2. Article

Pieteikumu iesniedzēji - Aigars Meļko un Gunārs Cvetkovs (turpmāk - Pieteikumu iesniedzēji) - atzīti par vainīgiem Krimināllikuma 320. panta trešajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā. Tiesa atzinusi, ka noziedzīga nodarījuma izdarīšanas brīdī Pieteikuma iesniedzējs Aigars Meļko bija valsts kapitālsabiedrības valdes loceklis, bet Pieteikuma iesniedzējs Gunārs Cvetkovs - valsts kapitālsabiedrības ražošanas tehniskais direktors. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētā norma laika periodā no 2006. gada 1. janvāra līdz 2010. gada 15. jūnijam, kad Pieteikumu iesniedzēji veica darbības, par kurām tika notiesāti, neesot bijusi pietiekami skaidra un tāpēc viņi neesot varējuši paredzēt, ka tiks atzīti par valsts amatpersonām apstrīdētās normas izpratnē. Vērtējot apstrīdētās normas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 92. panta otrajam teikumam, galvenā nozīme esot piešķirama šīs tiesību normas tekstam un tā gramatiskajai interpretācijai. Taču konkrētajā lietā gan prokurors, gan tiesa esot atzinusi, ka no apstrīdētās normas gramatiskās interpretācijas nav bijis iespējams izdarīt secinājumu, ka Pieteikumu iesniedzēji ir valsts amatpersonas. Satversmes 92. panta otrais teikums ietverot krimināltiesību normu striktas interpretācijas principu un aizliedzot tiesību normu interpretēt paplašināti par sliktu apsūdzētajam. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka tiesas apstrīdēto normu interpretējušas paplašināti. Tāpat Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka apstrīdētā norma esot formulēta pārāk plaši, pieļaujot dažādas interpretācijas iespējas un tādēļ neatbilstot skaidrības un paredzamības prasībām. Pieteikumu iesniedzēji neesot varējuši paredzēt to, ka apstrīdētā norma jāinterpretē kopsakarā ar citiem likumiem, jo apstrīdētā norma esot Krimināllikumā ietverta legāldefinīcija un neietverot atsauces uz citiem normatīvajiem aktiem. Turklāt gan no likumdošanas materiāliem un tiesu prakses, gan arī vispārējām tiesību teorijas atziņām un normatīvo aktu izstrādes pamatprincipiem esot secināms, ka apstrīdētā norma satur izsmeļošu to kritēriju uzskaitījumu, saskaņā ar kuriem persona atzīstama par valsts amatpersonu krimināltiesiskā izpratnē. Apstrīdētās normas sistēmiskās interpretācijas rezultātu Pieteikumu iesniedzēji nevarējuši paredzēt, un, lai pie tā nonāktu, viņiem apstrīdēto normu būtu vajadzējis interpretēt kopsakarā ar vairāk nekā 10 likumiem. Šis apstāklis arī norādot uz šādas interpretācijas nepietiekamu skaidrību un paredzamību. Attiecīgajā laika periodā normatīvajos aktos bijušas ietvertas dažādas un atšķirīgas koncepcijas un kritēriji, kuru dēļ persona varēja tikt uzskatīta par valsts amatpersonu. Arī apstrīdētās normas teleoloģiskās interpretācijas rezultātu Pieteikumu iesniedzēji neesot varējuši paredzēt, jo viņi laikā, kad veica darbības, par kurām tika saukti pie kriminālatbildības un sodīti, gan esot varējuši pieņemt, ka viņu darbības akciju sabiedrības "Latvenergo" valdes locekļa amatā vai ražošanas tehniskā direktora amatā apdraud valsts intereses tautsaimniecībā, bet apstrīdētā norma uz to neattiecoties. Pieteikumu iesniedzēji neesot varējuši paredzēt to, ko 10 gadus vēlāk izskaidros tiesa, proti, to, ka valsts interešu aizsardzība saimnieciskajā darbībā ir apstrīdētās normas, nevis Krimināllikuma XIX nodaļas mērķis. Apstrīdētās normas vēsturiskās interpretācijas rezultāts apstiprinot, ka likumdevējs šajā normā apzināti nav minējis personas, kuras ieņem amatu valsts kapitālsabiedrībā, un Pieteikumu iesniedzēji neesot varējuši paredzēt, ka vēsturiskā interpretācijas metode nebūs jāņem vērā. Turklāt apstrīdētās normas skaidrības trūkumu apstiprinot arī 2014. gada 15. maija grozījumi. Pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, apstrīdētās normas saturu nebija iespējams izsecināt arī no tiesu prakses un tiesību doktrīnas. Arī kompetentajām iestādēm bijis atšķirīgs viedoklis par apstrīdētās normas interpretāciju. Pieteikumu iesniedzējiem neesot bijis iespējams noskaidrot apstrīdētās normas saturu - ne izmantojot juridisko palīdzību, nedz arī saņemot kompetentas valsts institūcijas viedokli par šīs normas saturu, jo laika periodā no 2006. gada 1. janvāra līdz 2010. gada 15. jūnijam pat viskvalificētākais jurists nebūtu varējis paredzēt attiecīgu apstrīdētās normas interpretāciju. Turklāt Latvijā neesot izveidots mehānisms, ar kuru privātpersonai būtu iespējams noskaidrot kompetentās iestādes viedokli par apstrīdētās normas saturu. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētās normas regulēšanas priekšmets, adresātu skaits un loks neesot tāds, kas varētu attaisnot šīs normas skaidrības trūkumu. Pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, likumdevējs varēja un likumdevējam vajadzēja apstrīdēto normu formulēt citādi. Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Pieteikumu iesniedzēji papildus uzsvēra, ka, pretēji Augstākās tiesas nolēmumā norādītajam, Pieteikuma iesniedzējs Gunārs Cvetkovs nekad neesot bijis akciju sabiedrības "Latvenergo" valdes loceklis un valsts amatpersona likuma "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā" (turpmāk - Interešu konflikta novēršanas likums) izpratnē - to apliecinot arī Valsts ieņēmumu dienesta vēstule - un nekad neesot iesniedzis valsts amatpersonas deklarāciju. Pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, Saeimas, tiesībsarga un Ģenerālprokuratūras viedoklis, ka Pieteikumu iesniedzēji jebkurā gadījumā vainojami Krimināllikuma 198. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā, esot pretrunā ar nevainīguma prezumpciju. Pieteikumu iesniedzēji nepiekrīt institūciju norādītajam, ka tam, pēc kura Krimināllikuma panta personu var atzīt par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, neesot jābūt tikpat skaidri paredzamam kā tam, vai konkrēta rīcība vispār ir krimināli sodāma. Pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, Saeima, Ģenerālprokuratūra un Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs nepamatoti norāda, ka Satversmes 92. panta otrā teikuma prasības esot izpildītas tad, ja tiesību norma kā vienu no tās interpretācijas iespējām pieļauj personas atzīšanu par vainīgu. Lai tiesību norma atbilstu Satversmes 92. panta otrajam teikumam, personai - ja nepieciešams, saņemot attiecīgu konsultāciju, - tomēr vajagot būt iespējai nonākt līdz vienai, pareizajai šīs tiesību normas interpretācijai. Attiecībā uz likumdošanas materiālu izvērtēšanu Pieteikumu iesniedzēji papildus norāda, ka saņēmuši vēstuli no Linarda Muciņa, kurš kā uzaicinātais speciālists piedalījās Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas 1998. gada 12. jūnija sēdē. Šajā vēstulē Linards Muciņš apstiprinājis, ka lēmums izslēgt no apstrīdētās normas vārdus "autonoma valsts vai pašvaldības uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības)" tika pieņemts ar mērķi Krimināllikumā paredzēt vienādu regulējumu attiecībā uz visām kapitālsabiedrībām un to amatpersonām neatkarīgi no tā, vai kapitālsabiedrība pieder valstij, pašvaldībai vai privātpersonai. Izvērtējot informāciju, ko Satversmes tiesai sniegusi Augstākā tiesa, Pieteikumu iesniedzēji uzsver, ka, vadoties no tiesu prakses, neesot bijis iespējams paredzēt tādu apstrīdētās normas saturu, kāds atklāts krimināllietas gala nolēmumā. Tieši pretēji - drīzāk varējis tikt izdarīts secinājums, ka persona, kas ieņem amatu tādā valsts kapitālsabiedrībā, kura veic komercdarbību, nav valsts amatpersona apstrīdētās normas izpratnē. Pieteikumu iesniedzēji papildus norāda, ka arī Satversmes tiesas lietā sniegtie atšķirīgie viedokļi par apstrīdētās normas saturu paši par sevi pierādot, ka jo īpaši laikā, kad Pieteikumu iesniedzēji veica darbības, par kurām tika notiesāti, apstrīdētā norma nav bijusi pietiekami skaidra un nav atbildusi Satversmes 92. panta otrajam teikumam.