4. Article

Šo atsevišķo domu turpinājumā tiks pārbaudīts tas, kādas Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertās tiesas objektivitātes garantijas ir attiecināmas uz to tiesvedības procesa stadiju, kurā tiesneši izvērtē lietas dalībnieka iesniegtos argumentus pēc būtības, proti, vērtē, vai kasācijas sūdzībā norādītie argumenti var būt par pamatu pārsūdzētā apelācijas instances tiesas sprieduma atcelšanai un vai tāpēc kasācijas tiesvedība būtu ierosināma. Konkretizējot Satversmes 92. panta pirmo teikumu, jāņem vērā Konvencijas 6. pants un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra, tostarp Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2009. gada 15. oktobra spriedums lietā "Micallef v. Malta", 2018. gada 16. oktobra spriedums lietā "Daineliené v. Lithuania", kā arī 2005. gada 15. jūlija spriedums lietā "Mežnarić v. Croatia". Šajos nolēmumos ietvertās atziņas, manuprāt, ir būtiskas un bija jāņem vērā, vērtējot to, vai konkrētajā tiesvedības procesa stadijā ir paredzētas pietiekamas garantijas tam, lai izslēgtu jebkādas pamatotas lietas dalībnieku vai sabiedrības šaubas par tiesas objektivitāti. 4.1. Visupirms atgādināšu lietas "Micallef v. Malta" faktiskos apstākļus. Proti, daudzstāvu namā dzīvojošo kaimiņu starpā izcēlās domstarpības sakarā ar to, ka augšējā stāva kaimiņiene izkāra uz balkona veļu un ūdens no tās pilēja uz apakšstāvā dzīvojošā kaimiņa balkona. Šis kaimiņš, uzskatot, ka tiek nepamatoti aizskartas viņa tiesības uz īpašumu, vērsās tiesā ar pieteikumu par tāda pagaidu noregulējuma pieņemšanu, kas aizliegtu augšējā stāvā dzīvojošajai kaimiņienei veikt konkrētas darbības. Pieteikums tika izskatīts pirmās instances un apelācijas instances tiesā. Zīmīgi, ka apelācijas instances tiesas sēdē sūdzības iesniedzēju pārstāvēja advokāts, kas bija tiesas sēdes priekšsēdētāja brāļa dēls. Pārsūdzības izskatīšanas laikā otras puses pārstāvis nepieteica noraidījumu tiesas sēdes priekšsēdētājam, citstarp tāpēc, ka saskaņā ar Maltas Civilprocesa likuma 734. pantu noraidījumu varēja pieteikt tikai tad, ja advokāts ir tiesneša laulātais, māte/tēvs vai dēls/meita. 4.1.1. Eiropas Cilvēktiesību tiesa, izskatot pieteikumu par Konvencijas 6. panta pārkāpumu pagaidu noregulējuma izskatīšanas procesā, sprieduma 74.-86. punktā visupirms analizēja, vai Konvencijas 6. pants ir piemērojams gadījumos, kad tiek izskatīts pagaidu noregulējuma jautājums. Tiesa atzina, ka ir nepieciešams attīstīt tās judikatūru un atzīt, ka Konvencijas 6. panta garantijas ir piemērojamas arī gadījumos, kad tiek izskatīti pagaidu noregulējuma (prasības nodrošināšanas) jautājumi civillietā. Ievērojot to, ka pagaidu noregulējuma jautājums pamatā ir procesuāla rakstura jautājums, šajā spriedumā minētās atziņas par tiesas objektivitāti vēl jo vairāk ir piemērojamas tajā tiesvedības procesa stadijā, kurā tiesnešu kolēģija rīcības sēdē vērtē, vai kasācijas sūdzībā norādītie argumenti var būt par pamatu pārsūdzētā apelācijas instances tiesas sprieduma atcelšanai un vai tāpēc kasācijas tiesvedība būtu ierosināma. 4.1.2. Eiropas Cilvēktiesību tiesa attiecīgā sprieduma 93.-99. punktā atgādināja, ka tiesas objektivitātes jeb neitralitātes prasībai ir divi aspekti - subjektīvais un objektīvais. Pirmkārt, tiesai jābūt subjektīvi neitrālai, proti, nevienam tiesnesim nedrīkst būt personiski aizspriedumi, izlemjot lietu. Otrkārt, tiesai jābūt neitrālai arī objektīvajā aspektā. Analizējot tiesas neitralitāti objektīvajā aspektā, nozīme var būt pat pieņēmumam. Turklāt pieņēmuma pamatotību nevar pārbaudīt, raugoties tikai no konkrēta tiesas procesa dalībnieka viedokļa. Ir jāvērtē arī tas, vai šaubas par tiesas neitralitāti varētu būt objektīvi pamatotas, jo demokrātiskā valstī tiesām ir jābauda gan iztiesājamās lietas dalībnieku, gan visas sabiedrības uzticēšanās. Lai konstatētu objektīvās neitralitātes pārkāpumu, pietiek ar to, ka pastāv apstākļi, kas norāda uz iespējamu tiesas objektīvās neitralitātes apdraudējumu. Tas nozīmē, ka ir jāsniedz pietiekamas garantijas tam, lai izslēgtu jebkādas pamatotas lietas dalībnieku vai sabiedrības šaubas par tiesas objektivitāti. Šā sprieduma 99. punktā Eiropas Cilvēktiesību tiesa secināja, ka noraidījuma institūts ir viens no būtiskākajiem tiesas objektivitātes izvērtēšanas objektīvā testa elementiem. Noraidījums ir procesuāls līdzeklis, ar kuru lietas dalībniekiem tiek sniegta iespēja novērst šaubas par iespējamu tiesas neobjektivitāti un tādējādi tiek sekmēta lietas dalībnieku un sabiedrības uzticēšanās tiesai. Analizējot konkrētās lietas apstākļus, tiesa nonāca pie uzskata, ka ģimenes saites starp pretējās puses advokātu un tiesnesi ir pietiekams pamats šaubām par tiesneša objektivitāti. Taču situācijā, kad starp tiesnesi un advokātu pastāv attālākas ģimenes saites, proti, advokāts ir nevis tiesneša laulātais, dēls/meita, bet gan brālis/māsa vai brāļadēls/brāļameita, Maltas Civilprocesa likums neparedzēja iespēju pieteikt tiesnesim noraidījumu. Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzskatīja, ka tieši normatīvā regulējuma dēļ nepastāv pietiekamas garantijas tam, lai izslēgtu jebkādas pamatotas lietas dalībnieku šaubas par tiesas objektivitāti. 4.1.3. Iepriekš minētajā Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumā paustās atziņas liecina, ka tiesas objektivitātes vērtējumā nozīme ir ne tikai tiesneša iekšējai pārliecībai par savu objektivitāti un neitralitāti, bet arī lietas dalībnieku un sabiedrības pamatotām šaubām par to. Tiesnešiem izvirzītās augstās izglītības un profesionālās kvalifikācijas prasības, kā arī augstie ētikas un godīguma standarti neapšaubāmi stiprina tiesas objektivitāti, veicinot arī lietas dalībnieku un visas sabiedrības uzticēšanos tiesu varai. Tomēr gadījumā, kad tiesnesim, kurš pieņēmis nepārsūdzamu lēmumu, vajadzēja atstatīties no lietas izskatīšanas, bet viņš to nav izdarījis, personai vairs nav tādu procesuālu līdzekļu, ar kuriem tā varētu aizsargāt savas pamattiesības uz lietas izskatīšanu objektīvā tiesā. Turklāt, kā to apstiprina tiesu prakses piemēri, pastāv arī tāda iespējamība, ka tiesnesis ir aizmirsis apstākļus, kas varētu radīt šaubas par viņa objektivitāti, un tādēļ pat neapsver iespēju atstatīties no lietas izskatīšanas. Eiropas Cilvēktiesību tiesas lietā "Daineliené v. Lithuania" Lietuvas Augstākās tiesas tiesnesis bija lēmis par kasācijas tiesvedības ierosināšanu krimināllietā, lai gan šajā lietā prokurors bija tiesneša dēls. Tiesnesis šajā lietā argumentēja, ka viņš šo faktu neesot ievērojis. Turklāt normatīvais regulējums arī neparedzēja prasību, ka sūdzībā norādāms prokurora vārds un uzvārds. Citā Eiropas Cilvēktiesību tiesā izskatītā lietā - "Mežnarič v. Croatia" - Horvātijas Konstitucionālās tiesas tiesnesis nebija pamanījis faktu, ka konstitucionālā sūdzība iesniegta saistībā ar tādas civillietas izskatīšanu, kurā viņš pats pirms deviņiem gadiem noteiktu laiku bija prasītāja pārstāvis. Abos piemēra labad minētajos gadījumos Eiropas Cilvēktiesību tiesa konstatēja, ka pastāvēja pamatotas šaubas par viena tiesneša objektivitāti, un atzina, ka, izskatot konkrēto lietu, netika nodrošinātas tiesības uz objektīvu tiesu un tādējādi ir pārkāpts Konvencijas 6. pants. Īpaši jāuzsver, ka visas minētās lietas nacionālajās tiesās tika izskatītas koleģiāli. Taču Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina: pietiek ar to, ka šaubas par tiesas objektivitāti pastāv kaut vai tikai attiecībā uz vienu tiesnesi. Līdz ar to Satversmes tiesas arguments, ka abi pārējie kolēģijas sastāvā ietilpstošie tiesneši nodrošinās tiesas objektivitāti, nav juridiski nozīmīgs, jo pietiekamā līmenī nenovērš tiesas objektivitātes apdraudējumu Konvencijas 6. panta izpratnē. Satversmes tiesa Spriedumā norādījusi, ka noraidījuma institūts ir viens no tiesas objektivitātes nodrošināšanas līdzekļiem. Tomēr Spriedumā tā nav analizējusi no minētajos Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumos ietvertajiem secinājumiem izrietošo būtisko aspektu - noraidījuma institūta mijiedarbību ar citiem tiesas objektivitātes nodrošināšanas līdzekļiem - nolūkā izslēgt jebkādas pamatotas lietas dalībnieku vai sabiedrības šaubas par tiesas objektivitāti. No lietas dalībniekiem nav atkarīgs tas, vai tiesnesis atstatīsies, tāpēc normatīvajos aktos lietas dalībniekiem ir paredzētas procesuālās tiesības pamatotu šaubu gadījumā pieteikt noraidījumu tiesnesim. Noraidījuma institūts ir līdzeklis tiesas objektivitātes nodrošināšanai situācijā, kad tiesnesis nav sevi atstatījis no lietas izskatīšanas, kaut arī viņam tas bija jādara. 4.2. Ņemot vērā šajā punktā minēto, secinu, ka tajā tiesvedības procesa stadijā, kurā lietas dalībnieku argumenti tiek izvērtēti pēc būtības, no Konvencijas 6. panta izriet prasība tiesas objektivitātes nodrošināšanai paredzēt arī noraidījuma institūtu. Tātad arī no Satversmes 92. panta pirmā teikuma izriet likumdevēja pienākums paredzēt lietas dalībniekiem tiesības pieteikt noraidījumu Augstākās tiesas tiesnešiem, kas lems par kasācijas tiesvedības ierosināšanu. Uzskatu, ka Satversmes tiesa, konkretizējot Satversmes 92. pantu kopsakarā ar Konvencijas 6. pantu, noteikusi zemāku pamattiesību aizsardzības līmeni, nekā to paredz Konvencija.