18. Article

Pieteikuma iesniedzējs, Saeima un arī vairākas pieaicinātās personas - tiesībsargs, Solvita Olsena un Latvijas Cilvēktiesību centrs - uzskata, ka pastāv arī saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem var sasniegt pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi. Satversmes tiesa norādījusi, ka pamattiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties personu pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 26. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017-18-01 21.3.2. punktu). Saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 14. punktu). Satversmes tiesas kompetencē ir pārbaudīt to, vai nepastāv alternatīvi līdzekļi, kas personām Satversmē noteiktās pamattiesības aizskartu mazāk (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19. punktu). 18.1. Saeima, Tieslietu ministrija un Ieslodzījuma vietu pārvalde norādījušas, ka regulējums, kas šobrīd ietverts Kodeksa 49.4 pantā, notiesātajam dod iespēju atvadīties no mirušā radinieka tādā veidā, kas neradītu sabiedrības drošības apdraudējumu. Tādējādi tas esot uzskatāms par līdzekli, kas mazāk ierobežo notiesātā pamattiesības un vienlaikus nepakļauj apdraudējumam sabiedrības drošību. Pieteikuma iesniedzējs norādījis, ka gadījumos, kad brīvības atņemšanas iestādei ir pamatots iemesls nesniegt atļauju notiesātajam atstāt ieslodzījuma vietu, notiesātajam varētu tikt nodrošināta iespēja atvadīties no mirušā tuvinieka ieslodzījuma vietā. Tomēr šāda iespēja pati par sevi, pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, nenovēršot notiesātā pamattiesību aizskārumu, kas izrietot no aizlieguma apmeklēt tuva radinieka bēres. Tā esot atkarīga no citu personu vēlmēm un iespējām, kā arī netiekot ņemta vērā bēru rituālā nozīme. Turklāt atļauja ikvienam notiesātajam atvadīties no miruša tuvinieka ieslodzījuma vietā pati par sevi nemainot to situāciju, kad notiesātais, kurš pieder pie konkrētas notiesāto grupas, nevar saņemt atļauju apmeklēt tuva radinieka bēres. Pēc tiesībsarga ieskata, atvadīšanās no miruša radinieka ieslodzījuma vietas teritorijā būtu atbalstāma tiktāl, ciktāl tā būtu paredzēta kā papildu iespēja gadījumos, kad pēc ieslodzītās personas tuvinieka nāves vispārējā kārtībā, ņemot vērā individuālu izvērtējumu, tiek konstatēti apstākļi, kuru dēļ konkrētam ieslodzītajam nevar ļaut apmeklēt tuvinieka bēres. Bažas radot fakts, ka ieslodzītā iespējas atvadīties no mirušā būs atkarīgas no citu personu rīcības. Turklāt minētais regulējums neatrisināšot to situāciju, kad pie noteiktas notiesāto grupas piederošs notiesātais nevar prasīt atļauju atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju, lai apmeklētu tuvinieka bēres. Arī pieaicinātā persona Solvita Olsena norādījusi, ka atvadīšanās no miruša tuvinieka ieslodzījuma vietā nav uzskatāma par alternatīvu īslaicīgai ieslodzījuma vietas atstāšanai, apmeklējot tuva radinieka bēres. Saeimas norādītais risinājums nerespektējot bēru kā sabiedriski nozīmīga kultūras un reliģiska rituāla nozīmi Latvijā. Attiecīgo normu piemērojot, būtu jāvērtē, vai ieslodzījuma vietā ir iespējams nodrošināt tādus apstākļus, lai tiktu ievērota mirušās personas, tās ģimenes un paša ieslodzītā cieņa. Satversmes tiesa norāda, ka atvadīšanās no miruša tuva radinieka brīvības atņemšanas iestādes teritorijā nav uzskatāma par alternatīvu līdzekli tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību ietvertajam tuva radinieka bēru apmeklējumam. Kā norādīts iepriekš šajā spriedumā, bērēm un bēru rituāliem ir īpaša nozīme katra indivīda un visas sabiedrības dzīvē. Atvadīšanās no mirušā brīvības atņemšanas vietas teritorijā to nespēj aizstāt. Tādējādi atvadīšanās no miruša radinieka brīvības atņemšanas vietas teritorijā nav uzskatāma par alternatīvu tuva radinieka bēru apmeklēšanai. 18.2. Pieteikuma iesniedzējs norādījis, ka Kodeksa 49.2 panta ceturtajā, sestajā un vienpadsmitajā daļā noteikti vairāki kritēriji, kas brīvības atņemšanas iestādes vadītājam jāņem vērā, individuāli izvērtējot katru lūgumu īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju, un ka likumdevējs šos kritērijus varētu attiecināt arī uz notiesātajiem, kas sodu izcieš slēgtā cietumā vai daļēji slēgta cietuma soda izciešanas režīma zemākajā pakāpē. Individuāla izvērtējuma veikšana, iespējams, ieviešot papildu kritērijus attiecībā tieši uz iepriekš minētajām notiesāto grupām, būtu uzskatāma par šo cilvēku tiesības mazāk ierobežojošu līdzekli nekā regulējums, kas ietverts apstrīdētajā normā. Tāpat varot noteikt, ka šiem notiesātajiem, īslaicīgi atstājot brīvības atņemšanas vietu, nepārtraukti jāatrodas policijas vai brīvības atņemšanas iestādes darbinieka klātbūtnē. Arī Saeima atbildes rakstā norādījusi, ka izpratne par ieslodzīto personu tiesību uz privāto dzīvi saturu ir mainījusies un tas konstatēts Komisijas 2020. gada 14. janvāra sēdē. Tādējādi esot nepieciešams lemt par to, kā apstrīdētās normas mērķi sasniegt ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Līdzīgus argumentus paudušas arī vairākas pieaicinātās personas. Tiesībsargs norādījis, ka sabiedriskās drošības apdraudējumu var novērst ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Proti, esot individuāli jāizvērtē katra situācija un katrs konkrētais notiesātais, nevis jānoteic kāda tādu notiesāto grupa, kuriem vispār nekad nav atļauts īslaicīgi atstāt ieslodzījuma vietu. Latvijas Cilvēktiesību centrs uzsvēris, ka katrā gadījumā būtu vērtējams samērīgums starp personas tiesībām uz privāto dzīvi un sabiedrības drošību, nevis piemērojams vispārējs aizliegums noteiktām notiesāto grupām īslaicīgi atstāt ieslodzījuma vietas teritoriju. Apstrīdētā norma paredz tajā iekļautā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi sasniegt, atļaujot īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju sakarā ar tuva radinieka nāvi notiesātajam, kas pieder pie kādas no noteiktām notiesāto grupām, proti, pie notiesātajiem, kas sodu izcieš daļēji slēgtā cietuma soda izciešanas režīma augstākajā pakāpē, atklātajā cietumā vai audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem. Taču, pat ja notiesātais pieder pie kādas no minētajām notiesāto grupām un drīkst lūgt atļauju īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju, šāda iespēja viņam ne visos gadījumos tiek garantēta. Saskaņā ar Kodeksa 49.2 pantu par šādas atļaujas piešķiršanu katrā gadījumā lemj brīvības atņemšanas iestādes priekšnieks. Kā norādījusi arī Tieslietu ministrija, atbilstoši Kodeksā paredzētajai kārtībai notiesātā lūgums ļaut viņam īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju tiek rūpīgi izvērtēts atbilstoši noteiktiem kritērijiem, lai novērstu iespējamu sabiedrības drošības apdraudējumu. Tātad likumdevējs ir noteicis, ka sabiedrības drošības labad atļauja īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju piešķirama, izvērtējot to, vai konkrētais ieslodzītais neradīs sabiedrības drošības apdraudējumu. Tomēr likumdevējs nav paredzējis šādu izvērtējumu attiecībā uz tiem ieslodzītajiem, kuri sodu izcieš slēgtā cietumā vai daļēji slēgta cietuma soda izciešanas režīma zemākajā pakāpē. Personai, kas sodu izcieš slēgtā cietumā vai daļēji slēgta cietuma soda izciešanas režīma zemākajā pakāpē, apstrīdētā norma neparedz iespēju īstenot tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, apmeklējot tuva radinieka bēres. Tādējādi secināms, ka šādai personai tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību šajā to tvēruma daļā ir liegtas pēc būtības. Saskaņā ar Kodeksa 50.4 panta pirmo daļu slēgtajā cietumā sodu izcieš ar brīvības atņemšanu notiesātie vīrieši par smaga vai sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu, kā arī notiesātie, kas pārvietoti no daļēji slēgtā cietuma par rupjiem vai sistemātiskiem režīma pārkāpumiem. Savukārt Kodeksa 50.5 panta pirmā daļa noteic tās notiesāto grupas, kas sodu izcieš daļēji slēgtā cietumā. Pie šīm grupām pieder sievietes, kas izdarījušas tīšus noziegumus, vīrieši, kas izdarījuši mazāk smagus noziegumus, un citi. Krimināllikuma sevišķajā daļā ir norādīti smagi un sevišķi smagi noziegumi, kas vērsti pret ļoti atšķirīgām interesēm un tiesībām, piemēram, pret personas dzīvību, veselību, pamattiesībām un pamatbrīvībām, brīvību, tikumību un dzimumneaizskaramību. Arī atsevišķi Krimināllikuma XVII nodaļā norādītie noziegumi pret ģimeni un nepilngadīgajiem ir smagi vai sevišķi smagi. Ir arī tādi smagi un sevišķi smagi noziegumi, kas vērsti pret dabas vidi, īpašumu, vispārējo drošību un sabiedrisko kārtību, satiksmes drošību, pārvaldības kārtību un jurisdikciju. Arī atsevišķi noziedzīgi nodarījumi tautsaimniecībā, valsts institūciju dienestā un militārajā dienestā Krimināllikumā ir definēti kā smagi vai sevišķi smagi noziegumi. Smagi un sevišķi smagi noziegumi ir arī tādi nodarījumi, kas vērsti pret cilvēci, mieru, kara noziegumi, genocīds, kā arī noziegumi pret valsti (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19.2.1. punktu). Ar apstrīdēto normu ikvienam, kas sodīts par smagu vai sevišķi smagu noziegumu, kā arī notiesātajai personai, kas ieslodzījumu izcieš daļēji slēgta cietuma soda izciešanas režīma zemākajā pakāpē, ir liegtas tiesības apmeklēt tuva radinieka bēres. Citiem vārdiem sakot, likumdevējs ir turējies pie pieņēmuma, ka visas personas, kas sodu izcieš slēgtā cietumā vai daļēji slēgta cietuma soda izciešanas režīma zemākajā pakāpē, vienlīdz lielā mērā apdraudētu sabiedrības drošību, ja saņemtu atļauju īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju, lai apmeklētu tuva radinieka bēres. Satversmes tiesa norāda, ka arī ieslodzītajam, kas izdarījis smagu vai sevišķi smagu noziegumu un tādēļ sodu izcieš slēgtajā cietumā, kā arī ieslodzītajam, kas sodu izcieš daļēji slēgta cietuma soda izciešanas režīma zemākajā pakāpē, tāpat kā visiem citiem ieslodzītajiem ir tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Kā jau tika norādīts iepriekš, Satversmes 96. pantā ietvertais tuva radinieka bēru apmeklējums ir attiecināms arī uz notiesātajiem, kas izcieš brīvības atņemšanas sodu. Lai šāda iestādei īpaši pakļauta persona varētu apmeklēt tuva radinieka bēres, tai jālūdz atļauja īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju. Katrā atsevišķā gadījumā vērtējams, vai notiesātā tuva radinieka bēru apmeklējums ir samērīgs ar sabiedrības drošības interesēm. Apstrīdētajā normā ietvertajam aizliegumam līdzīga aizlieguma noteikšana var būt attaisnojama, ja tā ir pamatota. It īpaši pamatojums nepieciešams tad, ja likumdevējs nolēmis kādai notiesāto personu grupai, kas klasificējama pēc likumdevēja definētas pazīmes - soda izciešana slēgtā cietumā vai daļēji slēgta cietuma soda izciešanas režīma zemākajā pakāpē -, vispār liegt apmeklēt tuva radinieka bēres (sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19.2.1. punktu). Tomēr no apstrīdētās normas izstrādes materiāliem nav gūstams apstiprinājums tam, ka likumdevējs būtu izvērtējis, vai ikviens ieslodzītais, uz kuru attiecas likumdevēja definētā pazīme, ir tāds, kuram pilnībā atņemamas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību šajā aspektā. Proti, vai tiešām ikkatrs ieslodzītais, kas izdarījis kādu no iepriekš minētajiem Krimināllikumā paredzētajiem atšķirīgajiem noziedzīgajiem nodarījumiem un sodu izcieš slēgtā cietumā vai daļēji slēgta cietuma soda izciešanas režīma zemākajā pakāpē, uzskatāms par tik būtisku draudu sabiedrības drošībai, ka viņam noteiktais aizliegums īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju, lai apmeklētu tuva radinieka bēres, ir pamatots. Ieslodzītā tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un līdz ar to arī iespēja šīs tiesības īstenot, apmeklējot tuva radinieka bēres, nav absolūtas. Tas, vai ikkatrā gadījumā ieslodzītā lūgums ļaut viņam īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju, lai apmeklētu tuva radinieka bēres, ir apmierināms, jāvērtē, ņemot vērā visus konkrētos apstākļus. Vērtējot, vai ieslodzītajam dodama atļauja īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju, var tikt ņemts vērā viņa izdarītā noziedzīgā nodarījuma veids un smagums. Tomēr tas nedrīkst būt vienīgais kritērijs, kas ņemams vērā, individuāli izvērtējot attiecīgu lūgumu. Satversmes tiesa atzīmē arī to, ka atbilstoši Kodeksa 8. pantam sodu izpildes mērķis ir nodrošināt personas resocializāciju un tiesisku uzvedību pēc soda izpildes. Lai resocializācija būtu iespējama, nepieciešams uzlabot notiesāto attiecības ar ģimeni, veicinot atgriešanos tajā (sk., piemēram, Ministru kabineta 2015. gada 24. septembra rīkojumu Nr. 581 "Par Ieslodzīto resocializācijas pamatnostādņu 2015.-2020. gadam īstenošanas plānu"). Stabilas attiecības ar ģimeni un pozitīva attieksme pret sabiedrību kopumā var ne tikai veicināt resocializāciju, bet arī novērst noziedzīgu nodarījumu recidīvu (sk.: Van Zyl Smit D., Snacken S. Principles of European Prison Law and Policy: Penology and Human Rights. Oxford: Oxford University, 2011, p. 213). Atļauja īslaicīgi atstāt ieslodzījuma vietas teritoriju ir viens no veidiem, kādos var atbalstīt šādu attiecību veidošanos (sk.: Meijer S. Rehabilitation as a Positive Obligation. European Journal of Crime, Criminal Law and Criminal Justice, 2017, Vol. 25, p. 152, 154). Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādījusi, ka tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību negarantē apcietinātas personas bezierunu tiesības apmeklēt radiniekus (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2000. gada 13. janvāra lēmumu lietā "Georgiou v. Greece", pieteikums Nr. 45138/98). Tomēr valsts var liegt personai tiesības apmeklēt tuvu radinieku - piemēram, tādu kā vecāki - bēres tikai tad, ja tam ir pārliecinoši iemesli un alternatīvu risinājumu rast nav iespējams (sal. sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2012. gada 12. janvāra sprieduma lietā "Feldman v. Ukraine (no. 2)", pieteikums Nr. 42921/09, 34. un 35. punktu). Individuāls situācijas izvērtējums veicams pat tādos gadījumos, kad ieslodzītais pastrādājis smagus noziegumus (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2016. gada 6. decembra sprieduma lietā "Kanalas c. Roumanie", pieteikums Nr. 20323/14, 61. punktu). Ar ANO Ģenerālās asamblejas 2015. gada 17. decembra rezolūciju Nr. 70/175 apstiprināto Minimālo standartnoteikumu par apiešanos ar ieslodzītajiem 70. punkts paredz: ja vien konkrētās lietas apstākļi to pieļauj, ar brīvības atņemšanas sodu ieslodzītajam dodama atļauja vienam vai konvoja pavadībā apmeklēt tuva radinieka bēres (sk. ANO Ieslodzīto režīma minimālo standartnoteikumu 70. punktu). Tāpat vairākos Eiropas Padomes dokumentos norādīts, ka ieslodzītajiem būtu piešķiramas tiesības īslaicīgi atstāt ieslodzījuma vietu, citstarp tādēļ, lai apmeklētu radinieku bēres. Saskaņā ar Eiropas Padomes Ministru komitejas 2006. gada 11. janvāra ieteikumu Rec(2006)2 "Eiropas cietumu noteikumi" 24.7. apakšpunktu katrā gadījumā, kad vien tas iespējams, notiesātajam dodama atļauja vienam vai konvoja pavadībā apciemot slimu radinieku vai apmeklēt radinieka bēres. Eiropas Padomes Ministru komitejas 1982. gada 24. septembra ieteikumā R(82)16 par tiesībām atstāt cietumu norādīts, ka šādas tiesības padara ieslodzījuma vietas humānākas un uzlabo ieslodzījuma apstākļus. Tiesības atstāt ieslodzījuma vietu, lai apmeklētu radinieka bēres, piešķiramas arī ieslodzītajiem, kuri sodu izcieš slēgtos cietumos, ja vien, individuāli izvērtējot tādus aspektus kā pastrādātā noziedzīgā nodarījuma smagums un veids, izciestā soda ilgums, notiesātās personas uzvedība, potenciālais sabiedrības drošības apdraudējums un citi, netiek konstatēts, ka attiecīgā persona ir bīstama sabiedrībai. Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma mērķi līdzvērtīgā kvalitātē ir iespējams sasniegt ar alternatīviem līdzekļiem. Proti, pastāv alternatīvs, ieslodzītās personas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību mazāk ierobežojošs līdzeklis - katra ieslodzītās personas lūguma ļaut tai īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas vietas teritoriju individuāla izvērtēšana, ņemot vērā iepriekš minētās atziņas un Kodeksa 49.2 pantā ietvertos kritērijus. Šāds regulējums ļautu individuāli izvērtēt risku, kādu katrs ieslodzītais varētu radīt sabiedrības drošības interesēm. Tādējādi vienlaikus tiktu aizsargāta gan sabiedrības drošība, gan ieslodzītā tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Šāds līdzeklis ir uzskatāms par saudzējošāku līdzekli, ar kuru leģitīmo mērķi iespējams sasniegt tādā pašā kvalitātē. Līdz ar to apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 96. pantam.