14. Article

Pieteikumu iesniedzēji atzīti par vainīgiem Krimināllikuma 320. panta trešajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā. Par šajā pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu pie atbildības ir saucams speciālais subjekts - valsts amatpersona. Savukārt Krimināllikuma 316. panta pirmā daļa nosaka šā speciālā subjekta - valsts amatpersonas - legāldefinīciju. Pieteikuma iesniedzēji lūdz atzīt Krimināllikuma 316. panta pirmo daļu redakcijā, kas bija spēkā no 2004. gada 2. janvāra līdz 2013. gada 31. martam, par neatbilstošu Satversmes 92. panta otrajam teikumam. Satversmes 92. panta otrais teikums nosaka: "Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu." Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka šī Satversmes norma citstarp ietver principu, ka personu var atzīt par vainīgu un sodīt tikai par tādu rīcību, kas ir atzīta par noziedzīgu saskaņā ar likumu. Līdz ar to brīdī, kad tiek veikts nodarījums, par kuru vēlāk iestājas kriminālatbildība, ir jābūt spēkā skaidrai un paredzamai tiesību normai, kura noteic, ka konkrētā personas rīcība - darbība vai bezdarbība - ir atzīstama par noziedzīgu. Tiesību normu skaidrība un paredzamība ir pamattiesību jautājums, un personas pamattiesību aizsardzība ir viens no demokrātiskas tiesiskas valsts nozīmīgākajiem pienākumiem. Demokrātiskā tiesiskā valstī nav pieļaujams tas, ka kriminālatbildību paredzošas normas personai nav skaidras un paredzamas. Ja likumdevējs pieļauj šādu Satversmes 92. panta otrajā teikumā ietvertā principa pārkāpumu, valstī var tikt grauta uzticība tiesiskumam, kā arī radīta nenoteiktība jomā, kurā īpaši svarīga ir tiesiskā stabilitāte. Satversmes 92. panta otrais teikums konkretizējams kopsakarā ar Satversmes 90. pantu. Saskaņā ar Satversmes 90. pantu ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības. Satversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi, ka Satversmes 92. panta otrajā teikumā lietotais jēdziens "likums" ietilpst Satversmes 90. pantā ietvertajā jēdzienā "tiesības". Tādēļ atzīt kriminālatbildību noteicošās normas par likumu Satversmes 92. panta otrā teikuma izpratnē var tikai tad, ja tās atbilst tādiem pašiem tiesību normu kvalitātes kritērijiem, kādi ietverti Satversmes 90. pantā (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 21. februāra sprieduma lietā Nr. 2018-10-0103 13.2. punktu). Savukārt tas, kāda skaidrības pakāpe tiesību normai jāsasniedz gadījumā, kad personai tiek piemērots kriminālsods, galvenokārt izvērtējams, ņemot vērā Satversmes 92. panta otrajā teikumā paredzētās specifiskās prasības (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 28. marta sprieduma lietā Nr. 2012-15-01 15.4. punktu). Satversmes tiesa ir atzinusi: ja tiesību norma ļauj tās adresātam saprast un paredzēt viņam uzlikto pienākumu, bet tiesību normu piemērotājam - noskaidrot visus faktiskos un tiesiskos apstākļus, lai izvērtētu notikušo un lemtu par personas saukšanu pie kriminālatbildības, tad uzskatāms, ka šī norma ir pietiekami skaidra (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2008-09-0106 8. punktu). Kriminālatbildība ir smagākais iespējamais juridiskās atbildības veids, un tās sekas var būtiski ietekmēt personas dzīvi arī pēc kriminālsoda izciešanas. Tāpēc kriminālatbildību paredzošām normām jābūt saturiski noteiktākām nekā citu tiesību nozaru normām (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 21. februāra sprieduma lietā Nr. 2018-10-0103 13.2. punktu). Taču pienākums pieņemt tādas normas, kuras ir pietiekami skaidras, nevar tikt pārspīlēts (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2008-09-0106 7.2. punktu). Satversmes 92. panta otrais teikums aptver arī Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 7. panta pirmajā daļā noteiktās cilvēka pamattiesības, tādēļ tiesību normu atbilstība Satversmes 92. panta otrajam teikumam vērtējama, izmantojot arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas sniegto Konvencijas 7. panta interpretāciju (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 21. februāra sprieduma lietā Nr. 2018-10-0103 13.2. punktu). Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka Konvencijas 7. pantā ietvertajai garantijai, kas ir tiesiskuma principa būtisks elements, ir nozīmīga vieta Konvencijas izveidotajā pamattiesību aizsardzības sistēmā. Šī garantija vispārīgi paredz principu, ka noziegumu definēt un par noziegumu paredzēt sodu var tikai ar likuma palīdzību. Konvencijas 7. pants jo īpaši aizliedz attiecināt spēkā esošu noziedzīga nodarījuma definīciju uz darbībām, kuras iepriekš nav uzskatītas par noziedzīgiem nodarījumiem. Šajā pantā ietverts arī princips, ka krimināltiesības nedrīkst paplašinoši piemērot par sliktu apsūdzētajam, piemērojot analoģiju (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2007. gada 12. jūlija sprieduma lietā "Jorgic v. Germany", pieteikums Nr. 74613/01, 100. punktu un 2009. gada 25. jūnija sprieduma lietā "Liivik v. Estonia", pieteikums Nr. 12157/05, 92. punktu). Atbilstoši Konvencijas 7. pantam noziegumam jābūt skaidri definētam likumā. Šī prasība ir izpildīta, ja indivīds no attiecīgās tiesību normas teksta un, ja nepieciešams, noskaidrojot to, kā šo normu ir interpretējušas tiesas, var uzzināt, par kādu rīcību vai bezdarbību iestāsies kriminālatbildība. Konvencijas 7. pantā lietotais termins "tiesību normas" atbilst terminam "likums", kas lietots arī citos Konvencijas pantos. Tas ir jēdziens, kas aptver gan rakstītas, gan arī nerakstītas tiesību normas un izvirza kvalitātes prasības, it īpaši attiecībā uz tiesību normu pieejamību un paredzamību (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2013. gada 21. oktobra sprieduma lietā "Del Río Prada v. Spain", pieteikums Nr. 42750/09, 91. punktu un 2007. gada 12. jūlija sprieduma lietā "Jorgic v. Germany", pieteikums Nr. 74613/01, 100. punktu). Nepieciešamā tiesību normas paredzamības pakāpe ir atkarīga citstarp no attiecīgā normatīvā akta satura, nozares, kura tai jāregulē, kā arī tās subjektu daudzuma un statusa (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1996. gada 11. novembra sprieduma lietā "Cantoni v. France", pieteikums Nr. 17862/91, 35. punktu un 2010. gada 17. maija sprieduma lietā "Kononov v. Latvia", pieteikums Nr. 36376/04, 235. punktu). Ja likumdevējs izvēlas veidot regulējumu, kas attiecas uz (personu vai lietu) kategorijām vai grupām, bieži vien pie definīcijas robežām radīsies "pelēkās zonas". Šādu šaubu esība pati par sevi nenozīmē to, ka attiecīgā norma neatbilstu Konvencijas 7. pantam (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1996. gada 11. novembra sprieduma lietā "Cantoni v. France", pieteikums Nr. 17862/91, 32. punktu). Tomēr neskaidru nosacījumu vai kritēriju izmantošana var neatbilst Konvencijas 7. pantā noteiktajiem skaidrības un paredzamības kritērijiem (sal. sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2009. gada 25. jūnija sprieduma lietā "Liivik v. Estonia", pieteikums Nr. 12157/05, 101. punktu). Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi arī to, ka Konvencijas dalībvalstīs krimināltiesību pakāpeniska attīstība ar judikatūras palīdzību ir dziļi iesakņojusies un nepieciešama tiesību tradīcijas daļa (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2007. gada 12. jūlija sprieduma lietā "Jorgic v. Germany", pieteikums Nr. 74613/01, 101. punktu). Demokrātiskā tiesiskā valstī nepieciešama tāda tiesību sistēma, kas personai dod iespēju noskaidrot, kāda veida uzvedību likums prasa, tostarp krimināltiesību normās jābūt skaidri un paredzami noteiktam, kāda veida darbība vai bezdarbība ir atzīstama par krimināli sodāmu un kāds sods par to piemērojams. Līdz ar to Satversmes 92. panta otrais teikums ietver prasību, ka likumdevējam krimināltiesību normas ir jāformulē tā, lai personai tiktu nodrošinātas garantijas pret patvaļīgu apsūdzību izvirzīšanu, notiesāšanu un sodīšanu.