4. Article

Pieaicinātā persona - Iekšlietu ministrija - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Ģenerālprokurors esot tiesu sistēmai piederīga amatpersona. Prokuratūras kā tiesu varas institūcijas uzdevums esot uzraudzīt likumības ievērošanu, un tai esot būtiska loma tiesiskuma nodrošināšanā un personas tiesību aizsardzībā. Izskatot ārzemnieka sūdzību par iekšlietu ministra lēmumu, ģenerālprokurors lēmumu pieņemot nevis savā, bet prokuratūras vārdā un tādēļ nevarot būt subjektīvi ieinteresēts konkrēta lēmuma pieņemšanā. Prokurora statuss un loma likumības ievērošanas uzraudzībā nodrošinot personas sūdzības neatkarīgu un objektīvu izskatīšanu. Ģenerālprokuroru Latvijā varot uzskatīt par efektīvu personas tiesību aizsardzības līdzekli. Esot jāņem vērā, ka nedz Konvencijas 13. pants, nedz arī 7. protokola 1. pants neparedz to, ka ārzemnieka sūdzība par viņa izraidīšanu būtu obligāti izskatāma tiesā. Minētās Konvencijas normas pieļaujot to, ka sūdzība tiek skatīta jebkurā kompetentā institūcijā. Ģenerālprokurors esot uzskatāms par šādu kompetentu institūciju Konvencijas izpratnē. Atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, Iekšlietu ministrija norāda, ka Konvencija neparedz personai, kura nav attiecīgās valsts valstspiederīgais, tiesības ieceļot vai uzturēties šajā valstī, kas nav tās izcelsmes vai likumīgas uzturēšanās valsts. Valstij esot tiesības kontrolēt to personu, kuras nav tās valstspiederīgie, ieceļošanu un uzturēšanos tās teritorijā. Atbilstoši Konvencijas 7. protokola 1. pantam personas izraidīšanas gadījumā tai esot nodrošināma iespēja sniegt argumentus pret tās izraidīšanu, kā arī tiesības uz lēmuma pārskatīšanu kompetentā iestādē. Imigrācijas likums nodrošinot ārzemniekam šīs procesuālās garantijas. Atbilstoši Konvencijas 13. pantam lietās, kas saistītas ar valsts drošības aizsardzību, tiesību aizsardzības līdzeklim esot jābūt tik efektīvam, cik vien tas iespējams. Proti, pārsūdzību izskatošajai iestādei vajagot būt piešķirtai kompetencei iepazīties ar visu lietā esošo informāciju, kas ir izraidīšanas pamatā, tostarp arī klasificēto informāciju. Tomēr tas nenozīmējot, ka šī informācija būtu izpaužama pašai izraidītajai personai. Turklāt pirms lemšanas par personas izraidīšanu tiekot vērtēts arī ieceļošanas aizlieguma samērīgums ar personas tiesībām uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību. Esot jāņem vērā arī tas, ka gadījumā, ja ieceļošanas aizlieguma termiņš pārsniedz trīs gadus, iekšlietu ministram ir pienākums periodiski pārskatīt lēmumu par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā. Arī šis pienākums esot uzskatāms par papildu procesuālo garantiju no valsts izraidītajai personai. Imigrācijas likuma 61.1 panta trešā daļa arī paredzot to, ka ārzemniekam, kurš neatrodas Latvijā, lēmums tiek izsniegts pēc viņa pieprasījuma. Tādējādi personai esot nodrošinātas tiesības gan rakstveidā, gan iespēju robežās arī mutvārdos sniegt savus apsvērumus par izraidīšanas pamatotību.