13. Article

Satversmes 92. panta pirmais teikums nosaka: "Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā." Satversmes tiesa ir vairākkārt atzinusi, ka Satversmes 92. panta pirmajā teikumā noteikto tiesību uz taisnīgu tiesu konkretizāciju var ietekmēt starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos ietvertās normas un to piemērošanas prakse (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 3. jūnija sprieduma lietā Nr. 2008-43-0106 10. punktu). Tādējādi Satversmes 92. panta pirmais teikums ir konkretizējams kopsakarā ar Konvencijas normām, nodrošinot šo normu savstarpēju harmoniju (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada 28. marta sprieduma lietā Nr. 2012-15-01 12. punktu un 2017. gada 10. februāra sprieduma lietā Nr. 2016-06-01 29.2. punktu). 13.1. Konvencijas 6. panta 1. punkts paredz: ikvienam ir tiesības, nosakot civilo tiesību un pienākumu vai viņam izvirzītās apsūdzības pamatotību Konvencijas izpratnē, uz taisnīgu un atklātu lietas savlaicīgu izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā likumā noteiktā tiesā. Eiropas Cilvēktiesību tiesa, interpretējot Konvencijas 6. pantu, ir atzinusi, ka lēmumi attiecībā uz ārzemnieka iebraukšanu, uzturēšanos un izraidīšanu no valsts teritorijas neskar civilo tiesību un pienākumu vai apsūdzības pamatotības noteikšanu Konvencijas 6. panta 1. punkta izpratnē, tādēļ šajās lietās Konvencijas 6. pants nav piemērojams (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2000. gada 5. oktobra sprieduma lietā "Maaouia v. France", pieteikums Nr. 39652/98, 38.-41. punktu). Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādījusi, ka valstij ir rīcības brīvība izvēlēties, vai tā izraidīs ārzemnieku no savas teritorijas. Taču šī rīcības brīvība izmantojama tādējādi, lai nepārkāptu Konvencijā noteiktās tiesības (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2011. gada 31. marta sprieduma lietā "Nowak v. Ukraine", pieteikums Nr. 60846/10, 81. punktu). Ja ārzemnieks līdz izraidīšanai ir likumīgi uzturējies valsts teritorijā, tad viņa izraidīšanas gadījumā piemērojams Konvencijas 7. protokola 1. pants. Ar minēto Konvencijas normu dalībvalstis ir apņēmušās noteikt papildu tiesības ārzemniekam viņa izraidīšanas gadījumā (sk: Explanatory Report to the Protocol No. 7 to the Convention for the Protection of Human Rights and Fundamental Freedoms, 1984, paras. 6, 7). Konvencijas 7. protokola 1. pants noteic ārzemniekam, kurš likumīgi uzturējies valsts teritorijā, tiesības pārsūdzēt lēmumu par viņa izraidīšanu no valsts neatkarīgā un objektīvā institūcijā, kas var arī nebūt tiesa. Šādas tiesības ārzemniekam jānodrošina arī tad, ja iemesls, kura dēļ viņš izraidīts no valsts, ir valsts drošības aizsardzība. Turklāt valstij jānodrošina tas, ka persona, īstenojot tiesības pārsūdzēt lēmumu par izraidīšanu, var iesniegt savus apsvērumus un pierādījumus sakarā ar tai nelabvēlīgo lēmumu (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2018. gada 17. maija sprieduma lietā "Ljatifi v. the Former Yugoslav Republic of Macedonia", pieteikums Nr. 19017/16, 35. punktu). Saskaņā ar Konvencijas 53. pantu tajā ietvertie noteikumi nav iztulkojami kā atkāpšanās no citos starptautiskos līgumos vai dalībvalsts normatīvajos aktos atzītajām cilvēktiesībām un pamatbrīvībām vai kā šo cilvēktiesību un pamatbrīvību ierobežojums. No Konvencijas izrietošais pamattiesību aizsardzības minimālais standarts uzliek valstij pienākumu nodrošināt ārzemniekam, kurš līdz izraidīšanai likumīgi uzturējies valsts teritorijā, tiesības ar izraidīšanu saistīto lēmumu pārsūdzēt neatkarīgā un objektīvā institūcijā, proti, iestādē vai amatpersonai. Konvencijas 7. protokola 1. pants šādas tiesības ārzemniekam paredz neatkarīgi no tā, vai ar izraidīšanu ir aizskartas citas viņa tiesības un likumiskās intereses. Tas attiecas arī uz gadījumiem, kad izraidīšanas iemesls ir valsts drošības aizsardzība. Turklāt institūcijai, kura izvērtē ārzemnieka sūdzību, cik vien tas iespējams, jānodrošina viņam procesuālās tiesības un tās viņam nedrīkst tikt atņemtas pēc būtības. 13.2. Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertais jēdziens "taisnīga tiesa" nozīmē gan neatkarīgu tiesu varas institūciju, kas izskata lietu, gan pienācīgu, tiesiskai valstij atbilstošu procesu, kurā šī lieta tiek izskatīta. Satversmes 92. pants uzliek valstij pienākumu izveidot attiecīgu tiesu institūciju sistēmu un arī pieņemt tādas procesuālās normas, atbilstoši kurām persona varētu taisnīgā un objektīvā tiesā efektīvi aizsargāt savas tiesības un likumiskās intereses (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 14. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-23-01 12. punktu). Satversmes tiesa ir secinājusi, ka Satversmes 92. pants neparedz personai tiesības uz jebkura tai svarīga jautājuma izlemšanu tiesā (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr. 2004-14-01 8. punktu). Valstij ir arī plaša rīcības brīvība, izvēloties valsts drošības aizsardzības labad veicamos pasākumus (sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada 10. februāra sprieduma lietā Nr. 2016-06-01 28. punktu). Tomēr valstij ir pienākums nodrošināt efektīvu aizsardzību ikvienai personai, kuras tiesības vai likumiskās intereses ir aizskartas. Proti, Satversmes 92. pants noteic personai tiesības taisnīgā tiesā aizsargāt tikai "tiesības vai likumiskās intereses". Ja personas tiesības vai likumiskās intereses tiek aizskartas, valstij ir jānodrošina efektīva tiesību uz taisnīgu tiesu aizsardzība. Tieši no šo tiesību pienācīgas nodrošināšanas ir atkarīga arī citu personas pamattiesību aizsardzība (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2002-20-0103 secinājumu daļas 1. punktu un 2012. gada 20. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2011-16-01 9. punktu). Saskaņā ar Imigrācijas likuma 63. panta trešo daļu, pieņemot lēmumu par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā, vienlaikus nosaka arī ieceļošanas aizliegumu uz noteiktu vai nenoteiktu laiku. Atbilstoši Imigrācijas likuma 46. panta piektajai daļai gadījumā, kad iekšlietu ministrs pieņēmis lēmumu par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā un ārzemnieks atrodas Latvijā, Valsts robežsardzes priekšnieks vai viņa pilnvarota amatpersona astoņu dienu laikā no dienas, kad konstatēts fakts, ka ārzemnieks atrodas Latvijā, pieņem lēmumu par ārzemnieka piespiedu izraidīšanu. Turklāt tādā gadījumā, ja ārzemnieks līdz viņa iekļaušanai Sarakstā Latvijā uzturējies, pamatojoties uz viņam izsniegto termiņuzturēšanās atļauju vai pastāvīgās uzturēšanās atļauju, šie dokumenti tiek anulēti (sk. Imigrācijas likuma 35. panta pirmās daļas 3. punktu un 36. panta pirmās daļas 2. punktu). No Imigrācijas likuma 4. panta izriet, ka ārzemniekam, kurš iekļauts Sarakstā, nav tiesību ieceļot un uzturēties Latvijā. Satversmes 97. pants noteic, ka ikvienam, kas likumīgi uzturas Latvijas teritorijā, ir tiesības brīvi pārvietoties un izvēlēties dzīvesvietu. Minētā Satversmes norma citstarp aizsargā to trešo valstu pilsoņu tiesības brīvi pārvietoties Latvijas teritorijā, kuri normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā ir ieguvuši tiesības uzturēties Latvijā. Jāņem vērā arī tas, ka no Konvencijas 7. protokola 1. panta izrietošais pamattiesību aizsardzības minimālais standarts nozīmē valsts pienākumu nodrošināt ārzemniekam, kurš līdz izraidīšanai likumīgi uzturējies valsts teritorijā, tiesības pārsūdzēt ar izraidīšanu saistīto lēmumu neatkarīgā un objektīvā institūcijā. Tātad ārzemniekam gadījumā, kad ir aizskartas viņa likumīgi iegūtās tiesības uzturēties valsts teritorijā, ir jābūt iespējai aizstāvēt savas tiesības. Tādējādi no Satversmes 92. panta pirmā teikuma, konkretizējot to kopsakarā ar Konvencijas 7. protokola 1. pantu, izriet ārzemnieka tiesības ar izraidīšanu saistīto lēmumu pārsūdzēt neatkarīgā un objektīvā institūcijā. Līdz ar to no Satversmes 92. panta pirmā teikuma izriet valsts pienākums nodrošināt ārzemniekam, kurš līdz izraidīšanai ir likumīgi uzturējies Latvijā, tiesības pārsūdzēt ar izraidīšanu saistīto lēmumu neatkarīgā un objektīvā institūcijā.