10. Article

Pieaicinātā persona - Ministru kabineta pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās Kristīne Līce - norāda uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, kam varētu būt nozīme, vērtējot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Starptautiskajās tiesībās esot nostiprināts princips, ka valstīm ir tiesības kontrolēt ārzemnieku iebraukšanu, uzturēšanos un izraidīšanu no savas teritorijas. Konvencija neparedzot personām, kuras nav attiecīgās valsts valstspiederīgie, tiesības iebraukt un uzturēties šajā valstī. Atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai jautājumi par ārzemnieku iebraukšanu, uzturēšanos un izraidīšanu no valsts teritorijas neietilpstot Konvencijas 6. panta tvērumā. Konvencijas 7. protokola 1. pants esot speciālā norma, pēc kuras būtu jāvērtē no valsts izraidītajām personām pieejamo procesuālo garantiju apjoms un efektivitāte. Atbilstoši minētajai Konvencijas normai valsts pienākums esot šīm personām nodrošināt tiesības iepazīties ar lēmumu par izraidīšanu, tostarp uzzināt šāda lēmuma pieņemšanas iemeslus. Ja lēmumam par personas izraidīšanu pamatā ir valsts drošības apsvērumi, tā pamatojums varot nebūt visaptverošs apstākļu izklāsts, bet nedrīkstot būt tikai atsauce uz valsts drošības interesēm. Tāpat Konvencijas 7. protokola 1. pants neparedzot personām tiesības pārsūdzēt lēmumu, sniedzot savus argumentus un pierādījumus lēmumā norādīto iemeslu atspēkošanai. Konvencija neprasot, lai personām, kuras valsts izraidījusi, būtu nodrošinātas tiesības pārsūdzēt attiecīgo lēmumu tiesā. Saskaņā ar Konvenciju un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru iestādei esot jābūt neatkarīgai, objektīvai un tiesīgai iepazīties ar materiāliem, kas bijuši pamatā personas izraidīšanai, tostarp arī ar valsts noslēpumu saturošu informāciju. No Konvencijas 13. panta izrietot, ka gadījumā, kad ar lēmumu par personas izraidīšanu ir aizskartas personas tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, valstij ir pienākums izveidot efektīvu tiesību aizsardzības mehānismu šo tiesību aizsardzībai. Jautājumi, kas saistīti ar pieeju tiesai un procesuālajām garantijām imigrācijas lietās, ietilpstot Satversmes 92. panta tvērumā. Apstrīdēto normu atbilstība minētajai Satversmes normai būtu jāvērtē, ņemot vērā Konvencijas 7. protokola 1. pantu. Lai apstrīdētās normas atbilstu Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, tām vajagot garantēt to, ka lēmuma pārsūdzība ģenerālprokuroram nodrošina taisnīgu procesu, tajā skaitā neatkarīga un objektīva lēmuma pieņemšanu, ārzemnieka tiesības iepazīties ar lēmumu, iesniegt savus apsvērumus un iebildumus, savukārt ģenerālprokuroram vajagot būt nodrošinātām tiesībām iepazīties ar materiāliem, kas bijuši pamatā lēmumam par personas iekļaušanu Sarakstā. Tāpat esot jāvērtē, vai Imigrācijas likuma 63. panta septītajā daļā ietvertais mehānisms ir papildu garantija, kas nodrošina taisnīgu procesu. Secinājumu daļa