9. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - lūdz izbeigt tiesvedību lietā, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punktu, jo 2020. gada 23. jūnijā stājušies spēkā grozījumi Kodeksā, ar kuriem Kodekss papildināts ar 49.4 pantu. Saskaņā ar šiem grozījumiem esot mainījies apstrīdētās normas saturs. Arī Tieslietu ministrija un Ieslodzījuma vietu pārvalde norāda, ka tiesvedība lietā izbeidzama šā paša iemesla dēļ. Savukārt Pieteikuma iesniedzējs, tiesībsargs, Latvijas Cilvēktiesību centrs un pieaicinātā persona Solvita Olsena uzskata, ka minētie grozījumi nemaina apstrīdētās normas būtību un tādēļ tiesvedība lietā turpināma. Ja lietā ir izteikti argumenti, kas varētu būt pamats tiesvedības izbeigšanai, tie jāizvērtē visupirms (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2015-22-01 12. punktu). 2020. gada 23. jūnijā stājās spēkā Kodeksa grozījumi un likums tika papildināts ar jaunu normu - 49.4 pantu. Saskaņā ar šo normu jebkurš notiesātais ar rakstveida iesniegumu brīvības atņemšanas iestādes priekšniekam var lūgt atļauju atvadīties no miruša radinieka brīvības atņemšanas iestādes teritorijā brīvības atņemšanas iestādes pārstāvja klātbūtnē. Tādējādi šī norma paredz ikviena notiesātā - gan tāda, kas sodu izcieš daļēji slēgtā cietuma soda izciešanas režīma augstākajā pakāpē, atklātajā cietumā vai audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem, gan tāda, kas sodu izcieš daļēji slēgtā cietuma soda izciešanas režīma zemākajā pakāpē vai slēgtā cietumā, - iespēju lūgt atvadīties no miruša radinieka brīvības atņemšanas iestādes teritorijā. Kodeksa 49.4 pants neparedz, ka notiesātais tuva radinieka nāves gadījumā varētu atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju. Ar Kodeksa 49.4 pantu likumdevējs ir paredzējis notiesātajiem iespēju atvadīties no miruša radinieka brīvības atņemšanas iestādes teritorijā, bet arī pēc šīs normas stāšanās spēkā notiesātajam, kas sodu izcieš slēgtā cietumā vai daļēji slēgta cietuma soda izciešanas režīma zemākajā pakāpē, nebūs paredzēta iespēja sakarā ar tuva radinieka nāvi īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju. Tādējādi, lai noskaidrotu, vai tiesvedība lietā ir izbeidzama, Satversmes tiesai jāpārbauda, vai brīvības atņemšanas iestādes teritorijas atstāšana sakarā ar tuva radinieka bērēm ietilpst Satversmes 96. pantā noteikto pamattiesību tvērumā (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 12. marta sprieduma lietā Nr. 2019-11-01 9. punktu). Turklāt tad, ja lieta ir ierosināta uz konstitucionālās sūdzības pamata, par nepieciešamību turpināt tiesvedību tajā var liecināt tas, ka konstitucionālās sūdzības iesniedzējs ir lūdzis atzīt apstrīdēto normu par spēkā neesošu no kāda brīža pagātnē (sal. sk. Satversmes tiesas 2008. gada 5. novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2008-06-01 5. punktu). Satversmes tiesa norāda, ka izskatāmā lieta ir ierosināta uz konstitucionālās sūdzības pamata. Apstrīdētās normas piemērošanas rezultātā Pieteikuma iesniedzējam radītas tiešas nelabvēlīgas sekas - noteikts aizliegums piedalīties mātes bērēs -, un viņš ir lūdzis šo normu atzīt par spēkā neesošu no tās piemērošanas brīža. Līdz ar to pastāv apstākļi, kas prasa tiesvedību turpināt. Tādējādi tiesvedība izskatāmajā lietā ir turpināma.