3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - atbildes rakstā norāda, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. 3.1. Satversmes 92. panta pirmais teikums neparedzot personai tiesības uz jebkura tai svarīga jautājuma izlemšanu tiesā. Tomēr valstij esot jānodrošina efektīva aizsardzība ikvienai personai, kuras tiesības vai likumiskās intereses ir aizskartas. Satversmes 92. panta saturs esot konkretizējams un šis pants esot piemērojams kopsakarā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 6. un 13. pantu, kā arī Konvencijas 7. protokola 1. pantu. No minētajām Konvencijas normām, kā arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras to piemērošanā neizrietot valsts pienākums nodrošināt ārzemniekam, kurš ir izraidīts no valsts, tiesības vērsties tiesā sakarā ar izraidīšanu. Šai personai vajagot būt nodrošinātām tiesībām pārsūdzēt ar izraidīšanu saistītos lēmumus neatkarīgā un objektīvā institūcijā, kam obligāti neesot jābūt tiesai šā vārda institucionālajā nozīmē. Proti, tā varot būt arī cita institūcija, kas atbilstošā procedūrā, nodrošinot personai procesuālās garantijas, vispusīgi izvērtē personas sūdzību. Turklāt Konvencija šādas pārsūdzības tiesības ārzemniekam paredzot tikai tādā gadījumā, ja viņš līdz izraidīšanai ir likumīgi uzturējies valsts teritorijā vai ja izraidīšanas rezultātā ir aizskartas viņa pamattiesības. 3.2. Nedz no Satversmes, nedz Konvencijas normām neizrietot ārzemnieka tiesības iebraukt vai apmesties noteiktā valstī. Tomēr personas iekļaušana Sarakstā esot saistīta ar ieceļošanas aizlieguma noteikšanu un personas izraidīšana no valsts, kurā dzīvo tās tuvinieki, varot aizskart personas tiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību. Tādā gadījumā personai vajagot būt iespējai aizstāvēt savas aizskartās tiesības Satversmes 92. panta pirmajam teikumam atbilstošā veidā. Turklāt esot jāņem vērā, ka neatkarīgi no pamattiesību aizskāruma Konvencijas 7. protokola 1. pants paredz ārzemniekam tiesības pārsūdzēt ar izraidīšanu saistītus lēmumus tikai tad, ja viņš pirms tam ir likumīgi uzturējies valstī, no kuras izraidīts. No apstrīdētajām normām izrietošā iekšlietu ministra lēmuma pārsūdzības kārtība nenodrošinot ārzemniekam pieeju tiesai šā vārda institucionālajā nozīmē. Tomēr tas pats par sevi nenozīmējot, ka apstrīdētās normas neatbilstu Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, jo arī cita neatkarīga institūcija, nodrošinot ārzemniekam atbilstošas procesuālās garantijas, varot vispusīgi izvērtēt viņa sūdzību. Vajagot ņemt vērā to, ka valstij ir plaša rīcības brīvība lemt par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā un izraidīšanu tādos gadījumos, ja viņš apdraud valsts drošības intereses. Lēmums par personas izraidīšanu no valsts esot pārsūdzams ģenerālprokuroram vienīgi tad, ja tas pieņemts, pamatojoties uz valsts drošības iestādes izlūkošanas vai pretizlūkošanas darbību rezultātā iegūto informāciju. Ja lēmums nav pamatots ar šādu informāciju, to saskaņā ar Imigrācijas likuma 61. panta sesto daļu varot pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā. Vērtējot, vai apstrīdētajās normās noteiktajā pārsūdzības procesā ārzemniekam tiek efektīvi nodrošinātas Satversmes 92. pantam atbilstošas procesuālās garantijas, vajagot ņemt vērā, ka nolūkā nepieļaut ar valsts drošības interesēm saistītas informācijas noplūdi var būt nepieciešami noteikti šo tiesību ierobežojumi. No apstrīdētajām normām izrietošā pārsūdzības kārtība, cik vien tas iespējams, nodrošinot personai Satversmes 92. panta pirmajam teikumam atbilstošas procesuālās tiesības.