6. Article

Ievērojot šajās atsevišķajās domās paustos apsvērumus, jo īpaši vēlos uzteikt Augstākās tiesas Civillietu departamenta praksi jautājumā par to, vai tiesnešu kolēģijai rīcības sēdē ir jāizskata pēc būtības lietas dalībnieka pieteiktais noraidījums tiesnesim. Pretēji Satversmes tiesas spriedumā secinātajam, uzskatu, ka Satversmes 83. pantā ietvertais tiesnešu neatkarības princips nevar noteikt to, kurus lietas dalībnieku procesuālos dokumentus Augstākā tiesa izskatīs. To nosaka procesuālie likumi. Augstākās tiesas tiesneši, piemērojot Civilprocesa pamatnoteikumu normas, kurās regulēti tiesneša atstatīšanas un noraidījuma institūti, nodrošina to, lai tiesvedībā kasācijas instances tiesā civilprocesā tiktu nodrošinātas no Satversmes 92. panta pirmā teikuma, kā arī Konvencijas 6. panta izrietošās lietas dalībnieku tiesības uz lietas izskatīšanu objektīvā tiesā. Pēc Satversmes tiesas sprieduma, kurā atzīts, ka Civilprocesa likums neparedz lietas dalībniekiem procesuālās tiesības pieteikt noraidījumu tiesnešiem, Augstākās tiesas tiesnešiem pieteiktie noraidījumi būtu jāatstāj bez izskatīšanas. Taču šāda prakse var radīt tādu risku, ka gadījumā, kad pastāv pamatotas šaubas par kaut viena rīcības sēdē esoša tiesneša objektivitāti, varētu iestāties Latvijas valsts atbildība par Konvencijas 6. panta pārkāpumu. Tādēļ aicinu likumdevēju apsvērt to, vai Civilprocesa likumu nav nepieciešams papildināt ar kasācijas tiesvedības procesam atbilstošu kārtību, kādā tiek pieteikts un izskatīts noraidījums tiesnešiem, kuri rīcības sēdē izlemj jautājumu par kasācijas tiesvedības ierosināšanu civillietās. Turklāt atgādinu, ka relatīvi nesen likumdevējs jau ir izdarījis grozījumus Kriminālprocesa likumā, paredzot īpašu kārtību, kādā var pieteikt noraidījumu tiesnešiem, kuri rīcības sēdē izskata jautājumu par kasācijas tiesvedības ierosināšanu krimināllietās. Satversmes tiesas tiesnesis A. Laviņš Rīgā 2020. gada 30. jūlijā