7. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Cilvēktiesību centrs - norāda, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91. panta otrajam teikumam un Satversmes 96. pantam. Apstrīdētā norma neparedzot personām, kuras izcieš brīvības atņemšanas sodu slēgtā cietumā vai daļēji slēgta cietuma soda izciešanas režīma zemākajā pakāpē, tiesības lūgt atļauju īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas vietas teritoriju sakarā ar tuva radinieka nāvi vai smagu slimību. Tādējādi esot secināms, ka šīm personām šādu tiesību nav. Neesot pamata brīvības atņemšanas soda izpildi papildināt ar elementiem, kas nav saistīti ar kriminālsoda izpildes mērķiem. Tāpat neesot pareizi radīt notiesātajiem iespaidu, ka valsts pret tiem neizturas cieņpilni. Tiesības atvadīties no tuva radinieka tā nāves vai smagas slimības gadījumā esot tiesību uz privāto dzīvi aspekts. Šīs tiesības esot dzimumneitrālas, jo radinieka nāve vienlīdz skarot vīriešus un sievietes. Valsts arī nebūtu tiesīga vērtēt personas patieso saikni ar konkrēto radinieku. Kaut arī apstrīdētā norma ir vērsta uz sabiedrības drošības aizsardzību, esot pieejami samērīgāki līdzekļi šā leģitīmā mērķa sasniegšanai, piemēram, ieslodzītās personas konvojēšana uz atvadīšanās vietu. Katrā gadījumā būtu vērtējams samērīgums starp personas tiesībām uz privāto dzīvi un sabiedrības drošību, nevis piemērojams vispārējs aizliegums noteiktām ieslodzīto grupām īslaicīgi atstāt ieslodzījuma vietu. Arī atvadīšanās no mirušās personas ieslodzījuma vietā varētu tikt uzskatīta par samērīgāku līdzekli nekā tas, kas ietverts apstrīdētajā normā, ja atvadīšanās notiktu, ievērojot privātuma vajadzības. Apstrīdētā norma nostādot vīriešus, kas sodu izcieš slēgtā cietumā, mazāk labvēlīgā situācijā nekā sievietes, kas izdarījušas tādus pašus noziedzīgus nodarījumus. Tādēļ Satversmes tiesas atziņas, kas ietvertas spriedumā lietā Nr. 2018-25-01, vajadzētu piemērot arī apstrīdētās normas kontekstā.