8. Article

Pieaicinātā persona - Valsts drošības dienests - norāda, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Imigrācijas likums paredzot iekšlietu ministra lēmuma pārsūdzību ģenerālprokuroram vienīgi tajos gadījumos, kad šis lēmums pieņemts, pamatojoties uz valsts drošības iestādes izlūkošanas vai pretizlūkošanas darbību rezultātā iegūto informāciju. Izlūkošanas vai pretizlūkošanas darbību rezultātā iegūtā informācija esot valsts noslēpums. Tieši tāpēc apstrīdētajās normās minēto lēmumu pārsūdzēšanas kārtībā esot pieļaujami noteikti ierobežojumi. Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā esot atzīts, ka gadījumos, kad ieceļošanas aizliegums pamatots ar valsts drošības apsvērumiem, efektīvam tiesību aizsardzības mehānismam jāatbilst vismaz minimālajām prasībām. Proti, personai esot jābūt iespējai iesniegt sūdzību kompetentai pārsūdzības iestādei, kurai tiek darīti zināmi ieceļošanas aizlieguma iemesli. Iestādei, kurai iesniedzama sūdzība, vajagot būt kompetentai izvērtēt, vai lēmuma pieņēmēja izdarītie secinājumi ir atbilstoši, spējīgai pārvērtēt, vai izdarītais secinājums par valsts drošības apdraudējumu nav patvaļīgs, kā arī izvērtēt ieceļošanas aizlieguma rezultātā iespējamā pamattiesību ierobežojuma samērīgumu. Ģenerālprokurors esot kompetents izvērtēt valsts drošības iestādes iegūto informāciju, kā arī iekšlietu ministra pieņemto lēmumu pēc būtības un, ja nepieciešams, arī atcelt nepamatotu lēmumu. Tāpat ģenerālprokurors esot tiesīgs pieprasīt arī citus lietas materiālus un iestādes rīcībā esošo informāciju, lai pārskatītu pieņemtā lēmuma pamatotību. Neesot pamata uzskatīt, ka ģenerālprokurors, izskatot personas sūdzību par iekšlietu ministra lēmumu, nevarot būt pilnīgi neatkarīgs un objektīvs. Ģenerālprokurors vienīgi pārraugot operatīvo, izlūkošanas un pretizlūkošanas darbību norisi, bet neveicot šo darbību rezultātā iegūtās informācijas analīzi. Šo informāciju analizējot un atbilstoši savai kompetencei izmantojot valsts drošības iestādes.