5. Article

Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - pievienojas Saeimas atbildes rakstā norādītajam un uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Satversmes 92. panta pirmais teikums neprasot, lai persona savu aizskarto tiesību un likumisko interešu aizstāvībai vērstos tikai Satversmes 82. pantā minētajās tiesu varas institūcijās. Konvencijas 6. pantā paredzētās tiesības uz taisnīgu tiesu neesot attiecināmas uz izraidīšanu no valsts. Tomēr tas nenozīmējot, ka nepastāvētu nekādas tiesību aizsardzības garantijas. Ja izraidīšanas rezultātā ir skartas personas pamattiesības, tad esot piemērojams Konvencijas 13. pants, kas paredz personai tiesības uz efektīvu līdzekli tās aizskarto tiesību un brīvību aizsardzībai. Šādu tiesību aizsardzības labad nav obligāti nepieciešams nodrošināt iespēju vērsties tiesā. No svara esot tas, lai kompetentā iestāde, kas var arī nebūt tiesa šā vārda institucionālajā nozīmē, būtu efektīvs personas tiesību aizsardzības līdzeklis. Ņemot vērā to, ka apstrīdētajās normās noteiktā pārsūdzības kārtība ir saistīta ar nepieciešamību aizsargāt izlūkošanas un pretizlūkošanas rezultātā iegūto informāciju, personas procesuālās garantijas varot tikt nodrošinātas iespēju robežās. Turklāt esot jāņem vērā tas, ka ģenerālprokurora lēmums, kaut arī tas ir galīgs, tomēr tiek regulāri pārskatīts. Proti, ja ieceļošanas aizlieguma termiņš pārsniedz trīs gadus, tad kompetentā iestāde ik pēc trim gadiem no attiecīgā lēmuma pieņemšanas dienas to pārskatot un gadījumos, kad nepieciešamība pēc ārzemnieka iekļaušanas Sarakstā uz attiecīgo termiņu ir zudusi, pieņemot lēmumu par ieceļošanas aizlieguma termiņa saīsināšanu vai ieceļošanas aizlieguma atcelšanu.