14. Article

Izvērtējot to, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesai visupirms jāpārbauda, vai ārzemniekam ir nodrošināta pieeja neatkarīgai un objektīvai institūcijai. 14.1. Ar spriedumu lietā Nr. 2004-14-01 Satversmes tiesa atzina par neatbilstošu Satversmes 92. panta pirmajam teikumam tādu Imigrācijas likuma normu, kas ārzemniekam vispār neparedzēja tiesības pārsūdzēt iekšlietu ministra lēmumu par viņa iekļaušanu Sarakstā. Konkretizējot Satversmes 92. panta pirmo teikumu kopsakarā ar Konvencijas 13. pantu, Satversmes tiesa atzina: lai gan tiesības uz pieeju tiesai tās institucionālajā aspektā šajās lietās personai var tikt nodrošinātas ierobežotā apmērā, tomēr nevar būt tā, ka personai nav nekādu tiesību aizsardzības garantiju. Personai, lai tā varētu aizstāvēt savas aizskartās tiesības un likumiskās intereses, ir jābūt nodrošinātai efektīvai tiesību aizsardzībai. Efektīvs tiesību aizsardzības nodrošinājums ir atkarīgs ne tikai no iespējas vērsties tiesā, bet arī no visa kopējā uzraudzības mehānisma un tā darbības (sk. minētā sprieduma 10. punktu). Pēc Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2004-14-01 tika pieņemti grozījumi Imigrācijas likumā, paredzot, ka ikvienu iekšlietu ministra lēmumu par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā var pārsūdzēt Augstākajā tiesā. Vēlāk likumdevējs paredzēja izņēmumus no šīs pārsūdzības kārtības attiecībā uz tiem lēmumiem, kuri pieņemti, pamatojoties uz valsts drošības iestādes izlūkošanas vai pretizlūkošanas darbību rezultātā iegūto informāciju. Proti, ar 2006. gada 26. janvārī pieņemto likumu "Grozījumi Imigrācijas likumā" tika noteikts, ka tāds iekšlietu ministra lēmums par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā, kurš pieņemts, pamatojoties uz valsts drošības iestādes izlūkošanas vai pretizlūkošanas darbību rezultātā iegūtu informāciju, un par kuru ir saņemts Ģenerālprokuratūras atzinums, vispār nav pārsūdzams. Taču ar 2006. gada 6. aprīļa likumu "Grozījumi Imigrācijas likumā" likumdevējs pārsūdzības kārtību grozīja, paredzot, ka šādi lēmumi pārsūdzami ģenerālprokuroram. No minēto Imigrācijas likuma grozījumu izstrādes materiāliem izriet, ka šāda atšķirīga kārtība noteikta nolūkā aizsargāt valsts drošības intereses. Vienīgi ģenerālprokurors varot veikt kontroli pār tādiem iekšlietu ministra lēmumiem, kas pieņemti, pamatojoties uz valsts drošības iestādes izlūkošanas vai pretizlūkošanas darbību rezultātā iegūto informāciju (sk. 8. Saeimas Juridiskās komisijas 2005. gada 13. aprīļa sēdes protokolu Nr. 287 un 8. Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas 2006. gada 25. janvāra sēdes protokolu Nr. 267 lietas materiālu 1. sēj. 80. un 88. lp.). Tādējādi atbilstoši šobrīd spēkā esošajam regulējumam likumdevējs ir paredzējis lēmumiem par personas iekļaušanu Sarakstā atšķirīgu pārsūdzības kārtību atkarībā no tā, vai šāds lēmums pieņemts, pamatojoties uz valsts drošības iestādes izlūkošanas vai pretizlūkošanas darbību rezultātā iegūto informāciju. Ja lēmuma pamatā ir šāda informācija, tad šo lēmumu var pārsūdzēt vienīgi ģenerālprokuroram, kura lēmums ir galīgs. Normatīvais regulējums neparedz tiesas kompetenci pārskatīt šādus lēmumus. Turpretim gadījumā, kad lēmuma pamatā nav šāda informācija, ārzemnieks saskaņā ar Imigrācijas likuma 61. panta sesto daļu ir tiesīgs mēneša laikā pēc lēmuma uzzināšanas to pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā. 14.2. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka no Satversmes 92. panta pirmā teikuma izriet likumdevēja pienākums nodrošināt iespēju pārsūdzēt tiesā arī tādu iekšlietu ministra lēmumu par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā, kas pieņemts, pamatojoties uz valsts drošības iestādes izlūkošanas vai pretizlūkošanas darbību rezultātā iegūto informāciju. Vienīgi tiesa varot nodrošināt vispusīgu un objektīvu sūdzības izskatīšanu. It īpaši ņemot vērā faktu, ka neesot skaidri noteikti kritēriji, pēc kuru izpildes ārzemniekam noteiktais ieceļošanas aizlieguma termiņš tiek saīsināts vai ieceļošanas aizliegums tiek atcelts, esot jānovērš visas šaubas par galīgā lēmuma pieņēmēja objektivitāti (sk. lietas materiālu 1. sēj. 3. lp.). Saeima atzīst, ka no apstrīdētās normas izrietošā iekšlietu ministra lēmuma pārsūdzības kārtība nenodrošina ārzemniekam pieeju tiesai šā vārda institucionālajā nozīmē, jo ģenerālprokurors nepieder pie Satversmes 82. un 85. pantā minētajām tiesu varas institūcijām, kuras ir kompetentas spriest tiesu. Tomēr no Satversmes 92. panta neizrietot likumdevēja pienākums nodrošināt ārzemniekam tiesības šo lēmumu pārsūdzēt tiesā. Arī cita neatkarīga un objektīva institūcija atbilstošā procesā varot vispusīgi izvērtēt ārzemnieka sūdzību par viņa iekļaušanu Sarakstā (sk. lietas materiālu 1. sēj. 46.-47. lp.). Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka Satversmes 92. panta pirmais teikums neprasa, lai persona savu aizskarto tiesību un likumisko interešu aizstāvībai varētu vērsties tikai Satversmes 82. un 85. pantā minētajās tiesās (sal. sk. Satversmes tiesas 2011. gada 11. maija sprieduma lietā Nr. 2010-55-0106 20.1. punktu). Latvijā prokuratūra ir tiesu varas institūcija un ģenerālprokurors ir tiesu sistēmai piederīga amatpersona, tomēr prokuratūra un ģenerālprokurors nespriež tiesu. Prokuratūras primārā funkcija ir Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietverto personas tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšana pirmstiesas kriminālprocesā, kā arī tiesiskuma uzraudzība likumā noteiktās kompetences ietvaros. Tomēr Satversmes tiesa ir norādījusi, ka noteiktās jomās Latvijā ģenerālprokuroru var uzskatīt par efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli (sal. sk. Satversmes tiesas 2006. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-12-01 9.-9.3. un 14. punktu un 2017. gada 10. februāra sprieduma lietā Nr. 2016-06-01 31.2.1. punktu). Lai kādu institūciju, kurā pārsūdzams iekšlietu ministra lēmums par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā, atzītu par tiesu Satversmes 92. panta izpratnē, tai jābūt neatkarīgai, objektīvai un kompetentai izskatīt konkrēto jautājumu (sal. sk. Satversmes tiesas 2007. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-03-01 22.3. punktu). Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka institūcijai, kurā pārsūdzams ar izraidīšanu saistītais lēmums, ir jābūt neatkarīgai un objektīvai, kā arī kompetentai vispusīgi izvērtēt lēmuma pamatotību (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2006. gada 8. jūnija sprieduma lietā "Lupsa v. Romania", pieteikums Nr. 10337/04, 38. punktu). 14.3. Prokuratūras likuma 6. panta pirmā daļa noteic, ka ģenerālprokurors savā darbībā ir neatkarīgs no citu valsts varu un pārvaldi realizējošo institūciju vai amatpersonu ietekmes un pakļaujas tikai likumam. Prokuratūras likuma normas konkretizē šo principu, nosakot vairākus līdzekļus, kuru mērķis ir ģenerālprokurora neatkarības un objektivitātes nodrošināšana, - augstas izglītības un profesionālās kvalifikācijas prasības un augstus ētikas un godīguma standartus (sk. Prokuratūras likuma 33. panta pirmo daļu, 36. un 37. pantu). Turklāt saskaņā ar Prokuratūras likuma 38. panta pirmo daļu ģenerālprokuroru pēc Tieslietu padomes priekšlikuma amatā ieceļ Saeima uz pieciem gadiem, tādējādi nodrošinot viņa demokrātisku leģitimāciju. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka viens no Satversmes 92. panta pirmā teikuma elementiem ir tiesu varas institūciju objektivitātes garantija. Ģenerālprokurora kā tiesu sistēmai piederīgas amatpersonas objektivitātes prasībai ir subjektīvais un objektīvais aspekts. Proti, ģenerālprokuroram jābūt subjektīvi neitrālam. Savukārt ģenerālprokurora objektīvā neitralitāte nozīmē, ka jābūt izslēgtām pamatotām lietas dalībnieku vai sabiedrības šaubām par tā objektivitāti. Turklāt nozīme var būt pat šķietamībai un ir nepieciešams novērst pat šķietamu neobjektivitāti (sal. sk. Satversmes tiesas 2013. gada 14. maija sprieduma lietā Nr. 2012-13-01 13.2. punktu un 2016. gada 29. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2015‑19‑01 16.1. punktu). Ņemot vērā to, ka apstrīdētā norma skar valsts drošības iestādes izlūkošanas vai pretizlūkošanas darbību rezultātā iegūto informāciju, minētās atziņas par objektīvo neitralitāti uz izskatāmo lietu ir attiecināmas vienīgi tiktāl, ciktāl jābūt izslēgtām pamatotām lietas dalībnieku šaubām par ģenerālprokurora objektivitāti. Analizējot ģenerālprokurora objektivitāti, jāņem vērā ģenerālprokurora statuss un vieta valsts konstitucionālajā sistēmā. Tādēļ, lai pārliecinātos par to, ka nepastāv pamatotas lietas dalībnieku šaubas par ģenerālprokurora objektivitāti, Satversmes tiesai jāvērtē arī tas, kāda ir ģenerālprokurora kompetence, īstenojot uzraudzību pār valsts drošības iestāžu izlūkošanas un pretizlūkošanas procesu un valsts noslēpuma aizsardzību. Saskaņā ar Prokuratūras likuma 2. panta 1. punktu un 12. pantu viena no prokuratūras funkcijām ir uzraudzīt operatīvās darbības, valsts drošības iestāžu izlūkošanas un pretizlūkošanas procesu un valsts noslēpuma aizsardzības sistēmas atbilstību likumiem. Atbilstoši Valsts drošības iestāžu likuma 26. panta pirmajai daļai ģenerālprokurors un viņa īpaši pilnvaroti prokurori, veicot uzraudzību, ir tiesīgi iepazīties ar valsts drošības iestāžu rīcībā esošajiem dokumentiem, materiāliem un informāciju. Savukārt informācijas avotu identitāti uzraudzības kārtībā atklāt ir aizliegts. Izņēmums ir tikai tie gadījumi, kad šādi informācijas avoti ir tieši iesaistīti noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Turklāt šāda informācija ir atklājama vienīgi ģenerālprokuroram. Īpaši pilnvarotiem prokuroriem informācijas avotu identitāti var atklāt tikai ar valsts drošības iestādes vadītāja atļauju. Tātad ģenerālprokuroram, lai gan ierobežotā apmērā, tomēr ir tiesības uzraudzības kārtībā iepazīties ar valsts drošības iestāžu rīcībā esošo informāciju, kas iegūta, šīm iestādēm veicot operatīvās, izlūkošanas un pretizlūkošanas darbības. Normatīvajos aktos noteiktos gadījumos, veicot uzraudzību pār valsts drošības iestāžu operatīvās darbības, izlūkošanas un pretizlūkošanas procesiem un valsts noslēpuma aizsardzības sistēmu, ģenerālprokurors ir arī lēmumu pieņēmējs attiecībā uz valsts drošības iestāžu darbību regulējošiem iekšējiem normatīvajiem aktiem. Proti, saskaņā ar Valsts drošības iestāžu likuma 26. panta piekto daļu valsts drošības iestāžu iekšējie normatīvie akti, kas ir saistīti ar operatīvās darbības, izlūkošanas un pretizlūkošanas procesiem un valsts noslēpuma aizsardzības sistēmu, stājas spēkā pēc saskaņošanas ar ģenerālprokuroru. Valsts drošības iestāžu likuma 3. panta piektajā daļā ir noteikts, ka izlūkošanas, pretizlūkošanas darbību saturu nosaka attiecīgās valsts drošības iestādes izlūkošanas, pretizlūkošanas darbību nolikums, kura pieņemšana nav saskaņojama ar ģenerālprokuroru. Tomēr jāņem vērā, ka atbilstoši Valsts drošības iestāžu likuma 3. panta sestajai daļai izlūkošanas, pretizlūkošanas darbības veicamas, gan izmantojot savas specifiskās valsts drošības iestādes izlūkošanas, pretizlūkošanas darbības saskaņā ar izlūkošanas, pretizlūkošanas darbību nolikumu, gan veicot Operatīvās darbības likumā noteiktos operatīvās darbības pasākumus. Saskaņā ar Operatīvās darbības likuma 3. panta otro daļu un 8. panta otro daļu ģenerālprokurors akceptē valsts institūciju, kurām ir ar likumu noteiktas tiesības veikt operatīvo darbību, izdotos iekšējos normatīvos aktus par šīs darbības organizāciju, metodēm, taktiku, līdzekļiem un uzskaiti. Saskaņā ar apstrīdēto normu tieši ģenerālprokuroram ir piekritīga ārzemnieka, kurš iekļauts Sarakstā, pamatojoties uz valsts drošības iestādes izlūkošanas vai pretizlūkošanas darbību rezultātā iegūto informāciju, sūdzības par iekšlietu ministra lēmumu izskatīšana. Tomēr šis regulējums rada tādu situāciju, ka ģenerālprokurors iekšlietu ministra lēmuma pārsūdzības procesā pārbauda arī tādu informāciju, kas viņam iepriekš var būt bijusi pieejama, īstenojot uzraudzību pār valsts drošības iestāžu operatīvās darbības, izlūkošanas un pretizlūkošanas procesiem un valsts noslēpuma aizsardzības sistēmu. Tādā gadījumā, kad ģenerālprokurors, īstenojot uzraudzību, ir atzinis valsts drošības iestāžu darbības atbilstību likumiem, viņš pēc būtības ir uzskatījis par tiesisku arī tādu informāciju, kas ir par pamatu ārzemnieka iekļaušanai Sarakstā. Turklāt, kā izriet no lietas materiālos esošajiem ģenerālprokurora lēmumiem, tajos norādīts vienīgi tas, ka, ņemot vērā valsts drošības iestāžu sniegto informāciju, pastāv nepieciešamība ārzemnieka iekļaušanai Sarakstā un tādēļ iekšlietu ministra lēmums ir tiesisks (sk. lietas materiālu 1. sēj. 9.-10. un 16. lp.). Tātad valsts drošības aizsardzības labad sūdzības iesniedzējam nav pieejama informācija par to, kā ģenerālprokurors nonācis pie tieši šāda un ne citāda lēmuma. Šis apstāklis kopsakarā ar faktu, ka ģenerālprokurors īsteno uzraudzību pār valsts drošības iestāžu izlūkošanas, pretizlūkošanas procesu un valsts noslēpuma aizsardzību, sūdzības iesniedzējam var radīt pamatotas šaubas par to, vai ģenerālprokurors kā galīgais lēmuma pieņēmējs jautājumā par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā ir objektīvs. Lai sūdzības iesniedzējam nevarētu rasties iespaids, ka institūcija, kas izskata viņa sūdzību par iekļaušanu Sarakstā, nav objektīva, būtu jānovērš pamatotas lietas dalībnieku šaubas par šīs institūcijas objektivitāti. Satversmes tiesa secina: lai gan ģenerālprokurors ir tiesu sistēmai piederīga amatpersona, tomēr konkrētajā gadījumā nav novērstas šaubas par viņa objektivitāti, izskatot sūdzību par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā. Līdz ar to apstrīdētajā normā noteiktajā lēmuma par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā pārsūdzības procesā ārzemniekam nav nodrošināta pieeja tādai institūcijai, kas būtu objektīva.