26. Article

Satversmes tiesa jau atzina, ka, izvērtējot personai Satversmes 105. pantā ietverto tiesību uz īpašumu ierobežojuma attaisnojamību, visupirms nepieciešams izvērtēt, vai šis ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu (sk. šā sprieduma 17. un 18. punktu). 26.1. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka vārds "likums" nav interpretējams gramatiski un aptver ne tikai Saeimas pieņemtus likumus to formālajā nozīmē, bet arī citus ārējos normatīvos aktus, ja vien tie: 1) izdoti, pamatojoties uz likumu un ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību; 2) ir publicēti un publiski pieejami atbilstoši normatīvo tiesību aktu prasībām; 3) ir pietiekami skaidri formulēti, lai persona varētu izprast no tiem izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt to piemērošanas sekas, kā arī nodrošina aizsardzību pret to patvaļīgu piemērošanu (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 18. decembra sprieduma lietā Nr. 2016-04-03 20. punktu). Jebkuram pamattiesību ierobežojumam jābūt noteiktam tādā tiesību normu jaunrades procesā, kas atbilst labas likumdošanas principam. 26.2. Tiesību normas pieņemšanas kārtības ievērošana ir tiesību normas spēkā esības priekšnoteikums (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 21. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-03-06 10.4. punktu un 2015. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-03-01 23. punktu). Likumdevējs ar apstrīdēto likuma normu pilnvarojis Ministru kabinetu noteikt kārtību, kādā nosakāms izlietotās dabasgāzes daudzums un aprēķināma kompensācija. Apstrīdētā likuma norma Noteikumos Nr. 85 ir norādīta kā apstrīdēto noteikumu normu izdošanas pamats. Noteikumi Nr. 85 ir publicēti un publiski pieejami atbilstoši normatīvo tiesību aktu prasībām, kā arī pietiekami skaidri formulēti. Tomēr izskatāmajā lietā izvērtējama arī apstrīdēto noteikumu normu atbilstība Satversmes 64. pantam. 26.3. Lai izvērtētu izpildvaras izdoto normu atbilstību Satversmes 64. pantam, jāizvērtē, vai ir ievērota pilnvarošanas kārtība, proti, jānoskaidro pilnvarojošo normu saturs un mērķis, bet pēc tam jāpārbauda, vai Ministru kabinets, izdodot attiecīgās normas, ir ievērojis tam likumā noteiktā pilnvarojuma robežas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-33-01 13. punktu). Satversmes tiesa, noskaidrojot apstrīdētās likuma normas saturu un mērķi, jau atzina, ka likumdevējs pats ir noregulējis tiesiskās attiecības gadījumos, kad enerģijas lietotājs pārkāpis dabasgāzes lietošanas noteikumus, un skaidri pilnvarojis Ministru kabinetu noregulēt atsevišķus šo attiecību aspektus (sk. šā sprieduma 18.3.2. punktu). Līdz ar to Satversmes tiesai izskatāmajā lietā jāpārbauda, vai Ministru kabinets, izdodot apstrīdētās noteikumu normas, ir ievērojis tam likumā noteiktā pilnvarojuma robežas. 26.4. Noteikumos Nr. 85 norādīts, ka tie izdoti citstarp saskaņā ar apstrīdēto likuma normu, kas noteic, ka kārtību, kādā energoapgādes komersants nosaka faktiski patērētās dabasgāzes daudzumu, kā arī kompensācijas apmēru un aprēķināšanas kārtību, nosaka Ministru kabinets (sk. arī šā sprieduma 18.3. punktu). Konkrētajā gadījumā apstrīdētajās noteikumu normās ir ietverts enerģijas lietotāja pienākums veikt divus savstarpēji saistītus maksājumus: samaksu par izlietoto dabasgāzi un kompensāciju. Noteikumu Nr. 85 98. un 99. punktā Ministru kabinets pienākumu maksāt par izlietoto dabasgāzi ir konkretizējis, nosakot vairākus veidus, kādos nosakāms tās daudzums, proti - atkarībā no faktiski patērētās dabasgāzes daudzuma līdzīgos apstākļos līdzīgā laikposmā, enerģijas lietotājam atļautā maksimālā dabasgāzes patēriņa stundā, enerģijas lietotāja dabasgāzes iekārtu maksimālā iespējamā dabasgāzes patēriņa stundā vai energoapgādes komersanta apstiprinātajā norēķinu kārtībā noteiktajām dabasgāzes diferencētajām patēriņa normām. Savukārt Noteikumu Nr. 85 98. un 100. punktā Ministru kabinets konkretizējis kompensācijas samaksas pienākumu, nosakot to kā Noteikumos Nr. 85 paredzētajā kārtībā aprēķinātā izlietotās dabasgāzes daudzuma reizinājumu ar dabasgāzes tirdzniecības tarifu divkāršā apmērā. Tātad apstrīdētās noteikumu normas detalizētāk regulē apstrīdētās likuma normas piemērošanu dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā un nerada tādas jaunas tiesiskas attiecības, kuras neizrietētu no Enerģētikas likuma. Tomēr tas pats par sevi vēl nenozīmē, ka apstrīdētās noteikumu normas ir izdotas likumdevēja noteiktā pilnvarojuma robežās. No Satversmes tiesas judikatūras izriet, ka gadījumos, kad likumdevējs pilnvarojis Ministru kabinetu konkretizēt kāda jautājuma noregulējumu, Ministru kabinetam nav tiesību pilnvarot kādu citu subjektu vai institūciju šā jautājuma noregulēšanai (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 21. janvāra spriedumu lietā Nr. 2001-09-01). Turklāt ārējo normatīvo tiesību aktu izdošanai atšķirībā no citu izpildvaras darbību veikšanas ir nepieciešama tam atbilstoša demokrātiska leģitimācija (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 2. marta sprieduma lietā Nr. 2015-11-03 21.1. punktu). Proti, demokrātiskā tiesiskā valstī nav pieļaujama tāda situācija, ka vispārsaistošas tiesību normas pieņem tiesību subjekts vai institūcija, kura nav demokrātiski leģitimēta. Ministru kabinets Noteikumu Nr. 85 99.2. apakšpunktā noteicis, ka energoapgādes komersants dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā mājsaimniecības lietotājam izlietotās dabasgāzes daudzumu nosaka saskaņā ar energoapgādes komersanta apstiprinātajā norēķinu kārtībā noteiktajām dabasgāzes diferencētajām patēriņa normām. Proti, Ministru kabinets ir pilnvarojis energoapgādes komersantu tā apstiprinātajā norēķinu kārtībā noteikt diferencētās patēriņa normas un tādējādi konkretizēt daļu no tādām likumdevēja noregulētām tiesiskajām attiecībām, kuras ietver mājsaimniecības lietotāja pamattiesību ierobežojumu. Tātad Ministru kabinets apstrīdēto noteikumu normu kā vienota tiesiskā regulējuma tiesiskajā sastāvā ietvēris tādu nosacījumu, kuru nosaka privātpersona bez demokrātiskas leģitimācijas. Tādējādi apstrīdētās noteikumu normas, ciktāl tās dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā paredz mājsaimniecības lietotāja pienākumu maksāt par izlietoto dabasgāzi atbilstoši energoapgādes komersanta apstiprinātajā norēķinu kārtībā noteiktajām dabasgāzes diferencētajām patēriņa normām, ir izdotas ultra vires un neatbilst Satversmes 64. pantam. Savukārt tas, vai Ministru kabinets, izdodot apstrīdētās noteikumu normas, pārējā daļā ir ievērojis tam Saeimas piešķirto pilnvarojumu, izvērtējams, noskaidrojot, vai apstrīdētajās noteikumu normās ietvertais pamattiesību ierobežojums ir samērīgs (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 9. jūlija sprieduma lietā Nr. 2019-27-03 24. punktu). Proti, atbilstoši racionāla likumdevēja principam un tiesību sistēmas vienotības principam likumdevējs pieņem savstarpēji saskaņotas tiesību normas, kas harmoniski darbojas visas tiesību sistēmas ietvaros. Tādēļ, vērtējot Ministru kabineta noteikumu normu satversmību, jāņem vērā tas, ka likumdevējs vienmēr uzdod tā noregulētās tiesiskās attiecības Ministru kabinetam konkretizēt tādā veidā, lai tās atbilstu vispārējiem tiesību principiem, tostarp samērīguma principam, un citām Satversmes normām, Eiropas Savienības tiesībām un starptautiskajām tiesībām. Tādējādi apstrīdētajās noteikumu normās, ciktāl tās dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā paredz mājsaimniecības lietotāja pienākumu maksāt par izlietoto dabasgāzi atbilstoši energoapgādes komersanta apstiprinātajā norēķinu kārtībā noteiktajām dabasgāzes diferencētajām patēriņa normām, ietvertais pamattiesību ierobežojums nav noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu un neatbilst Satversmes 64. un 105. pantam, kā arī apstrīdētajai likuma normai.