20. Article

Tiesību normu interpretācija nozīmē tiesību normas satura izzināšanu, visupirms noskaidrojot tajā lietoto vārdu nozīmi (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-40-03 9. punktu). Apstrīdētā norma paredz, ka "par valsts amatpersonām uzskatāmi valsts varas pārstāvji, kā arī ikviena persona, kura pastāvīgi vai uz laiku izpilda valsts vai pašvaldības dienesta pienākumus un kurai ir tiesības pieņemt lēmumus, kas saistoši citām personām, vai kurai ir tiesības veikt uzraudzības, kontroles, izziņas vai sodīšanas funkcijas vai rīkoties ar valsts vai pašvaldības mantu vai finanšu līdzekļiem". No apstrīdētās normas teksta izriet, ka par valsts amatpersonām uzskatāmi: 1) valsts varas pārstāvji; 2) citas personas, kuras nav valsts varas pārstāvji, taču pastāvīgi vai uz laiku izpilda valsts vai pašvaldības dienesta pienākumus un ir tiesīgas: a) pieņemt lēmumus, kas ir saistoši citām personām, b) veikt uzraudzības, kontroles, izziņas vai sodīšanas funkcijas vai c) rīkoties ar valsts vai pašvaldības mantu vai finanšu līdzekļiem (sal. sk. arī: Krastiņš U., Liholaja V., Niedre A. Krimināllikuma zinātniski - praktiskais komentārs. 3. Sevišķā daļa. Rīga: firma "AFS", 2007, 412.-413. lpp.). Krimināllikuma 316. panta izpratnē obligāta valsts amatpersonas pazīme ir esība "valsts varas pārstāvja" statusā vai "valsts vai pašvaldības dienesta pienākumu pildīšana". Turklāt apstrīdētās normas formulējumā lietotais saiklis "un" ļauj secināt, ka pazīme "valsts vai pašvaldības dienesta pienākumu pildīšana" ir kumulatīva ar šajā pašā normā ietvertajām pazīmēm - tiesībām pieņemt lēmumus, kas ir saistoši citām personām, tiesībām veikt uzraudzības, kontroles, izziņas vai sodīšanas funkcijas, tiesībām rīkoties ar valsts vai pašvaldības mantu vai finanšu līdzekļiem. Līdz ar to no apstrīdētās normas gramatiskās interpretācijas izriet, ka tās subjekti ir divas personu kategorijas, pirmkārt, valsts varas pārstāvji, otrkārt, personas, kuras pilda valsts vai pašvaldības dienesta pienākumus un, tos pildot, ir tiesīgas: a) pieņemt lēmumus, kas ir saistoši citām personām; b) veikt uzraudzības, kontroles, izziņas vai sodīšanas funkcijas vai c) rīkoties ar valsts vai pašvaldības mantu vai finanšu līdzekļiem. Šādā veidā apstrīdētajā normā definējot ietverto personu kategorijas, likumdevējs nav pārkāpis Satversmes 92. panta otrajā teikumā noteiktās tiesību normas skaidrības un paredzamības prasības. Savukārt to, kā apstrīdētā norma piemērota Pieteikumu iesniedzējiem konkrētās krimināllietas ietvaros, Satversmes tiesa savas kompetences ietvaros nevērtē. Attiecībā uz apstrīdētajā normā ietverto kategoriju personām, kuras pastāvīgi vai uz laiku izpilda valsts vai pašvaldības dienesta pienākumus un ir tiesīgas veikt noteiktas funkcijas, būtu jāapsver laika perioda un regulējamo attiecību objektīvās atšķirības brīdī, kad apstrīdētā norma tika pieņemta, un brīdī, kad tā tiek interpretēta piemērošanai konkrētam gadījumam. Ne Krimināllikuma pieņemšanas laikā, ne laikā, kad Pieteikumu iesniedzēji veica darbības, par kurām tika saukti pie kriminālatbildības un sodīti, valstī nepastāvēja visaptverošs valsts dienests un nebija spēkā neviens tāds normatīvais akts, kas definētu valsts vai pašvaldības dienesta jēdzienu, kā arī to, kādu dienesta pienākumu veikšana šo dienestu raksturo. Tomēr jēdziens "valsts dienests" var tikt saprasts ne tikai tā institucionālajā, bet arī funkcionālajā nozīmē un tas vien, ka valstī nav vienota valsts un pašvaldības dienesta, pats par sevi nav pamats apstrīdētās normas atzīšanai par neskaidru vai neparedzamu.