15. Article

Izvērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, jāņem vērā, ka tikpat svarīgi kā tas, lai ārzemnieka sūdzība tiktu izskatīta neatkarīgā un objektīvā institūcijā, ir arī tas, lai tā tiktu izskatīta pienācīgā, tiesiskai valstij atbilstošā procesā. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka tiesu varas institūciju objektivitātes vērtējumā nozīme ir arī procedūrai, kādā tiek pieņemts konkrētais lēmums (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2014. gada 29. aprīļa sprieduma lietā "Ternovskis pret Latviju", pieteikums Nr. 33637/02, 68. un 72. punktu). Tādēļ, lai gan Satversmes tiesa jau ir secinājusi, ka ārzemniekam netiek nodrošināta pieeja tādai institūcijai, kas būtu objektīva, jāizvērtē arī tas, vai apstrīdētajā normā noteiktajā lēmuma par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā pārsūdzības procesā ārzemniekam tiek efektīvi nodrošinātas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam atbilstošas procesuālās tiesības, proti, vai šīs tiesības netiek atņemtas pēc būtības. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka iekšlietu ministra lēmuma pārsūdzības procesā ārzemniekam netiekot nodrošinātas tiesībām uz taisnīgu tiesu atbilstošas procesuālās garantijas. Savukārt Saeima, kā arī vairākas lietā pieaicinātās personas - Iekšlietu ministrija, Tieslietu ministrija un Ģenerālprokuratūra - uzskata, ka, cik vien tas iespējams, ņemot vērā nepieciešamību aizsargāt valsts drošību, pārsūdzības procesā ārzemniekam tiek nodrošinātas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam atbilstošas procesuālās tiesības. Proti, iekšlietu ministra lēmumā par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā tiekot gan norādīts izraidīšanas pamatojums, gan arī izvērtēts izraidāmās personas pamattiesību ierobežojuma samērīgums. Tādējādi personai esot iespēja rakstveidā izteikt iebildumus pret tās izraidīšanu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 3., 48.-49., 67.-69., 126.-127. un 134.-137. lp.). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka taisnīga tiesa kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs tiesas process aptver vairākus elementus - savstarpēji saistītas tiesības. Tajā ietilpst, piemēram, pušu līdztiesības un sacīkstes princips, tiesības tikt uzklausītam, tiesības uz pārsūdzību (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 17. maija sprieduma lietā Nr.2009-93-01 8.3. punktu). Taisnīgas tiesas jēdziens citstarp aptver līdzvērtīgu iespēju principu. Tas prasa, lai visām procesā iesaistītajām pusēm būtu līdzvērtīga iespēja izklāstīt lietas apstākļus, un liedz kādai no pusēm piešķirt būtiskas priekšrocības salīdzinājumā ar oponentu (sal. sk. Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas 7. punktu). Pilnvērtīgā tiesību aizstāvībā un iesaistīto pušu interešu līdzsvarošanā būtiska nozīme ir tiesībām tikt uzklausītam. Tās tiek īstenotas vairākos veidos, piemēram, kā tiesības saņemt pilnīgu informāciju par pretējās puses izteikto viedokli, savāktajiem pierādījumiem un faktiem. Turklāt tiesības tikt uzklausītam ietver personas tiesības izteikties par faktiem un tiesību jautājumiem. Šo tiesību īstenošana jānodrošina vismaz rakstveidā (sal. sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-03-01 secinājumu daļas 6.1. punktu). Ir jāņem vērā, ka Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietverto tiesību piemērošanas robežas var tikt sašaurinātas lietās, kas attiecas uz valsts drošību, tomēr arī šādās lietās ir jāpastāv noteiktām tiesību aizsardzības garantijām (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr. 2004-14-01 10. punktu). Tātad, ievērojot valsts drošības intereses, ārzemnieka iekļaušanas Sarakstā un izraidīšanas procesā viņam procesuālās tiesības var tikt nodrošinātas ierobežotā veidā, tomēr neatņemot tās pēc būtības. 15.1. Minimālās procesuālās garantijas, kas nodrošināmas ārzemniekam viņa izraidīšanas gadījumā, ja viņš iepriekš ir likumīgi uzturējies valsts teritorijā, noteic Konvencijas 7. protokola 1. pants. Proti, ārzemniekam ir jābūt nodrošinātām tiesībām uzrādīt iemeslus, kuru dēļ viņu nedrīkst izraidīt, tiesībām panākt savas lietas pārskatīšanu, kā arī būt pārstāvētam šajā nolūkā kompetentā valsts iestādē vai pie attiecīgi pilnvarotas amatpersonas vai amatpersonām. Konkretizējot Konvencijas 7. protokola 1. pantu, Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka ārzemnieku, kurš tiesiski uzturas valsts teritorijā, drīkst izraidīt tikai ar lēmumu, kas pieņemts, pamatojoties uz pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu. Turklāt arī tad, ja ārzemnieks tiek izraidīts valsts drošības aizsardzības apsvērumu dēļ, viņam ir jābūt nodrošinātai iespējai pārsūdzēt lēmumu neatkarīgā un objektīvā institūcijā, kas būs tiesīga ne tikai izvērtēt konkrētā lēmuma pamatotību, balstoties uz juridiskiem apsvērumiem, bet arī izvērtēt faktiskos apstākļus, kas ir šāda lēmuma pamatā, tostarp noteiktā procedūrā arī valsts noslēpumu saturošu informāciju. Turklāt personai, īstenojot tiesības uz pārsūdzību, cik vien tas iespējams, jābūt nodrošinātai arī iespējai iesniegt savus apsvērumus un pierādījumus sakarā ar tai nelabvēlīgo lēmumu (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2006. gada 8. jūnija sprieduma lietā "Lupsa v. Romania", pieteikums Nr. 10337/04, 38., 40. un 55. punktu un 2008. gada 24. aprīļa sprieduma lietā "C.G. and Others v. Bulgaria", pieteikums Nr. 1365/07, 39. un 40. punktu). Taču no Konvencijas neizriet ārzemnieka vai viņa pārstāvja tiesības uz sūdzības izskatīšanu mutvārdu procesā. Sūdzība var tikt izskatīta arī rakstveida procedūrā (sk.: Explanatory Report to the Protocol No. 7 to the Convention for the Protection of Human Rights and Fundamental Freedoms, 1984, para. 14). Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka institūcijai, kas pieņem lēmumu par ārzemnieka izraidīšanu, tas ir jādara zināms tā adresētam, dodot viņam iespēju iepazīties ar šo lēmumu. Turklāt lēmumā jābūt norādītam ārzemnieka izraidīšanas pamatojumam (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2011. gada 31. marta sprieduma lietā "Nowak v. Ukraine", pieteikums Nr. 60846/10, 81.-82. punktu). Ja lēmums ir pamatots ar valsts drošības aizsardzības apsvērumiem, ir pieļaujamas atkāpes no šīs prasības un lēmuma pamatojums var nebūt visaptverošs apstākļu izklāsts. Taču arī šādā gadījumā ir būtiski, lai nolūkā aizsargāt valsts drošību personas procesuālās tiesības tikt uzklausītai netiktu atņemtas pēc būtības. Ir svarīgi paredzēt pietiekamus procesuālus līdzekļus, kas nodrošinātu taisnīgu līdzsvaru starp personas procesuālo tiesību ierobežojumu un nepieciešamību aizsargāt valsts noslēpumu (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2017. gada 19. septembra sprieduma lietā "Regner v. The Czech Republic", pieteikums Nr. 35289/11, 148.-149. punktu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2018. gada 17. maija sprieduma lietā "Ljatifi v. The Former Yugoslav Republic of Macedonia", pieteikums Nr. 19017/16, 35. punktu). Eiropas Savienības Tiesa skaidrojusi, ka, lai nodrošinātu gan valsts drošības aizsardzību, gan personas tiesības tikt uzklausītai, ir ļauts izmantot tādas iespējas kā attiecīgās informācijas vai pierādījumu satura kopsavilkuma paziņošana lietas dalībniekam (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2013. gada 18. jūlija sprieduma lietā C-584/10 "Commission and Others v. Kadi", ECLI:EU:C:2013:518, 125.-129. punktu). Eiropas Cilvēktiesību tiesa, vērtējot to, vai ārzemniecei, kura valsts drošības aizsardzības labad izraidīta no valsts, bija nodrošinātas minimālās procesuālās garantijas, ir secinājusi: pamatojumu nevar uzskatīt par pietiekamu, ja tajā ietverta tikai norāde uz institūcijas kompetenci pieņemt lēmumu par personas izraidīšanu un faktu, ka lēmuma pamatā ir ar valsts drošību saistīta informācija, bet nav ne mazākās norādes uz konkrētu personas rīcību, saistībā ar kuru attiecīgais lēmums pieņemts. Konkrētajā gadījumā tiesa nozīmi piešķīra arī tam apstāklim, ka institūcija, kas izvērtēja ārzemnieces sūdzību, pēc būtības nebija pārbaudījusi viņas izraidīšanas pamatotību, bet aprobežojusies ar tikai formālu izraidīšanas lēmuma pārbaudi (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2018. gada 17. maija sprieduma lietā "Ljatifi v. The Former Yugoslav Republic of Macedonia", pieteikums Nr. 19017/16, 36.- 41. punktu). Eiropas Cilvēktiesību tiesa arī norādījusi, ka lietas pārskatīšana nozīmē atbildīgās institūcijas pienākumu pēc būtības iepazīties ar iemesliem un pierādījumiem, kas bijuši pamatā lēmumam par personas izraidīšanu, tostarp arī tādiem apstākļiem, kas ir valsts noslēpums (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2008. gada 24. aprīļa sprieduma lietā "C.G. and Others v. Bulgaria", pieteikums Nr. 1365/07, 57. un 74.-75. punktu). Lai nodrošinātu valsts noslēpumu saturošas informācijas aizsardzību, var tikt noteikti procedūras ierobežojumi. Piemēram, ir iespējams noteikt, ka šo informāciju pārbauda tikai tiesneši, kuri ir saņēmuši atļauju pieejai šādai informācijai. Tāpat var noteikt, ka valsts noslēpumu saturošu pierādījumu pārbaudē nepiedalās lietas dalībnieki vai viņu pārstāvji, vai arī noteikt, ka šāda informācija lietas dalībniekiem tiek sniegta ierobežotā apjomā vai aprakstoši (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2014. gada 24. jūlija sprieduma lietā "Al Nashiri v. Poland", pieteikums Nr. 28761/11, 365. punktu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2017. gada 19. septembra sprieduma lietā "Regner v. The Czeck Republic", pieteikums Nr. 35289/11, 68.-69. punktu). Satversmes tiesa secina, ka Satversmes 92. panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības tikt uzklausītam ir viena no procesuālajām garantijām, kura, kaut vai ierobežotā veidā, tomēr ir jānodrošina ārzemniekam arī lēmuma par viņa iekļaušanu Sarakstā pārsūdzības procesā. Proti, valstij ir jānodrošina tāda lēmuma par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā pārsūdzības kārtība, kas nodrošinātu viņa tiesības vismaz rakstveidā iesniegt savus apsvērumus par izraidīšanas pamatojumu. Lai ārzemnieks varētu izmantot tiesības izteikties, viņš informējams par lēmuma pamatā esošajiem apstākļiem, izņemot tādus apstākļus, kuru izpaušana var apdraudēt valsts drošību. Arī tādā gadījumā, kad ārzemnieks izraidīts no valsts tās drošības apsvērumu dēļ, viņam tiesības tikt uzklausītam nedrīkst tikt atņemtas pēc būtības un nepieciešams viņam paziņot vismaz tādas informācijas kopsavilkumu, kas neapdraud valsts drošību. Personas informēšanas ierobežojumiem jābūt samērīgiem ar nepieciešamību aizsargāt izlūkošanas un pretizlūkošanas rezultātā iegūto informāciju, kas bijusi par pamatu lēmumam par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā. Turklāt, lai tiktu pienācīgi nodrošinātas ārzemnieka tiesības tikt uzklausītam, ir svarīgi arī tas, lai neatkarīga un objektīva institūcija pēc būtības izvērtētu viņa izraidīšanas pamatotību, neaprobežojoties ar tikai formālu lēmuma pārbaudi. Tātad arī tādā gadījumā, kad ārzemnieks izraidīts no valsts tās drošības apsvērumu dēļ, viņam tiesības tikt uzklausītam nedrīkst tikt atņemtas pēc būtības un nepieciešams viņam paziņot vismaz tādas informācijas kopsavilkumu, kas neapdraud valsts drošību. 15.2. Pieteikuma iesniedzējs, tāpat kā tiesībsargs, vērš Satversmes tiesas uzmanību uz to, ka iekšlietu ministra lēmumā par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā ietvertā informācija ir pārāk vispārīga un nav pietiekama, lai persona varētu saprast, kādu iemeslu dēļ tā iekļauta Sarakstā. Ja persona nav saņēmusi pat minimālus paskaidrojumus par to, kādā ziņā tā apdraud valsts drošību, tā nevarot pienācīgi iebilst pret pieņemto lēmumu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 2.-4. un 150.-151. lp.). Savukārt Saeima un lietā pieaicinātās personas Tieslietu ministrija un Satversmes aizsardzības birojs norāda, ka valsts drošības iestāžu atzinumos ietvertās informācijas atklāšana var apdraudēt valsts drošību. Pieļaujot to, ka ārzemnieks pilnībā iepazīstas ar informāciju, kas bijusi par pamatu viņa izraidīšanai, varot tikt nodarīts būtisks kaitējums valsts drošības interesēm, piemēram, izlūkošanas un pretizlūkošanas informācijas satura vai īpaši aizsargājamo avotu konfidencialitātei. Šādā gadījumā nozīme esot apstrīdētās normas piemērotāja veiktajam izvērtējumam, jo tieši iekšlietu ministra un ģenerālprokurora rīcībā esot visa informācija, kas nepieciešama, lai vispusīgi izvērtētu to, vai ārzemnieka iekļaušana Sarakstā ir pamatota (sk. lietas materiālu 1. sēj. 48., 127. un 140.-142. lp.). Sākotnējā lēmuma par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā saturu nosaka Imigrācijas likuma 61.1 panta otrā daļa. Saskaņā ar šo tiesību normu lēmumā norāda iestādes nosaukumu un adresi; adresātu; piemēroto tiesību normu uzskaitījumu; atzinuma par šā likuma 61. panta pirmajā daļā minēto nosacījumu esību datumu un identificējošu numuru; termiņu, uz kādu ārzemnieks iekļauts Sarakstā; norādi par izraidīšanu piespiedu kārtā, ja ārzemnieks atrodas Latvijā; norādi, kur un kādā termiņā šo lēmumu var pārsūdzēt. Kā norāda Iekšlietu ministrija un Ģenerālprokuratūra, lēmumā tiekot ietverts arī izvērtējums par ārzemnieka iespējamā pamattiesību ierobežojuma samērīgumu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 69. un 135. lp.). No minētās tiesību normas izriet, ka sākotnējā lēmumā par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā vispār netiek norādīti apstākļi, kas bijuši par pamatu šāda lēmuma pieņemšanai, bet tiek norādīta vienīgi atsauce uz atzinumu, kas pamato šādu apstākļu esību. Imigrācijas likumā nav noteikts, tieši kāda informācija norādāma iekšlietu ministra lēmumā, ar kuru pārskatīts sākotnējais lēmums. Tomēr no lietas materiāliem izriet, ka, tāpat kā sākotnējā lēmumā, arī šajā lēmumā vispār netiek norādīti apstākļi, kas bijuši par pamatu tā pieņemšanai. Proti, iekšlietu ministra 2019. gada 9. maija lēmumā, ar kuru pārskatīts sākotnējais lēmums, ir ietverta atsauce uz Valsts drošības dienesta atzinumu, kurā secināts, ka Pieteikuma iesniedzēja uzturēšanās Latvijā radīs apdraudējumu valsts drošībai (sk. lietas materiālu 1. sēj. 14.-15. lp.). Arī Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments secinājis, ka iekšlietu ministra lēmumā par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā nav jānorāda attiecīgās personas darbības, kas apdraud valsts drošību un sabiedrisko kārtību. Attiecībā uz šo lēmumu neesot jāpiemēro Administratīvā procesa likuma normas, no kurām izrietētu pienākums šīs darbības lēmumā norādīt (sk. Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2006. gada 24. februāra sprieduma lietā Nr. SA-4/2016 10. punktu un 2018. gada 4. jūnija sprieduma lietā Nr. SA-1/2018 11. punktu). Tātad lēmuma par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā pārsūdzības procesā ārzemnieks netiek informēts par apstākļiem, kas bijuši par pamatu šāda lēmuma pieņemšanai. No pieaicināto personu viedokļiem un lietas materiālos esošajiem lēmumiem izriet, ka lēmuma par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā pārsūdzības procesā netiek vērtēta iespēja izsniegt personai informācijas vai apstākļu kopsavilkumu tādējādi, lai neapdraudētu valsts drošību. Satversmes tiesa norāda, ka izņēmuma gadījumā, kad ārzemniekam sevišķi svarīgu, ar valsts drošību saistītu apsvērumu dēļ nevar tikt izsniegts informācijas kopsavilkums par viņa izraidīšanas iemesliem, ir svarīgi tas, lai viņa tiesību tikt uzklausītam ierobežojums tiktu līdzsvarots ar citām procesuālajām garantijām, proti, lai neatkarīga un objektīva institūcija varētu izvērtēt apstākļus, kas ir pamatā lēmumam par ārzemnieka izraidīšanu, tostarp noteiktā procedūrā arī valsts noslēpumu saturošu informāciju. Arī Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka sevišķi svarīgu, ar valsts drošību saistītu apsvērumu dēļ konkrēta informācija vai pierādījumi var netikt darīti zināmi attiecīgajai personai. Tomēr arī tādā gadījumā atbildīgajai institūcijai ir jāizmanto tādi procesuāli līdzekļi, kas nodrošinātu gan valsts drošības aizsardzību, gan personas tiesības tikt uzklausītai (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2013. gada 18. jūlija sprieduma lietā C-584/10 "Commission and Others v. Kadi", ECLI:EU:C:2013:518, 125. punktu). Tādēļ jo īpaši svarīgi ir tas, lai tiktu novērstas pamatotas lietas dalībnieku šaubas par tās institūcijas objektivitāti, kura izskata sūdzību. Tomēr Satversmes tiesa jau ir secinājusi, ka konkrētajā gadījumā nav novērstas pamatotas šaubas par ģenerālprokurora objektivitāti, izskatot sūdzību par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā. Tādējādi lēmuma par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā pārsūdzības procesā netiek nodrošināts samērīgs līdzsvars starp ārzemnieka tiesību tikt uzklausītam ierobežojumu un nepieciešamību aizsargāt izlūkošanas vai pretizlūkošanas rezultātā iegūto informāciju, kas bijusi par pamatu attiecīgajam lēmumam. Tātad izraidītajam ārzemniekam pat minimālā apmērā netiek nodrošinātas Satversmes 92. panta pirmajā teikumā noteiktās procesuālās tiesības. Līdz ar to lēmuma par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā pārsūdzības procesā personai netiek nodrošinātas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam atbilstošas procesuālās tiesības.