16. Article

Lai izvērtētu apstrīdētās likuma normas atbilstību Satversmes 105. pantam, jānoskaidro, vai tā ierobežo enerģijas lietotāja pamattiesības. Apstrīdētā likuma norma pēc būtības nosaka: ja energoapgādes komersants konstatē, ka enerģijas lietotājs pārkāpis Ministru kabineta noteikumus par dabasgāzes piegādi un lietošanu vai līgumu par dabasgāzes piegādi (turpmāk - dabasgāzes lietošanas noteikumi) un šā pārkāpuma rezultātā enerģijas lietotājam ir samazināts uzskaitītais dabasgāzes patēriņa daudzums vai radīta iespēja dabasgāzi patērēt bez maksas, enerģijas lietotājs samaksā energoapgādes komersantam par izlietoto dabasgāzi, kuras daudzuma noteikšanas kārtību energoapgādes komersantam nosaka Ministru kabinets (turpmāk - samaksa par izlietoto dabasgāzi), un kompensāciju, kuras apmērs aprēķināts Ministru kabineta noteiktajā kārtībā (turpmāk - kompensācija). Normatīvajos tiesību aktos noteikts obligāta, citstarp apstrīdētajā likuma normā noteiktā, maksājuma veikšanas pienākums vienmēr nozīmē tiesību uz īpašumu ierobežojumu (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 20. marta sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103 23. punktu). Konkrētāk - apstrīdētajā likuma normā noteiktais pienākums veikt tajā paredzētos maksājumus aizskar personas īpašumu, proti, samazina tās naudas līdzekļu apmēru, un tādējādi apstrīdētā likuma norma ietver īpašuma tiesību ierobežojumu Satversmes 105. panta izpratnē. Līdz ar to apstrīdētā likuma norma ierobežo personas - enerģija lietotāja, kas nav mājsaimniecības lietotājs, - pamattiesības, kas ietvertas Satversmes 105. pantā.