6. Article

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91. panta otrajam teikumam un Satversmes 96. pantam. Apstrīdētās normas satversmība esot aplūkojama, vērtējot tās atbilstību Satversmes 91. panta otrajam teikumam kopsakarā ar Satversmes 96. pantu. Esot tiesisks pamats tam, ka atrašanās brīvības atņemšanas vietā jau pati par sevi ierobežo personas iespējas netraucēti baudīt savas tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību. Tomēr ierobežojumiem, kas noteikti attiecībā uz ieslodzītajām personām, vajagot būt samērīgiem un nevajadzētu būt stingrākiem par to, kas ir absolūti nepieciešams mērķim, kura sasniegšanai tie paredzēti. Tiesību uz ģimenes dzīvi kontekstā cietuma administrācijai esot jāsniedz atbalsts ieslodzītā komunikācijai ar ģimeni. Saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru visos gadījumos, kad vien tas iespējams, ieslodzītajam vajagot atļaut vai nu konvoja pavadībā, vai patstāvīgi atstāt ieslodzījuma vietu, lai apmeklētu slimu tuvinieku vai piedalītos bērēs vai arī citu humānu iemeslu dēļ. Turklāt ģimenes saišu uzturēšana esot būtisks līdzeklis visu ieslodzīto sociālās reintegrācijas un rehabilitācijas atbalstīšanai neatkarīgi no viņu dzimuma. Īslaicīga ieslodzījuma vietas atstāšana esot uzskatāma par vienu no līdzekļiem, kas veicina visu ieslodzīto sociālo reintegrāciju. Dzimums esot uzskatāms par vienu no Satversmes 91. pantā paredzētajiem aizliegtajiem diskriminācijas kritērijiem. Diskriminācijas aizliegums esot attiecināms arī uz sodu izpildi. Ja nav konstatēti papildu apstākļi, piemēram, grūtniecība, tad personas, kas izdarījušas vienāda smaguma vai veida noziedzīgus nodarījumus, atrodoties salīdzināmos apstākļos neatkarīgi no to dzimuma. Saskaņā ar Kodeksu vīriešiem, kas notiesāti par smagiem un sevišķi smagiem noziegumiem, salīdzinājumā ar sievietēm, kas notiesātas par tāda paša smaguma noziegumu izdarīšanu, soda progresīvās izpildes ietvaros esot jāizcieš daudz lielāka daļa no piemērotā soda, pirms tiem rodas iespēja pretendēt uz daļēji slēgta cietuma soda izciešanas režīma augstāko pakāpi. Tikai šajā pakāpē ieslodzītajiem rodoties tiesības lūgt atļauju īslaicīgi atstāt ieslodzījuma vietu. Tādējādi no apstrīdētās normas izrietot, ka pret vienādos un salīdzināmos apstākļos esošām notiesātajām sieviešu un vīriešu dzimuma personām tiek pieļauta atšķirīga attieksme. Šī atšķirīgā attieksme tiekot pamatota ar dzimuma kritēriju. Kaut arī dažādi starptautiskie dokumenti izvirza prasības, kas jāņem vērā, izpildot brīvības atņemšanas sodu sievietēm, iespēja saņemt atļauju īslaicīgi atstāt ieslodzījuma vietu sakarā ar tuvinieka zaudējumu neesot saistāma ar sieviešu īpašo aizsardzību un viņu specifisko vajadzību nodrošināšanu. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa spriedumā lietā "Ēcis pret Latviju" norādījusi, ka vispārējs aizliegums vīriešiem atstāt cietumu, lai apmeklētu tuvinieka bēres, neveicina to, ka tiktu ņemtas vērā ieslodzīto sieviešu īpašās vajadzības. Tiesības uz privāto dzīvi negarantējot ieslodzītajam beznosacījuma tiesības īslaicīgi atstāt ieslodzījuma vietu, lai piedalītos radinieka bērēs. Tomēr katrs šāds lūgums esot jāizvērtē pēc būtības. Ja normatīvajos aktos nav paredzēta iespēja katrā individuālā gadījumā izvērtēt ieslodzītā lūgumu atļaut viņam apmeklēt tuvinieka bēres, tad sabiedrības un konkrētā indivīda intereses neesot līdzsvarotas. Tādējādi automātisks aizliegums personām, kuras atrodas slēgta tipa cietumā un daļēji slēgtā cietuma soda izciešanas režīma zemākajā pakāpē, apmeklēt tuvinieku bēres esot uzskatāms par nesamērīgu. Sabiedriskās drošības apdraudējumu varot novērst ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, proti, individuāli izvērtējot katru situāciju un katru konkrēto notiesāto, bet ne vispār liedzot kādai notiesāto grupai pieeju attiecīgajām tiesībām. Pozitīvi esot vērtējams regulējums, kas ļautu visiem ieslodzītajiem lūgt iespēju atvadīties no miruša radinieka ieslodzījuma vietas teritorijā. Tomēr bažas radot šā regulējuma praktiskā piemērojamība. Ja mirušais ieslodzījuma vietas teritorijā ir jānogādā citiem tuviniekiem, tas varētu arī nenotikt finansiālu vai citu iemeslu dēļ. Nevienam neesot pienākuma nogādāt vai atļaut nogādāt uz cietumu sava tuvinieka mirstīgās atliekas, lai no mirušā varētu atvadīties cits tuvinieks. Tādējādi minētais regulējums neatrisināšot to situāciju, kad atsevišķai notiesāto grupai nav iespēju prasīt atļauju atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju, lai apmeklētu tuvinieka bēres. Tādēļ šāds regulējums atbalstāms vienīgi tiktāl, ciktāl tas paredzēts kā papildu iespēja gadījumos, kad pēc ieslodzītās personas tuvinieka nāves vispārējā kārtībā, ņemot vērā individuālu izvērtējumu, tiek konstatēti apstākļi, kas nepieļauj iespēju, ka šis ieslodzītais apmeklētu tuvinieka bēres.