15. Article

Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, ierobežojumam jābūt noteiktam svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu). Satversmes 116. pants noteic, ka personas tiesības, kas ietvertas citstarp Satversmes 96. pantā var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Ja ir noteikti tiesību ierobežojumi, tad pienākums uzrādīt un pamatot šādu ierobežojumu leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu, konkrētajā gadījumā - Saeimai (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2014-05-01 18. punktu). Saeima atbildes rakstā norādījusi: pamattiesību ierobežojumam, kas neparedz to, ka pie noteiktas notiesāto grupas piederošs notiesātais varētu īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju, lai apmeklētu tuva radinieka bēres, ir leģitīms mērķis - sabiedrības drošības aizsardzība. Arī visas pieaicinātās personas piekrīt, ka apstrīdētā norma ir vērsta uz sabiedrības drošības aizsardzību. Pieteikuma iesniedzējs argumentējis, ka no apstrīdēto normu ietverošā likumprojekta sagatavošanas dokumentiem nav gūstama skaidrība par likumdevēja mērķi. Tomēr Pieteikuma iesniedzējs atzīst, ka aizliegums atstāt brīvības atņemšanas iestādi ir saistīts ar kriminālsoda izpildes mērķi - nodrošināt notiesātā izolāciju un uzraudzību - un šis mērķis atbilst sabiedrības drošības interesēm. Satversmes tiesa atzinusi, ka sabiedrības drošības aizsardzība kā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir saistāma ar demokrātiskās valsts iekārtas aizsardzību un tiek atzīta par pieļaujamu galvenokārt tādos gadījumos, kad tiek skarti jautājumi par valsts vai sabiedrības drošības apdraudējumiem. Šādā gadījumā jākonstatē objektīvi pastāvoša vai potenciāli iespējama saikne starp konkrēta tiesiskā regulējuma pieņemšanu un sabiedrības drošības stiprināšanu, drošības apdraudējuma novēršanu vai mazināšanu (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 12.2. punktu). Satversmes tiesa piekrīt, ka aizliegums ar brīvības atņemšanu notiesātai personai īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas vietas teritoriju noteikts sabiedrības interesēs, lai novērstu kārtības un drošības apdraudējumu. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādījusi, ka tiesības īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas vietu var tikt ierobežotas sabiedrības drošības interesēs, kā arī tādēļ, lai novērstu noziedzīgu nodarījumu pastrādāšanu (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2002. gada 12. novembra sprieduma lietā "Ploski v. Poland", pieteikums Nr. 26761/95, 34. punktu). Apstrīdētā norma ļauj brīvības atņemšanas iestādes priekšniekam, pamatojoties uz šajā normā ietvertajiem kritērijiem, izdarīt ar sabiedrības drošību saistītus un citus apsvērumus attiecībā uz lūgumiem īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas vietu, kurus iesnieguši notiesātie, kas sodu izcieš atklātajā cietumā vai daļēji slēgta cietuma soda izciešanas režīma augstākajā pakāpē. Attiecībā uz citiem notiesātajiem, kas sodu izcieš slēgtā cietumā vai daļēji slēgta cietuma soda izciešanas režīma zemākajā pakāpē, likumdevējs šādus apsvērumus izdarījis pats (sk. Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas 2012. gada 6. marta sēdes protokolu un audioierakstu lietas materiālu 53.-56. un 133. lp.). Tādējādi aizliegums ikvienam notiesātajam, kas sodu izcieš slēgtā cietumā vai daļēji slēgta cietuma soda izciešanas režīma zemākajā pakāpē, apmeklēt tuva radinieka bēres ir vērsts uz sabiedrības drošības aizsardzību. Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertajam tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību ierobežojumam ir leģitīms mērķis - sabiedrības drošības aizsardzība.