13. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - lūdz izbeigt tiesvedību lietā, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu. Pēc Saeimas ieskata, no pieteikumos paustā izrietot, ka Pieteikumu iesniedzēju iespējamo pamattiesību aizskārumu rada apstrīdētās normas interpretācija, līdz ar to, pēc Saeimas ieskata, Pieteikumu iesniedzēji apstrīdot Augstākās tiesas nolēmumā, ar kuru viņi atzīti par vainīgiem noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, sniegtās apstrīdētās normas interpretācijas skaidrību un paredzamību, nevis pašas apstrīdētās normas skaidrību un paredzamību. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka Saeimas lūgums izbeigt tiesvedību lietā neesot pamatots, jo tas, vai tiesas sniegtā interpretācija bija paredzama brīdī, kad Pieteikumu iesniedzēji veica darbības, par kurām tika saukti pie kriminālatbildības un sodīti, attiecoties tieši uz vērtējumu par apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 92. panta otrajam teikumam. Savukārt tiesībsargs vērš uzmanību uz to, ka iespējamā pamattiesību pārkāpuma rakstura dēļ esot nepieciešams apvienot pamattiesību aizskāruma izvērtēšanu ar lietas izskatīšanu pēc būtības. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka procesuāla rakstura jautājumi par tiesvedības izbeigšanu parasti izskatāmi pirms tiesību normas satversmības izvērtēšanas, ciktāl nav nepieciešams izvērtēt atsevišķus lietas aspektus pēc būtības (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 6. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-21-01 9. punktu). Saskaņā ar Satversmes 85. pantu un Satversmes tiesas likuma 1. un 16. pantu Satversmes tiesa tai noteiktās kompetences ietvaros izskata lietas par likumu un citu normatīvo aktu atbilstību Satversmei, kā arī citas ar šo likumu tās kompetencē nodotās lietas. Satversmes tiesas uzdevums ir atbilstoši tās kompetencei nodrošināt tādas tiesību sistēmas pastāvēšanu, kurā pēc iespējas pilnīgāk un aptverošāk tiktu novērsts regulējums, kas neatbilst Satversmei vai citām augstāka juridiska spēka tiesību normām (aktiem) (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 5. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2012-20-03 5. punktu). Satversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi, ka tiesību normu piemērošanas, kā arī vispārējās jurisdikcijas tiesu nolēmumu tiesiskuma kontrole nav Satversmes tiesas kompetencē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 17. novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2017-01-01 11. punktu). Līdz ar to gadījumā, kad persona Satversmes tiesā apstrīd tiesvedības procesā piemērotā tiesiskā regulējuma atbilstību Satversmes 92. panta otrajam teikumam, uzskatot, ka tas ir neskaidrs un tā interpretācija nebija paredzama, ir būtiski nošķirt jautājumu par apstrīdētā tiesiskā regulējuma satversmību no jautājuma par to, vai apstrīdētais tiesiskais regulējums ir personai pareizi piemērots. Šajā lietā Pieteikumu iesniedzēji lūguši atzīt apstrīdēto normu par neatbilstošu Satversmes 92. panta otrajam teikumam, kas citstarp izvirza prasības attiecībā uz tiesību normu skaidrību un paredzamību. Satversmes tiesa jau iepriekš lietā Nr. 2018-10-0103 atzinusi, ka norma ir atzīstama par neskaidru tad, ja ar interpretācijas palīdzību nav iespējams noskaidrot tās patieso jēgu. Tātad, lai noskaidrotu apstrīdētās normas patieso jēgu un līdz ar to izvērtētu šīs normas atbilstību Satversmes 92. panta otrajam teikumam, tiesvedību lietā nepieciešams turpināt. Tādējādi Saeimas lūgums ir noraidāms, bet tiesvedība lietā turpināma.