23. Article

Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma atbilstību leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežojuma rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā. Proti, ir jānoskaidro lietā līdzsvarojamās intereses un tas, kurai no šīm interesēm un tiesībām būtu piešķirama prioritāte (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 15. punktu). Konkrētajā gadījumā likumdevēja uzdevums, lemjot par enerģijas lietotāja pienākumu tad, ja tas pārkāpis dabasgāzes lietošanas noteikumus, samaksāt par izlietoto dabasgāzi, kuras daudzums nosakāms atbilstoši Ministru kabineta noteiktajai kārtībai, un samaksāt kompensāciju, bija pieņemt tādu tiesisko regulējumu, kas nodrošinātu līdzsvaru starp dabasgāzes lietošanas noteikumus pārkāpušā enerģijas lietotāja tiesībām uz īpašumu, monopolstāvoklī esoša energoapgādes komersanta tiesībām uz īpašumu un sabiedrības interesēm uz drošu, nepārtrauktu un kvalitatīvu dabasgāzes apgādes sistēmas darbību. Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārbauda, vai ar apstrīdēto likuma normu ir panākts taisnīgs līdzsvars starp šīm tiesībām un likumīgajām interesēm. 23.1. Likumdevējs, nosakot enerģijas lietotājam pienākumu dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā samaksāt par izlietoto dabasgāzi, kā arī samaksāt kompensāciju, ir centies veicināt nepārtrauktu, drošu un kvalitatīvu dabasgāzes apgādes sistēmas darbību, nodrošinot energoapgādes komersantam iespēju saņemt atlīdzību par piegādāto dabasgāzi un paredzot kompensāciju kā enerģijas lietotāja saistības pastiprinošu līdzekli par labu energoapgādes komersantam. Gan enerģijas lietotāja pienākumam samaksāt par izlietoto dabasgāzi, gan pienākumam samaksāt kompensāciju ir disciplinējošs raksturs, un šie pienākumi vispār ir vērsti uz dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpumu novēršanu. Minētie pārkāpumi var novest ne vien pie dabasgāzes, proti, ierobežota resursa, bezatlīdzības patērēšanas un no tās izrietošas tarifu paaugstināšanās, bet arī pie dabasgāzes apgādes sistēmas funkcionāliem traucējumiem. Tā kā nepārtraukta, droša un kvalitatīva energoapgādes sistēmas darbība ir svarīga valsts ilgtspējas nodrošināšanai, likumdevējam, apzinot un izvērtējot sociālos, ekonomiskos un ekoloģiskos faktorus, bija pienākums veikt pasākumus, lai nodrošinātu taisnīgas tiesiskas sekas gadījumā, kad enerģijas lietotājs pārkāpis dabasgāzes lietošanas noteikumus. Konkrētajā gadījumā likumdevējs, īstenojot savu rīcības brīvību noteikt speciālu energoapgādes komersanta un enerģijas lietotāja - attiecīgi sabiedriskā pakalpojuma sniedzēja un saņēmēja - tiesisko attiecību noregulējumu, izlēmis, ka dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā enerģijas lietotājs samaksā par izlietoto dabasgāzi, kā arī samaksā kompensāciju energoapgādes komersantam. Ar apstrīdēto likuma normu šo maksājumu apmērs ir ierobežots, paredzot, ka tas tiks precizēts Ministru kabineta noteikumos. Tādējādi tiek veicināts tiesisko attiecību dalībnieku interešu līdzsvars tādās tiesiskajās attiecībās, kurās viens no dalībniekiem ir monopolstāvoklī. Proti, likumdevējam, jo īpaši dabasgāzes apgādes nozarē pastāvošā monopola apstākļos, ir no sociāli atbildīgas valsts principa izrietošs pienākums sekmēt valsts ilgtspējīgu attīstību, sabiedrības resursus sadalot iespējami labākajā veidā. 23.2. Pieteikumu iesniedzējas norāda, ka pati kompensācija esot pielīdzināma krimināltiesiska rakstura sodam un tādējādi esot pārkāpts dubultās sodīšanas nepieļaujamības princips (sk. pieteikumus lietas materiālu 2. sēj. 18. lp. un 10. sēj. 91. lp.). Likumdevējs apstrīdētajā likuma normā minētā pārkāpuma gadījumā līdztekus kriminālatbildībai var noteikt un pieļaut arī administratīvo atbildību un ārējā normatīvajā aktā noteiktas imperatīvas civiltiesiskas sekas, ciktāl tam nav krimināltiesiska rakstura (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1976. gada 8. jūnija sprieduma lietā "Engel and others v. The Netherlands", pieteikumi Nr. 5100/71, 5101/71, 5102/71 un 530/72, 82. punktu un Eiropas Savienības Tiesas 2013. gada 26. februāra sprieduma lietā Nr. C‑617/10 "Åkerberg Fransson" 34.-35. punktu) un tas nav pretrunā ar vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām, starptautiskajām un Eiropas Savienības tiesībām. Kompensācija ir noteikta kā civiltiesiskas sekas, un tai pašai par sevi nav krimināltiesiska rakstura. Proti, apstrīdētajā likuma normā noteiktais kompensācijas samaksas pienākums, kamēr tas nav saistīts ar ārkārtīgi augstu tās apmēru, nenozīmē, ka kompensācijai būtu tāda smaguma pakāpe, ka kompensācija iegūtu krimināltiesisku raksturu. Ņemot vērā šajā punktā izklāstīto, Satversmes tiesa secina, ka sabiedrības ieguvums no apstrīdētajā likuma normā ietvertā ierobežojuma ir lielāks nekā nelabvēlīgās sekas, kas dabasgāzes lietošanas noteikumus pārkāpušajiem enerģijas lietotājiem rodas to pamattiesību ierobežojuma dēļ. Līdz ar to apstrīdētajā likuma normā ietvertais pamattiesību ierobežojums atbilst samērīguma principam un apstrīdētā likuma norma atbilst Satversmes 105. pantam.