17. Article

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Minētā Satversmes tiesas likuma norma Satversmes tiesai piešķir plašu rīcības brīvību izlemt, no kura brīža spēku zaudē tāda norma, kas atzīta par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai. Izmantojot Satversmes tiesas likuma 32. panta trešajā daļā piešķirtās tiesības, Satversmes tiesai iespēju robežās jāgādā par to, lai situācija, kāda varētu veidoties no brīža, kad apstrīdētā norma zaudē spēku, neradītu personām Satversmē garantēto pamattiesību aizskārumu, kā arī nenodarītu būtisku kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 25. punktu un 2015. gada 16. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-13-01 22. punktu). 17.1. Satversmes tiesa ir atzinusi: valsts drošības interešu aizsardzības labad nebūtu pieļaujams atzīt tiesību normu par spēkā neesošu no kāda brīža pagātnē vai no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 10. februāra sprieduma lietā Nr. 2016-06-01 36. punktu). Izskatāmajā lietā jāņem vērā tas, ka apstrīdētā norma skar valsts drošības iestādes izlūkošanas vai pretizlūkošanas darbību rezultātā iegūto informāciju. Ievērojot nepieciešamību nodrošināt šādas informācijas aizsardzību, Imigrācijas likuma VIII1 nodaļā noteiktā kārtība, kādā izskatāmi tie iekšlietu ministra lēmumi, kas nav pieņemti, pamatojoties uz valsts drošības iestādes izlūkošanas vai pretizlūkošanas darbību rezultātā iegūto informāciju, nevar tikt pilnībā attiecināta uz apstrīdētajā normā noteikto lēmumu pārsūdzības procesu. Šādā gadījumā ir nepieciešams un pieļaujams tas, ka Satversmei neatbilstošā norma vēl kādu laiku paliek spēkā, lai dotu likumdevējam iespēju pieņemt jaunu tiesisko regulējumu - izdarīt attiecīgus grozījumus Imigrācijas likumā un, ja nepieciešams, arī citos normatīvajos aktos. Ievērojot to, ka likumdevējam jaunā tiesiskā regulējuma pieņemšanai nepieciešams saprātīgs laika posms, apstrīdētā norma atzīstama par spēkā neesošu no 2021. gada 1. marta. 17.2. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka, lemjot par brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku, jāņem vērā, ka tās uzdevums ir pēc iespējas novērst pieteikuma iesniedzēju pamattiesību aizskārumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 25. punktu). Satversmes tiesa ņem vērā arī to apstākli, ka izskatāmā lieta ir ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības. Ar ģenerālprokurora 2019. gada 8. jūlija lēmumu iekšlietu ministra 2019. gada 9. maija lēmums atzīts par tiesisku un pamatotu. Ja Pieteikuma iesniedzējam nebūtu iespēju aizsargāt savas tiesības Satversmes 92. panta pirmajam teikumam atbilstošā veidā, tad konkrētajā gadījumā netiktu novērstas šaubas par galīgā lēmuma pieņēmēja - ģenerālprokurora - objektivitāti, kā arī Pieteikuma iesniedzējam netiktu nodrošinātas atbilstošas procesuālās tiesības. Satversmes tiesa norāda, ka ar likumdevēja pieņemto jauno procesuālo regulējumu ārzemniekam, kurš līdz izraidīšanai likumīgi uzturējies Latvijā, jābūt nodrošinātām tiesībām pārsūdzēt lēmumu par viņa iekļaušanu Sarakstā neatkarīgā un objektīvā institūcijā un pārsūdzības procesā - arī Satversmes 92. panta pirmajam teikumam atbilstošām procesuālajām tiesībām. Turklāt tiesības izmantot šo jauno procesuālo regulējumu attiecībā uz iekšlietu ministra 2019. gada 9. maija lēmuma pārsūdzību piešķiramas Pieteikuma iesniedzējam. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu, kā arī 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: