22. Article

Izvērtējot to, vai izraudzītie līdzekļi ir nepieciešami leģitīmo mērķu sasniegšanai, Satversmes tiesa pārbauda, vai leģitīmos mērķus nav iespējams sasniegt ar citiem, indivīda pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kuri būtu tikpat iedarbīgi. Pieteikumu iesniedzējas norāda, ka alternatīvi līdzekļi apstrīdētajā likuma normā noteiktajam enerģijas lietotāja pienākumam dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā ir vispārīgā Civillikuma regulējuma piemērošana un sodi, kas piemēroti saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksu vai Krimināllikumu. Turpretī Saeima norāda, ka neviens no minētajiem līdzekļiem nav piemērots un tikpat efektīvs līdzeklis apstrīdētajā likuma normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai. Satversmes tiesa attiecībā uz mājsaimniecības lietotājiem jau atzina, ka vispārīgā Civillikuma regulējuma piemērošana nav alternatīvs līdzeklis ne apstrīdētajā likuma normā ietvertajam mājsaimniecības lietotāja pienākumam samaksāt par izlietoto dabasgāzi, ne pienākumam maksāt kompensāciju, jo nesasniedz pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus tādā pašā kvalitātē. Pienākumu samaksāt par izlietoto dabasgāzi apstrīdētajā likuma normā minētā pārkāpuma gadījumā ir nepieciešams regulēt, jo nav zināms faktiski izlietotās dabasgāzes daudzums. Savukārt, nepastāvot normatīvi noteiktam kompensācijas samaksas pienākumam, tiktu apdraudēta kompensācijas funkciju - pārkāpumu prevencija, kompensēšana un sodīšana - īstenošana (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 20. marta sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103 29.1. punktu). Līdzīgi Satversmes tiesa attiecībā uz mājsaimniecības lietotājiem jau ir secinājusi, ka alternatīvs līdzeklis apstrīdētajā likuma normā ietvertajam kompensācijas maksāšanas pienākumam nav arī kriminālatbildības vai administratīvās atbildības piemērošana. Proti, kompensācija disciplinē mājsaimniecības lietotāju, motivējot viņu ievērot kā Ministru kabineta noteikumus par dabasgāzes piegādi, tā arī ar energoapgādes komersantu noslēgto līgumu par dabasgāzes piegādi. Tas nozīmē, ka apstrīdētajā likuma normā noteiktais pienākums maksāt kompensāciju skar un nodrošina arī energoapgādes komersanta kā sabiedrisko pakalpojumu sniedzēja intereses. Turpretī likumdevēja noteikta kriminālatbildība un administratīvā atbildība dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā energoapgādes komersanta interešu aizsardzību tiešā veidā neveicinātu (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 20. marta sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103 29.2. punktu). Vispārīgā Civillikuma regulējuma piemērošanā mājsaimniecības lietotājam un enerģijas lietotājam, kas nav mājsaimniecības lietotājs, nav būtisku atšķirību. Līdzīgi gadījumos, kad dabasgāzes lietošanas noteikumus pārkāpis enerģijas lietotājs, kas nav mājsaimniecības lietotājs, - fiziskā vai juridiskā persona -, tam atbilstoši Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 98.1 un 99. pantam varēja iestāties administratīvā atbildība tāpat kā mājsaimniecības lietotājam. Savukārt dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā enerģijas lietotājam, kas nav mājsaimniecības lietotājs, - fiziskajai personai - varēja iestāties kriminālatbildība par Krimināllikuma 182. un 182.1 pantā paredzētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem vai - juridiskajai personai - tikt piemēroti Krimināllikuma VIII1 nodaļā noteiktie piespiedu ietekmēšanas līdzekļi. Tātad Pieteikumu iesniedzēju norādīto apstrīdētajā likuma normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu sasniegšanas alternatīvo līdzekļu tiesiskās sekas mājsaimniecības lietotājam un enerģijas lietotājam, kas nav mājsaimniecības lietotājs, būtiski neatšķiras. Ņemot vērā minēto, ir pamats lietā Nr. 2019-10-0103 Satversmes tiesas izdarītos secinājumus par apstrīdētajā likuma normā ietvertā mājsaimniecības lietotāja pamattiesību ierobežojuma nepieciešamību attiecināt arī uz enerģijas lietotāju, kas nav mājsaimniecības lietotājs. Tādējādi Civillikuma vispārīgā regulējuma piemērošana nav uzskatāma par alternatīvu apstrīdētajā likuma normā noteiktajam enerģijas lietotāja pienākumam samaksāt par izlietoto dabasgāzi Ministru kabineta noteiktajā kārtībā un kompensācijas maksāšanas pienākumam. Tāpat kriminālatbildības vai administratīvās atbildības piemērošana nav uzskatāma par alternatīvu līdzekli apstrīdētajā likuma normā noteiktajam enerģijas lietotāja kompensācijas maksāšanas pienākumam. Līdz ar to nepastāv citi, saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem apstrīdētajā likuma normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus būtu iespējams sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē.