7. Article

Pieaicinātā persona - Ģenerālprokuratūra - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. panta otrajam teikumam. No krimināllietas materiāliem izrietot, ka Pieteikumu iesniedzēji bija uzskatāmi par valsts amatpersonām, jo viņiem inkriminētā nodarījuma laikā valstij piederējuši 100 procenti no akciju sabiedrības "Latvenergo" akcijām. Rīkojoties publisko tiesību jomā, Pieteikuma iesniedzējs Aigars Meļko kā valdes loceklis mantisko labumu pieņēmis par rīcību, izvērtējot akciju sabiedrības "Latvenergo" rīkotajā konkursā iesniegtos piedāvājumus, savukārt Pieteikuma iesniedzējs Gunārs Cvetkovs mantisko labumu pieņēmis par konkursa lēmuma sagatavošanas darbībām. Vērtējot 2014. gada 15. maija grozījumus, esot secināms: iespraudums "tai skaitā valsts vai pašvaldības kapitālsabiedrībā" tikai paskaidro, precizē formulējumu "ikviena persona, kura pastāvīgi vai uz laiku izpilda valsts vai pašvaldības dienesta pienākumus". Neesot izšķirošas nozīmes tam, vai paši Pieteikumu iesniedzēji uzskatījuši (vai vismaz pieļāvuši iespēju), ka ir valsts amatpersonas apstrīdētās normas izpratnē. Izšķiroša nozīme esot tam, vai Pieteikumu iesniedzēji būtu varējuši ar šādu savu statusu rēķināties gadījumā, ja pirms tam būtu vērsušies pēc juridiska padoma. Turklāt sodīšanas paredzamības kritērijs esot izpildījies ne tikai tad, ja sodīšanas paredzamība bijusi pilnīgi droša vai ar ļoti augstu varbūtības pakāpi, bet arī tad, ja sodīšana bijusi saprātīgi paredzama. Izlemjot jautājumu, kāda satura padoms (atzinums) būtu sniegts Pieteikumu iesniedzējiem, galvenā nozīme esot tam, kāda bijusi tiesu prakse strīdus jautājumā un kādas atziņas paustas krimināltiesību teorijā. Turklāt Pieteikumu iesniedzēji nedrīkstējuši paļauties uz acīmredzami virspusējiem vai nepilnīgiem viedokļiem, kā arī nedrīkstējuši ignorēt pretēju (viņiem nelabvēlīgu) viedokli. It īpaši tas attiecoties uz personām, kuras vispār ir apzinājušās, ka to plānotā rīcība ir sodāma, tikai nav precīzi zinājušas attiecīgās rīcības juridisko kvalifikāciju un iespējamo sodu par šo rīcību. Lai gan sasaiste starp valsts amatpersonas jēdziena lietojumu Krimināllikumā un Interešu konflikta novēršanas likumā neesot absolūta, tā tomēr esot pietiekami skaidri izteikta, lai atzītu, ka sodīšanas iespējamība saskaņā ar Krimināllikuma 320. pantu bija saprātīgi paredzama. Turklāt vairākos likumos lietotais termins "valsts manta" noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas laikā esot aptvēris arī valsts kapitālsabiedrības mantu. Tieši tāda šā termina izpratne ietverta, piemēram, likumā "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju", Interešu konflikta novēršanas likumā, Valsts kontroles likumā un likumā "Par valsts un pašvaldību finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanu". Attiecībā uz sodīšanas paredzamību Pieteikumu iesniedzēji neesot ņēmuši vērā vairākus kasācijas instances tiesas nolēmumus, kas taisīti pirms tam, kad viņi izdarījuši nodarījumu, par ko tika notiesāti. Tāpat Ģenerālprokuratūra norāda, ka Pieteikumu iesniedzēji pieteikumos citējuši atsevišķas Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras tēzes, taču lietas apstākļi, kas novērtējami šajā gadījumā, neesot līdzvērtīgi tiem, kas vērtēti lietās, uz kurām Pieteikumu iesniedzēji atsaukušies.