosināšanas stadiju civilprocesā, visupirms nepieciešams izvērtēt, pirmkārt, vai konkrētās lietas dalībniekiem bija paredzētas tiesības pārsūdzēt apelācijas instances tiesas spriedumu kasācijas kārtībā un, otrkārt, kāda ir tiesnešu kolēģijas kompetence rīcības sēdē. 3.1. Aksiomātiska ir tēze, ka nedz Satversmes 92. panta pirmais teikums, nedz Konvencijas 6. pants neparedz valstij pienākumu visu kategoriju civillietās noteikt personai tiesības pārsūdzēt spriedumu kasācijas kārtībā. Taču tad, ja likumdevējs paredz personai šādas tiesības noteiktas kategorijas lietās, likumdevējam jānodrošina tas, ka pārsūdzības process atbilst tiesas pieejamības, taisnīgas procedūras un citām taisnīgas tiesas prasībām. Civilprocesa likuma 450. pantā Pieteikuma iesniedzējai kā lietas dalībniecei ir paredzētas tiesības pārsūdzēt apelācijas instances tiesas spriedumu civillietā kasācijas kārtībā. Līdz ar to gan Satversmes 92. pants, gan Konvencijas 6. pants ir piemērojami tiesvedības procesa stadijā, kurā tiek izlemts jautājums par kasācijas tiesvedības ierosināšanu. 3.2. Piekrītu Spriedumā secinātajam, ka konkrētās tiesvedības procesa stadijas raksturs ietekmē tiesas objektivitātes nodrošināšanai izmantojamo līdzekļu klāstu. Šā mērķa sasniegšanai likumdevējam no Satversmes 92. panta un Konvencijas 6. panta neizriet pienākums ikvienā tiesvedības procesa stadijā paredzēt tieši noraidījuma institūtu. 3.2.1. Pēc tam, kad apelācijas instances tiesas spriedums ir pārsūdzēts kasācijas kārtībā un Augstākajā tiesā ir saņemta kasācijas sūdzība, tiesnešu kolēģija rīcības sēdē izvērtē šīs sūdzības atbilstību kasācijas principam. Civilprocesa likums nosaka vairākus pamatus atteikumam ierosināt kasācijas tiesvedību. Saskaņā ar Civilprocesa likuma 464.1 panta pirmo daļu tiesnešu kolēģija atsakās ierosināt kasācijas tiesvedību, ja kasācijas sūdzība neatbilst šā likuma 450.-454. pantā noteiktajām formālajām prasībām. Tātad tiesnešu kolēģijai visupirms jāpārbauda iesniegtās kasācijas sūdzības formālā atbilstība Civilprocesa likuma 464.1 panta pirmās daļas prasībām. Ja kasācijas sūdzība atbilst tai likumā noteiktajām formālajām prasībām un tiesa, kura taisījusi pārsūdzēto spriedumu, nav pārkāpusi Civilprocesa likuma 452. panta trešajā daļā paredzētos tiesvedības noteikumus, tiesnešu kolēģijai jāpārbauda, vai ir pamats atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību, balstoties uz Civilprocesa likuma 464.1 panta otrās daļas 1. punktu. Proti, saskaņā ar šo normu tiesnešu kolēģija var atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību tad, ja tā konstatē, ka attiecīgajos tiesību jautājumos ir izveidojusies judikatūra, un secina, ka pārsūdzētais spriedums tai atbilst. Pēc tam tiesnešu kolēģijai jāpārbauda, vai ir pamats atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību, balstoties uz tā paša panta otrās daļas 2. punktu. Atbilstoši šai normai tiesnešu kolēģija visupirms pārbauda, vai Augstākajai tiesai būtu nepieciešams vienotas tiesu prakses nodrošināšanas vai tiesību tālākveidošanas nolūkā izteikties par kasācijas sūdzībā norādītajiem un pārsūdzētajā spriedumā risinātajiem tiesību jautājumiem. Ja tiesnešu kolēģija secina, ka tas nav nepieciešams, tā saskaņā ar šo normu var atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību, ja vien tai nav acīmredzama pamata uzskatīt, ka pārsūdzētajā spriedumā ietvertais lietas iznākums ir nepareizs. Tātad tiesneši, kas lemj par kasācijas tiesvedības ierosināšanu civilprocesā, ne tikai pārbauda atbilstību formāliem nosacījumiem, bet arī vērtē pārsūdzētajā tiesas spriedumā veikto tiesību normu piemērošanu un spriedumā ietverto lietas risinājumu pēc būtības. Pretējā gadījumā tiesnešu kolēģijai nebūtu iespējams pārliecināties par iesniegtās sūdzības atbilstību kasācijas principam. Jāņem vērā, ka salīdzinoši nesen Satversmes tiesa ir vērtējusi arī to Civilprocesa likuma normu atbilstību Satversmei, kuras paredz, ka lēmumu par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību civillietā var sastādīt rezolūcijas veidā. Attiecīgajā lietā Satversmes tiesa ir atzinusi: kad tiesnešu kolēģija savas novērtējuma brīvības ietvaros pārliecinās par judikatūras esību vai tiesu prakses vienotību un tiesību tālākveidošanas nepieciešamību konkrētajos tiesību jautājumos, tā pēc būtības izvērtē šo tiesību jautājumu nozīmi kasācijas instances tiesas publiskās funkcijas īstenošanā un nepieciešamību kasācijas instances tiesai izteikties par šiem jautājumiem. Tiesnešu kolēģijas vērtējums par pārsūdzētā sprieduma atbilstību judikatūrai vai par tajā ietvertā lietas iznākuma pareizību pēc būtības ir vērtējums par to, vai kasācijas sūdzībā norādītie argumenti varētu būt par pamatu pārsūdzētā sprieduma atcelšanai pilnībā vai vismaz daļā (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 12. marta sprieduma lietā Nr. 2019-13-01 16.4. punktu). Vēl jo vairāk, citā lietā Satversmes tiesa ir norādījusi, ka saņemto kasācijas sūdzību izvērtē tiesnešu kolēģija, citstarp iepazīstoties arī ar kasācijas sūdzības saturu, tiesas spriedumu un lietas materiāliem. Tiesnešu kolēģija izvērtē ne vien kasācijas sūdzības atbilstību tai izvirzītajām formālajām prasībām, bet arī tās saturu. Pēc būtības šāda procedūra ir pielīdzināma lietas izskatīšanai rakstveida procesā (sal. sk. Satversmes tiesas 2013. gada 21. oktobra sprieduma lietā Nr. 2013-02-01 12. punktu). Satversmes tiesa Spriedumā norādīja, ka tiesneši, kas lemj par kasācijas tiesvedības ierosināšanu civilprocesā, pārbauda atbilstību formāliem nosacījumiem un kasācijas sūdzību vērtē vienīgi tiktāl, ciktāl tā atbilst kasācijas principam (sk. Sprieduma 14. un 14.1. punktu). Uzskatu, ka Spriedumā izdarītie secinājumi par tiesnešu kolēģijas kompetenci kasācijas tiesvedības ierosināšanas stadijā civilprocesā ir pretrunā ar minēto Satversmes tiesas judikatūru. 3.2.2. Lai labāk izprastu tiesnešu kolēģijas kompetenci kasācijas tiesvedības ierosināšanas stadijā civilprocesā, nepieciešams aplūkot arī Civilprocesa likuma 464.1 panta pirmās daļas vēsturisko attīstību. Ar 2008. gada 22. maija likumu "Grozījumi Civilprocesa likumā" Civilprocesa likums tika papildināts ar 464.1 pantu, paredzot, ka tiesnešu kolēģijai ir tiesības atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību ne vien gadījumos, kad kasācijas sūdzība neatbilst likumā paredzētajām formālajām prasībām, bet arī gadījumos: 1) kad kasācijas sūdzības iesniedzēja viedoklis par tiesību normu piemērošanu un interpretāciju ir pretrunā ar Augstākās tiesas judikatūru, kurai atbilst apstrīdētais spriedums; 2) kad nerodas šaubas par apelācijas instances tiesas sprieduma tiesiskumu un izskatāmajai lietai nav nozīmes judikatūras veidošanā. Pirms šiem grozījumiem spēkā bijušais regulējums paredzēja, ka visas Augstākajai tiesai iesniegtās kasācijas sūdzības izskata rīcības sēdē, lai izlemtu, vai tās atbilst šā likuma 450.-454. pantā noteiktajām formālajām prasībām. Atbilstoši Civilprocesa likuma 464. pantam tiesnešu kolēģija gadījumos, kad tā vienbalsīgi atzina, ka sūdzība neatbilst likuma prasībām, pieņēma lēmumu par kasācijas tiesvedības izbeigšanu. Savukārt gadījumos, kad sūdzība bija sastādīta atbilstoši likumā noteiktajām prasībām, tostarp tajā bija norādīts, kādas materiālo tiesību normas tiesa piemērojusi nepareizi vai kādas procesuālo tiesību normas tiesa pārkāpusi un kā tas ir ietekmējis lietas pareizu izspriešanu, tiesnešu kolēģijai bija jāierosina kasācijas tiesvedība (sk. Civilprocesa likuma 450.-464. pantu redakcijā, kas bija spēkā līdz 2008. gada 30. jūnijam). Manuprāt, taisni tāpēc, ka tiesnešu kolēģijai rīcības sēdē bija kompetence vērtēt tikai kasācijas sūdzības atbilstību likumā noteiktajām formālajām prasībām, Civilprocesa likuma desmitajā sadaļā, kas regulē tiesvedības procesu kasācijas instances tiesā, pamatoti nebija paredzētas lietas dalībnieku tiesības pieteikt tiesnešiem noraidījumu. Papildinot Civilprocesa likumu ar 464.1 pantu, kas regulē tā saucamos kasācijas filtrus, likumdevējs ir izveidojis tādu tiesisku mehānismu, pateicoties kuram tiesnešu kolēģija rīcības sēdē vairs nepilda tikai formālu funkciju, pārbaudot iesniegtās kasācijas sūdzības atbilstību formālajām likuma prasībām. Komentējot šos grozījumus, zvērināts advokāts Gvido Zemrībo ir norādījis: ja sākotnēji Augstākās tiesas rīcības sēdes uzdevums bija tikai no formālām pozīcijām izvērtēt kasācijas sūdzības kā atsevišķa procesuāla dokumenta atbilstību Civilprocesa likuma 450.-454. panta prasībām, tad tagad rīcības sēdei uzlikts par pienākumu izvērtēt apelācijas instances tiesas sprieduma tiesiskumu vai, citiem vārdiem, likumību (sk.: G. Zemrībo. Kasācijas instances regulējums civilprocesuālajā likumdošanā un no tā izrietošās problēmas. Latvijas Republikas Augstākās tiesas biļetens Nr. 6/2013). Uz to, ka tiesnešu kolēģijas kompetence kopš 2008. gada ir kļuvusi daudz plašāka, norāda arī Civilprocesa likuma 464. panta sestā daļa, kas noteic, ka Augstākās tiesas rīcības sēdē tiesnešu kolēģija var pieņemt arī lēmumu uzdot Eiropas Savienības Tiesai jautājumu prejudiciāla nolēmuma pieņemšanai vai iesniegt Satversmes tiesai pieteikumu par tiesību normu atbilstību Satversmei vai starptautisko tiesību normai (aktam). 3.2.3. Līdz 2012. gada 1. aprīlim Augstākās tiesas rīcības sēdes lēmums bija jāsastāda atsevišķa procesuālā dokumenta veidā, ietverot tajā izvērstu argumentāciju. Lēmumi, kas sastādīti pēc 2008. gadā veiktajiem grozījumiem, uzskatāmi atklāj tiesnešu kolēģijas kompetences apjomu. Piemēram, rīcības sēdes lēmumos lietotie formulējumi - "tiesnešu kolēģija nekonstatē Civilprocesa likuma 5., 97., 192. panta pārkāpumu"; "nav pamatoti kasācijas sūdzības argumenti par Civillikuma 2042. panta nepareizu piemērošanu" - nepārprotami liecina, ka tiesnešu kolēģija rīcības sēdē pēc būtības izvērtē kasācijas sūdzībā ietvertos argumentus (sk., piemēram, Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2012. gada 24. janvāra rīcības sēdes lēmumu lietā Nr. SKC-347/2012 un 2012. gada 28. marta rīcības sēdes lēmumu lietā Nr. SKC-256/2012). Kasācijas sūdzība, kurā ietvertie argumenti nav pamatoti, neatbilst kasācijas principam, un tāpēc, lai kasācijas instances tiesa netiktu noslogota nelietderīgi, tiesnešu kolēģijai, kā to paredz Civilprocesa likuma 464.1 panta otrā daļa, ir pamats atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību. Taču, lai izprastu, kādām tiesas objektivitātes garantijām jābūt nodrošinātām lietas dalībniekiem kasācijas tiesvedības ierosināšanas stadijā, ir būtiski uzsvērt, ka tiesnešu kolēģija neaprobežojas vienīgi ar formālu nosacījumu ievērošanas pārbaudi, bet arī vērtē pārsūdzēto spriedumu, lietas materiālus un sniedz savu vērtējumu par kasācijas sūdzībā norādītajiem argumentiem pēc būtības.