14. Article

Tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību var ierobežot, ja šāds ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, tam ir leģitīms mērķis un tas ir samērīgs. Tādējādi, lai izvērtētu apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 96. pantam, visupirms jāpārbauda, vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, proti: 1) vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību; 2) vai likums ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši normatīvo aktu prasībām; 3) vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tā piemērošanas sekas (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 28. jūnija sprieduma lietā Nr. 2018-24-01 11. punktu). Apstrīdētā norma Kodeksā tika iekļauta ar likumu "Grozījumi Latvijas Sodu izpildes kodeksā", kas stājās spēkā 2013. gada 11. janvārī. Pieteikuma iesniedzējs piekrīt un arī Satversmes tiesai nerodas šaubas, ka ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, kas ir pietiekami skaidrs un pieejams. Taču Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka apstrīdētā norma nav uzskatāma par likumu "materiālā nozīmē", jo Eiropas Cilvēktiesību tiesa jau 2019. gada 10. janvāra spriedumā "Ēcis pret Latviju" ir atzinusi, ka šī norma neatbilst Konvencijas 14. pantam. Satversmes tiesa piekrīt, ka likumdevējam ir pienākums periodiski apsvērt, vai konkrētais tiesiskais regulējums joprojām ir efektīvs, piemērots un nepieciešams un vai tas kādā veidā nebūtu pilnveidojams (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 8. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-07-03 19. punktu). Tiesību sistēmas un sabiedrības locekļu savstarpējo tiesisko attiecību attīstības rezultātā tiesiskais regulējums, kas savulaik bijis atbilstošs augstāka juridiska spēka tiesību normām, var novecot un galu galā pat pārkāpt personas pamattiesības (sal. sk. Satversmes tiesas 2018. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-30-01 19. punktu). Latvija ir Konvencijas dalībvalsts, tāpēc tai ir saistoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumi lietās pret Latviju un tai jārespektē šajos spriedumos paustās atziņas par Konvencijas interpretāciju (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. novembra sprieduma lietā Nr. 2003-13-0106 secinājumu daļas 1. punktu). Jāņem vērā, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa spriedumu lietā "Ēcis pret Latviju" pieņēma 2019. gadā jeb sešus gadus pēc apstrīdētās normas stāšanās spēkā. Tādējādi likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, nevarēja izvērtēt šo normu saturošā likumprojekta atbilstību minētajam spriedumam. Turklāt jāņem vērā, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesai un Satversmes tiesai, lai gan tās abas ir cilvēktiesību un pamattiesību aizsardzības mehānismi, kompetence tomēr ir atšķirīga. Satversmes tiesa saskaņā ar Satversmes 85. pantu izskata lietas par likumu atbilstību Satversmei, kā arī citas ar likumu tās kompetencē nodotās lietas. Savukārt Eiropas Cilvēktiesību tiesas uzdevums, kā tā norādījusi arī spriedumā lietā "Ēcis pret Latviju", ir nevis veikt abstraktu likuma normu izvērtējumu, bet gan izvērtēt veidu, kādā tās piemērotas konkrētajam pieteicējam. Tādējādi Eiropas Cilvēktiesību tiesa minētajā lietā izvērtēja nevis visa Latvijas ieslodzījuma vietu režīma atbilstību Konvencijai, bet gan to, vai ar aizliegumu apmeklēt tēva bēres ir pārkāptas konkrētā pieteicēja tiesības, kas noteiktas Konvencijas 14. pantā un skatāmas kopsakarā ar Konvencijas 8. pantu (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2019. gada 12. janvāra sprieduma lietā "Ēcis v. Latvia", pieteikums Nr. 12879/09, 43. punktu). Izskatītajā lietā Eiropas Cilvēktiesību tiesa secināja, ka aizliegums pieteicējam apmeklēt tēva bēres ir bijis pretrunā ar diskriminācijas aizlieguma principu (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2019. gada 12. janvāra sprieduma lietā "Ēcis v. Latvia", pieteikums Nr. 12879/09, 94. punktu). Satversmes tiesa veiks apstrīdētās normas satversmības izvērtējumu, citstarp ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņas, kas paustas spriedumā lietā "Ēcis pret Latviju". Apstrīdētajā normā ietvertais tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību ierobežojums ir noteikts ar likumu.