3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka tiesvedība izskatāmajā lietā būtu izbeidzama, jo Pieteikumu iesniedzēji pēc būtības iebilst pret apstrīdētās normas piemērošanu. Tāpat Saeima uzskata, ka apstrīdētā norma pieņemta un izsludināta normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, ir pietiekami skaidra, paredzama un līdz ar to atbilst Satversmes 92. panta otrajam teikumam. Pieteikumu iesniedzēji, izšķiroties par konkrēto rīcību, esot varējuši saprātīgi paredzēt, ka izdara noziedzīgu nodarījumu, tātad varējuši paredzēt arī to, ka viņu rīcība ir sodāma saskaņā ar Krimināllikumu. Tam, pēc kura Krimināllikuma panta personu var atzīt par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, neesot jābūt tikpat skaidri paredzamam kā tam, vai konkrēta rīcība vispār ir krimināli sodāma. Pēc kura Krimināllikuma panta personai var iestāties kriminālatbildība - tas jau esot noziedzīga nodarījuma kvalifikācijas jautājums. Saeimas rīcībā neesot informācijas par to, ka līdz šim būtu bijušas kādas vērā ņemamas grūtības ar apstrīdētās normas interpretēšanu. Tāpat, pēc Saeimas rīcībā esošās informācijas, tiesas neesot pieņēmušas savstarpēji pretrunīgus nolēmumus par apstrīdētās normas interpretāciju. Saeima norāda: tikai tādēļ vien, ka apstrīdētajā normā nav tieši norādīts, ka par valsts amatpersonu uzskatāms arī valsts kapitālsabiedrības valdes loceklis un tāds valsts kapitālsabiedrībā nodarbinātais kā ražošanas tehniskais direktors, apstrīdētā norma nav atzīstama par neskaidru un neparedzamu. Turklāt 2014. gada 15. maija grozījumi paši par sevi nebūt nenozīmējot, ka apstrīdētā norma nebija formulēta pietiekami skaidri, un no šo grozījumu sagatavošanas materiāliem neizrietot, ka likumdevējs būtu precizējis apstrīdēto normu tāpēc, ka tās iepriekšējo redakciju uzskatījis par neskaidru. Vienam un tam pašam dažādos normatīvajos aktos lietotam jēdzienam varot būt zināmā mērā atšķirīgas nozīmes, bet valsts kapitālsabiedrību valžu locekļi esot bijuši valsts amatpersonas Interešu konflikta novēršanas likuma izpratnē jau no šā likuma spēkā stāšanās dienas. Pieteikumu iesniedzējiem kaut vai šā iemesla dēļ vien - ja nepieciešams, saņemot atbilstošu juridisko palīdzību, - jau noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīdī vajadzējis būt spējīgiem saprātīgi paredzēt, ka viņi var tikt atzīti par valsts amatpersonām arī apstrīdētās normas izpratnē. To apliecinot arī tiesību doktrīnā apstiprinātā normatīvo aktu saistība. Turklāt tas, ka pastāv noteikta saikne starp valsts amatpersonas jēdzienu Krimināllikumā un Interešu konflikta novēršanas likumā, acīmredzami izrietot arī no Krimināllikuma 325. panta, kas paredz kriminālatbildību par valsts amatpersonai noteikto ierobežojumu pārkāpšanu. Saeima norāda, ka arī Satversmes tiesas lietā Nr. 2003-05-01 jau esot atzīts, ka pastāv zināma saikne starp valsts amatpersonas jēdzienu Interešu konflikta novēršanas likuma izpratnē un apstrīdētās normas izpratnē. Arī no 2004. gada Augstākās tiesas plēnuma un tiesu prakses vispārināšanas daļas tiesu prakses apkopojuma "Tiesu prakse krimināllietās par valsts amatpersonu un uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) vai organizāciju atbildīgo darbinieku izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem (2002.-2003. g.)" (turpmāk - 2004. gada tiesu prakses apkopojums) izrietot, ka pastāv zināma saikne starp šiem normatīvajiem aktiem. Izskatāmajā lietā neesot juridiskas nozīmes tam, vai valsts amatpersonas jēdziens Interešu konflikta novēršanas likuma izpratnē pilnībā vai daļēji sakrīt ar valsts amatpersonas jēdzienu apstrīdētās normas izpratnē un vai Pieteikumu iesniedzēji varēja saprātīgi to paredzēt. Izskatāmajā lietā juridiska nozīme esot tam, vai Pieteikumu iesniedzēji - ja nepieciešams, saņemot atbilstošu juridisko palīdzību, - varēja saprātīgi paredzēt, ka par valsts amatpersonām apstrīdētās normas izpratnē atzīstami arī valsts kapitālsabiedrības valdes locekļi. Saeima uzskata, ka Pieteikumu iesniedzēji varēja to saprātīgi paredzēt. Attiecībā uz to, vai tiesu prakse jautājumā par valsts kapitālsabiedrību valžu locekļu atzīšanu par valsts amatpersonām apstrīdētās normas izpratnē brīdī, kad Pieteikumu iesniedzēji izdarīja noziedzīgu nodarījumu, jau bija izveidojusies, Saeima norāda, ka tās rīcībā šādas tiesu prakses nav. Tomēr tas vien vēl nenozīmējot, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 92. panta otrajam teikumam. Saeima papildus norāda: brīdī, kad Pieteikumu iesniedzēji izdarīja noziedzīgu nodarījumu, tiesu praksē jau esot bijis atzīts, ka par valsts amatpersonām apstrīdētās normas izpratnē var uzskatīt arī valsts kapitālsabiedrībās nodarbinātos. Turklāt juridiska nozīme esot tam, ka šādas personas vispār var tikt atzītas par valsts amatpersonām apstrīdētās normas izpratnē, proti, var tikt atzītas par personām, kas "izpilda valsts dienesta pienākumus". Tas norādot uz to, ka arī tāds valsts kapitālsabiedrībā nodarbinātais (ražošanas direktors), kuram ir piešķirtas kādas no apstrīdētajā normā minētajām tiesībām, var tikt atzīts par valsts amatpersonu apstrīdētās normas izpratnē. Tiesas lēmumā, kas stājies spēkā, esot secināts, ka Pieteikuma iesniedzējs Gunārs Cvetkovs ieņēma akciju sabiedrības "Latvenergo" ražošanas tehniskā direktora amatu ar tiesībām pieņemt lēmumus par līgumu slēgšanu, tiesībām parakstīt līgumus un tiesībām rīkoties ar uzņēmuma resursiem. Attiecīgi tiesa esot konstatējusi, ka Gunāram Cvetkovam piešķirtas apstrīdētajā normā minētās tiesības rīkoties ar valsts mantu vai finanšu līdzekļiem un līdz ar to viņš uzskatāms par valsts amatpersonu apstrīdētās normas izpratnē. Turklāt Saeima norāda, ka Pieteikumu iesniedzēji nepamatoti atsaucas uz vairākiem Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumiem un izdara tādus secinājumus, kas no šiem spriedumiem neizriet.