5. Article

Kasācijas tiesvedības ierosināšanas stadija civilprocesā neapšaubāmi nav pielīdzināma lietas izskatīšanai pēc būtības kasācijas instances tiesā. Tomēr, kā jau tika secināts šo atsevišķo domu 3. punktā, šī procesuālā stadija ir īpaša ar to, ka tiesnešu kolēģija, kas lemj par kasācijas tiesvedības ierosināšanu civilprocesā, ne tikai pārbauda atbilstību formāliem nosacījumiem, bet arī vērtē pārsūdzēto spriedumu, lietas materiālus un kasācijas sūdzībā ietvertos argumentus pēc būtības. Ar to tiesvedības ierosināšanas stadija kasācijas instances tiesā atšķiras no tiesvedības ierosināšanas stadijas pirmās instances vai apelācijas instances tiesā, kad tiesnesis, lemjot par tiesvedības ierosināšanu, pārbauda vienīgi atbilstību formāliem kritērijiem (sk., piemēram, Civilprocesa likuma 131. pantu). Ņemot vērā tiesnešu kolēģijas kompetenci kasācijas tiesvedības ierosināšanas stadijā, kā arī to, ka tiesnešu kolēģijas lēmums par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību ir galīgais nolēmums civillietā, uzskatu, ka šobrīd normatīvajos aktos paredzētie līdzekļi nav pietiekami tiesas objektivitātes nodrošināšanai. Ja tiesnesim, kurš pieņēmis šādu lēmumu, vajadzēja atstatīties no lietas izskatīšanas, bet viņš to nav izdarījis, tad personai vairs nav procesuālu līdzekļu, ar kuriem tā varētu aizsargāt savas pamattiesības uz lietas izskatīšanu objektīvā tiesā. Tādā gadījumā tiesneša pienākums atstatīties no lietas izskatīšanas nav pietiekama garantija tam, ka tiek izslēgtas jebkādas pamatotas lietas dalībnieku un visas sabiedrības šaubas par viņa objektivitāti. Savukārt tam, ka lēmums par kasācijas tiesvedības ierosināšanu tiek pieņemts koleģiāli, pretēji Spriedumā secinātajam nav izšķirošas nozīmes. Tieši tādēļ, lai nodrošinātu tiesas neitralitāti objektīvajā aspektā, šajā tiesvedības procesa stadijā likumdevējam no Satversmes 92. panta izriet pienākums nodrošināt lietas dalībniekiem tiesības pieteikt noraidījumu tiesnešiem, kuri izlems jautājumu par kasācijas tiesvedības ierosināšanu. Uz to, ka šādas tiesības lietas dalībniekiem būtu nodrošināmas, norāda arī Spriedumā izklāstītā Augstākās tiesas prakse, atbilstoši kurai tiesnešu kolēģija kasācijas tiesvedības ierosināšanas stadijā tomēr pēc būtības izlemj civilprocesā lietas dalībnieku pieteiktos noraidījumus tiesnešiem (sk. Sprieduma 15. punktu). 5.1. Nevaru piekrist Sprieduma 14. punktā norādītajam, ka gadījumā, ja lietas dalībniekiem kasācijas tiesvedības ierosināšanas stadijā civilprocesā tiktu piešķirtas tiesības pieteikt noraidījumu tiesnesim, tiktu izjaukta Civilprocesa likuma sistēma, atbilstoši kurai lietas dalībniekiem tiesības pieteikt noraidījumu ir noteiktas tikai lietas izskatīšanas stadijā un nav paredzētas tiesvedības ierosināšanas stadijā pirmās instances vai apelācijas instances tiesā. Kā jau tika secināts iepriekš, kasācijas tiesvedības ierosināšanas stadija civilprocesā būtiski atšķiras no tiesvedības ierosināšanas stadijas pirmās instances vai apelācijas instances tiesā. Šīs atšķirības pamato kasācijas instances tiesas īpašā nozīme demokrātiskā tiesiskā valstī - kasācijas instances tiesā nozīme ir vienlaikus gan publiski tiesiskajām, gan lietas dalībnieku interesēm un tās ir nepieciešams savstarpēji līdzsvarot. Proti, kasācijas instances tiesa līdzsvaro indivīda un sabiedrības intereses, lai nodrošinātu tiesiskuma un taisnīguma principu īstenošanu demokrātiskā tiesiskā valstī (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 12. marta sprieduma lietā Nr. 2019-11-01 14. punktu). Ņemot vērā kasācijas instances tiesas nozīmi demokrātiskā tiesiskā valstī, likumdevējs ir paredzējis tiesnešu kolēģijai tiesības pieņemt lēmumu par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību, ja sūdzība neatbilst kasācijas principam, lai tādējādi atslogotu kasācijas instances tiesu no nepamatotu sūdzību izskatīšanas un nebūtisku uzdevumu veikšanas (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 12. marta sprieduma lietā Nr. 2019-13-01 16.1. punktu). 5.2. Spriedumā norādīts arī tas, ka noraidījuma institūta paredzēšana kasācijas tiesvedības ierosināšanas stadijā civilprocesā apgrūtinātu tiesnešu kolēģiju darbu, prasot neadekvātu darba un laika resursu ieguldījumu. Taču šāds apgalvojums ir pārspīlēts. Kā tiesas sēdē skaidroja Tieslietu ministrijas pārstāves, ir iespējams nodrošināt izņēmumu no vispārējās noraidījuma pieteikšanas kārtības, Augstākās tiesas mājaslapā norādot informāciju par tiesnešu kolēģiju, kura izlems jautājumu par kasācijas tiesvedības ierosināšanu. Tādējādi lietas dalībniekiem tiktu nodrošināta iespēja uzzināt, kuri tiesneši vērtēs iesniegto kasācijas sūdzību (sk. 2020. gada 16. jūnija tiesas sēdes stenogrammu). Jānorāda, ka šāda kārtība attiecībā uz noraidījuma pieteikšanu kasācijas sūdzības pieņemamības vērtēšanas stadijā tiek piemērota gan Lietuvā, gan Igaunijā. Kaimiņvalstīs Augstākās tiesas darbs, lai gan lietas dalībniekiem ir paredzētas tiesības pieteikt noraidījumu tiesnešiem, kuri lemj par kasācijas tiesvedības ierosināšanu, nav nedz apgrūtināts, nedz paralizēts. Kaimiņvalstu paraugs apliecina to, ka, pārskatot Augstākās tiesas darba organizācijas principus un ieviešot tajā moderno tehnoloģiju sniegtās iespējas, ir iespējams bez lielām pūlēm nodrošināt gan sekmīgu tiesnešu kolēģiju darbu, gan arī to, ka lietas dalībnieki var uzzināt, kuri tiesneši lems par kasācijas tiesvedības ierosināšanu, lai, pastāvot pamatotām šaubām par kāda tiesneša objektivitāti, varētu izmantot tiesības pieteikt viņam noraidījumu. Satversmes tiesa Sprieduma 15. punktā ir norādījusi, ka, pēc tam, kad saņemts lēmums par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību un lietas dalībnieks konstatē, ka lēmumu pieņēmis tiesnesis, par kura objektivitāti viņam ir šaubas, lietas dalībnieka iebildumi pret konkrēto tiesnesi tiek izlemti, izskatot lietu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem. Manuprāt, tieši šāda kārtība gan apgrūtina tiesas darbu, gan rada papildu izdevumus lietas dalībniekiem. Tiesai noteiktā procesuālā kārtībā kā jauna lieta ir jāizskata pieteikums par lietas izskatīšanu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem. Tas prasa nozīmīgus tiesas resursus un bez likumā tieši paredzēta tiesiska pamata ierobežo res judicata principu. Savukārt pieteikuma iesniedzējam atbilstoši Civilprocesa likuma 478. panta septītajai daļai ir jāiemaksā ievērojama drošības nauda - 300 euro. Tā vietā acīmredzami procesuāli ekonomiskāk būtu paredzēt lietas dalībniekiem tiesības pieteikt noraidījumu, bet tiesai - tiesības to izlemt un atrisināt lietā iespējamu tiesas objektīvās neitralitātes apdraudējumu. Turklāt, lai novērstu iespējamību, ka tiesības pieteikt noraidījumu tiesnesim tiks izmantotas ļaunprātīgi, Civilprocesa likumā varētu paredzēt mērķētas procesuālās sankcijas. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uzskatu, ka apstrīdētā norma, ciktāl tā neparedz tiesības pieteikt noraidījumu Augstākās tiesas tiesnešiem, kas lems par kasācijas tiesvedības ierosināšanu, neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.