29. Article

Pārliecinoties par to, vai nelabvēlīgās sekas, kas enerģijas lietotājam rodas tā pamattiesību ierobežojuma rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā, Satversmes tiesa izvērtēs apstrīdētajās noteikumu normās paredzētās metodes izlietotās dabasgāzes daudzuma noteikšanai un kompensācijas apmēra aprēķināšanai. 29.1. Noteikumu Nr. 85 99. punktā ir noteiktas vairākas patērētās dabasgāzes daudzuma noteikšanas metodes gadījumam, kad dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma dēļ faktiski patērētās dabasgāzes daudzumu nav iespējams noteikt (sk. šā sprieduma 21.1. punktu). No lietas materiāliem izriet, ka šīs metodes ir balstītas zinātniski tehniskos apsvērumos un ka ir iespējami dažādi veidi, kādos iepriekš aprakstītajā situācijā nosakāms faktiski patērētās dabasgāzes daudzums (sk. Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas un Dr. habil. sc. ing. Egīla Dzelzīša viedokļus lietas materiālu 9. sēj. 53. un 82. lp.). Savukārt tas nozīmē, ka šo metožu noteikšana ir saistīta ar zināmu tiesību normas izdevēja rīcības brīvību, lemjot par labu kādam no iespējamiem veidiem. Tomēr šāda rīcības brīvība nav neierobežota, proti, tā nevar tikt izmantota patvaļīgi, pretēji vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām, kā arī starptautiskajām un Eiropas Savienības tiesībām (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 18. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-16-03 15.1. punktu). Apstrīdētajās noteikumu normās ietvertās metodes faktiski patērētās dabasgāzes daudzuma noteikšanai konkretizē likumdevēja izraudzīto enerģijas lietotāja un energoapgādes komersanta privāttiesisko attiecību noregulējumu. Vispārīgā gadījumā enerģijas lietotāja un energoapgādes komersanta tiesisko attiecību pamatā ir dabasgāzes piegādes līgums, ar kuru energoapgādes komersants uzņemas pienākumu piegādāt enerģijas lietotājam dabasgāzi, bet enerģijas lietotājs - pienākumu par to samaksāt. Šādā veidā civiltiesiskajā apgrozībā tiek nodrošināta ekonomiskā ekvivalence, kas ir no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas atvasinātā taisnīguma principa konkretizācijas elements. Proti, ekonomiskās ekvivalences apstākļos neviens no tiesisko attiecību dalībniekiem nepamatoti neiedzīvojas uz cita šo tiesisko attiecību dalībnieka rēķina (sk.: Torgāns K. Līgumsoda piemērošanas prakse un regulējuma grozījumi Civillikumā. Grām.: Torgāns K. (zin. red.), Kārkliņš J., Bitāns A. Līgumu un deliktu problēmas Eiropas Savienībā un Latvijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2017, 148. lpp.). Arī apstrīdētajās noteikumu normās noteiktajām patērētās dabasgāzes daudzuma aprēķināšanas metodēm jābūt tādām, kas atbilstoši taisnīguma principam nodrošina energoapgādes tiesisko attiecību dalībnieku ekonomisko ekvivalenci un to, ka patērētās dabasgāzes daudzums tiek noteikts iespējami tuvu tam, kas patērēts faktiski. Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārbauda, vai apstrīdētajās noteikumu normās noteiktās patērētās dabasgāzes daudzuma aprēķināšanas metodes atbilstoši taisnīguma principam nodrošina ekonomisko ekvivalenci. 29.1.1. Vairākas pieaicinātās personas ir uzsvērušas, ka faktiski patērētā dabasgāzes daudzuma uzskaiti nodrošina tikai mēraparāts, kura darbība nav traucēta ar prettiesisku iejaukšanos. Citos gadījumos, piemēram, tad, kad noticis dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpums, ir iespējams noteikt tikai maksimālo iespējamo dabasgāzes patēriņu (sk. Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas un Dr. habil. sc. ing. Egīla Dzelzīša viedokļus lietas materiālu 9. sēj. 50. un 83. lp.). Tāpat vairākas pieaicinātās personas apgalvo, ka apstrīdētajās noteikumu normās paredzētās dabasgāzes daudzuma noteikšanas metodes ir saistītas ar energoapgādes komersanta rīcībā esošajiem datiem par attiecīgā enerģijas lietotāja patērēto dabasgāzes daudzumu līdzīgā laikposmā līdzīgos apstākļos vai enerģijas lietotāja objektā uzstādītajām dabasgāzi patērējošajām iekārtām (sk. Dr. habil. sc. ing. Egīla Dzelzīša un AS "Latvijas Gāze" viedokļus lietas materiālu 9. sēj. 36., 51., 52. un 53. lp.). Noteikumu Nr. 85 99.1. apakšpunktā paredzētā metode, atbilstoši kurai enerģijas lietotājam, kas nav mājsaimniecības lietotājs, patērētās dabasgāzes daudzuma noteikšanā tiek izmantots faktiski patērētās dabasgāzes daudzums līdzīgos apstākļos līdzīgā laikposmā, ir izmantojama, ja energoapgādes komersanta rīcībā ir dati par faktisko dabasgāzes patēriņu noteiktā pietiekami ilgā laikposmā, kad gaisa temperatūra un spiediens gāzes vados ir līdzīgs šiem pašiem rādītājiem salīdzināmā laikposmā. Lietas materiālos esošos dokumentos pausts viedoklis, ka šī metode ir izmantojama gadījumos, kad enerģijas lietotājs, kas nav mājsaimniecības lietotājs, dabasgāzi izmanto telpu apsildīšanai, bet ne ražošanas vai pakalpojumu sniegšanas vajadzībām. Ja dabasgāze tiek izmantota ražošanas vai pakalpojumu sniegšanas vajadzībām, tad ir daudz grūtāk identificēt apstākļus, kas uzskatāmi par salīdzināmiem apstrīdēto noteikumu normu izpratnē, jo enerģijas lietotāja objektā faktiski patērētās dabasgāzes daudzums ir atkarīgs no ražošanas vai pakalpojumu apjoma salīdzināmajos laikposmos (sk. Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas viedokli lietas materiālu 9. sēj. 80. lp.). Tomēr tas vien, ka minētās metodes piemērošana ir sarežģīta, nenozīmē, ka tā nenodrošinātu energoapgādes tiesisko attiecību dalībnieku ekvivalenci. Atbilstoši likuma "Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem" 32. panta pirmajai daļai Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija kā ārpustiesas instance izskata strīdus starp sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju un enerģijas lietotāju vai starp sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem par to tiesībām un pienākumiem, kas izriet no šā likuma vai regulējamās nozares speciālajiem normatīvajiem aktiem. Turklāt saskaņā ar minētā panta trešo daļu sabiedrisko pakalpojumu sniedzējam un enerģijas lietotājam ir tiesības strīdu risināt tiesā Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā, nevēršoties Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijā ar iesniegumu par strīda izskatīšanu. Tas nozīmē: ja energoapgādes komersants, nosakot faktiski patērētās dabasgāzes daudzumu, izmanto datus par patērētās dabasgāzes daudzumu līdzīgos apstākļos līdzīgā laikposmā, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija vai tiesa īsteno kontroli pār energoapgādes komersanta noteiktā dabasgāzes daudzuma pamatotību un tiesiskumu, ņemot vērā katras situācijas individuālos apstākļus. Turklāt no Ministru kabineta sniegtajiem papildu apsvērumiem izriet, ka šīs metodes izmantošana var būt balstīta ne vien vēsturiskos, bet arī analoģiskos dabasgāzes patēriņa datos (sk. Ministru kabineta papildu apsvērumus lietas materiālu 9. sēj. 83. lp.). Tādējādi pat tad, ja energoapgādes komersanta rīcībā nav vēsturisku datu par konkrētā enerģijas lietotāja dabasgāzes patēriņu, ir iespējams izmantot datus par analogu situāciju, kuri saprātīgi var tikt attiecināti arī uz konkrēto enerģijas lietotāju. Līdz ar to apstrīdētajās noteikumu normās paredzētā patērētās dabasgāzes daudzuma noteikšanas metode, saskaņā ar kuru tiek izmantots faktiski patērētās dabasgāzes daudzums līdzīgā laikposmā līdzīgos apstākļos, nodrošina ekonomisko ekvivalenci. Tādēļ personas pamattiesību aizskārums ir mazāks nekā labums, ko sabiedrība gūst šīs metodes izmantošanas rezultātā, un apstrīdētajās noteikumu normās ietvertais pamattiesību ierobežojums šajā daļā atbilst samērīguma principam. 29.1.2. Energoapgādes komersants dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma dēļ patērētās dabasgāzes daudzumu enerģijas lietotājam, kas nav mājsaimniecības lietotājs, var aprēķināt, pamatojoties uz enerģijas lietotājam atļauto maksimālo dabasgāzes patēriņu stundā vai enerģijas lietotāja dabasgāzes iekārtu maksimālo iespējamo patēriņu stundā. Šīs metodes ir aplūkojamas kopumā, jo iekārtu summārā patēriņa metodi pieļaujams izmantot vienīgi tad, ja uzstādīto iekārtu maksimālais patēriņš pārsniedz līgumiski pieļaujamo stundas patēriņu. Savukārt gadījumos, kad dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpumu izdarījis mājsaimniecības lietotājs, energoapgādes komersants faktiski patērētās dabasgāzes daudzuma noteikšanā var izmantot tikai iekārtu maksimālo iespējamo dabasgāzes patēriņu stundā. Abos gadījumos minēto metožu mērķis ir identificēt maksimālo iespējamo dabasgāzes patēriņu konkrētā pārkāpuma laikā. Atbilstoši Noteikumu Nr. 85 2.2. apakšpunktam atļautais maksimālais dabasgāzes patēriņš stundā ir lielākais dabasgāzes daudzums, ko enerģijas lietotājs drīkst izmantot saskaņā ar energoapgādes komersanta un enerģijas lietotāja noslēgto dabasgāzes piegādes līgumu. No Noteikumu Nr. 85 2.5. un 2.7. apakšpunkta izriet, ka dabasgāzes iekārtu maksimālais iespējamais dabasgāzes patēriņš stundā ir maksimālais dabasgāzes daudzums, kuru vienā stundā tehniski iespējams sadedzināt, ievērojot konkrētās iekārtas tehniskos parametrus. Sociālajā realitātē vairumā gadījumu enerģijas lietotāja, kas nav mājsaimniecības lietotājs, objektā šī iekārta ir gāzes apkures katls vai tehnoloģiskās iekārtas, kurās dabasgāzi lieto, lai nodrošinātu preču ražošanu vai pakalpojumu sniegšanu, bet mājsaimniecības lietotāja objektā - gāzes plīts un gāzes apkures katls (sk. Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas viedokli lietas materiālu 9. sēj. 82. lp.). Kaut arī dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā ir iespējams, ka enerģijas lietotājs pārsniedzis līgumā noteikto atļauto maksimālo dabasgāzes patēriņu stundā, tas visbiežāk ir lielāks nekā enerģijas lietotājam faktiski ikdienā nepieciešamais dabasgāzes patēriņš stundā (sk. arī Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas viedokli lietas materiālu 9. sēj. 82. lp.). Līdzīgs viedoklis pausts arī apstrīdēto noteikumu normu izstrādes procesā, norādot, ka šāda patērētās dabasgāzes daudzuma aprēķināšanas metode ir pārmērīga un netaisnīga (sk. Konkurences padomes 2014. gada 22. septembra atzinumu lietas materiālu 7. sēj. 82. lp.). Satversmes tiesa atzīst, ka šīs metodes pamatā ir prezumpcija par nepārtrauktu dabasgāzes patēriņu līgumā noteiktajā atļautajā maksimālajā daudzumā. Atbilstoši līgumā noteiktajam atļautajam maksimālajam dabasgāzes patēriņam stundā noteiktais patērētās dabasgāzes daudzums vairumā gadījumu patiešām varētu būt lielāks nekā enerģijas lietotājam ikdienā nepieciešamais dabasgāzes daudzums, jo tas tiek noteikts, pieņemot, ka enerģijas lietotājs visā pārkāpuma periodā 24 stundas diennaktī patērē dabasgāzi līgumā noteiktajā atļautajā maksimālajā apmērā. Arī dabasgāzes iekārtu maksimālais iespējamais dabasgāzes patēriņš stundā visbiežāk ir lielāks nekā faktiskais dabasgāzes patēriņš stundā enerģijas lietotāja objektā. Dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma dēļ patērētās dabasgāzes daudzuma noteikšana, pamatojoties uz dabasgāzes iekārtu maksimālo iespējamo dabasgāzes patēriņu stundā, ir balstīta prezumpcijā, ka enerģijas lietotājs divu gadu garumā nepārtraukti izmantojis dabasgāzes iekārtas, patērējot maksimāli iespējamo dabasgāzes daudzumu. Tomēr sociālajā realitātē gāzes plītīm parasti ir vairāki degļi un visbiežāk tās faktiski netiek izmantotas ar maksimālo iespējamo dabasgāzes patēriņu stundā. Gāzes apkures katli atkarībā no āra gaisa temperatūras, apsildāmās platības, telpās izraudzītās temperatūras un citiem apstākļiem visbiežāk netiek izmantoti ar maksimālo iespējamo dabasgāzes patēriņu stundā. Arī ražošanā un pakalpojumu sniegšanā izmantojamie dabasgāzes aparāti parasti netiek nepārtraukti izmantoti ar pilnu jaudu. Tādējādi, lai gan sociālajā realitātē varētu rasties tādas situācijas, kad tehniski iespējamais dabasgāzes patēriņš ir tuvs faktiskajam patēriņam, vispārīgā gadījumā dabasgāzes patēriņš, kas aprēķināts pēc šīm metodēm, ir lielāks par faktisko dabasgāzes patēriņu. Līdz ar to apstrīdētajās noteikumu normās paredzētās metodes dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma dēļ patērētās dabasgāzes daudzuma noteikšanai, pamatojoties uz enerģijas lietotājam atļauto maksimālo dabasgāzes patēriņu stundā vai enerģijas lietotāja dabasgāzes iekārtu maksimālo iespējamo patēriņu stundā, nenodrošina ekonomisko ekvivalenci un ir acīmredzami nesamērīgas, tādēļ personas pamattiesību aizskārums ir lielāks nekā labums, ko sabiedrība gūst šo metožu izmantošanas rezultātā, un apstrīdētajās noteikumu normās ietvertais pamattiesību ierobežojums šajā daļā neatbilst samērīguma principam. 29.2. Noteikumu Nr. 85 100. punktā ir noteikts, ka energoapgādes komersants kompensācijas apmēru nosaka, reizinot šo noteikumu 99. punktā noteiktajā kārtībā aprēķināto patērētās dabasgāzes daudzumu ar dabasgāzes tirdzniecības tarifu divkāršā apmērā. Pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, šāds kompensācijas apmērs ir nesamērīgs un neatbilst civiltiesiskās atbildības mērķim. Turpretī Ministru kabinets uzskata, ka kompensācijas apmērs ir samērīgs. Satversmes tiesa jau atzinusi, ka kompensācija pēc tās juridiskās dabas ir pielīdzināma līgumsodam (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 20. marta sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103 28.2. punktu un šā sprieduma 21.2. punktu). Līgumsodam ir sodīšanas funkcija, un tiesiskajās attiecībās, kurās piemērojami sodoša rakstura tiesiskie līdzekļi, jāievēro no taisnīguma principa atvasinātais soda samērīguma princips. Proti, līgumsoda mērķis nedrīkst būt iedzīvošanās uz cita tiesisko attiecību dalībnieka rēķina, un tam jābūt samērīgam ar konkrēto tiesisko attiecību sākotnējo ekonomisko interesi (sk. arī: Kārkliņš J., Buls L. Līgumsoda reforma. Jurista Vārds, 2013. gada 3. decembris, Nr. 49, 34.-35. lpp.). Arī izskatāmajā lietā Satversmes tiesai jāpārbauda, vai kompensācijas apmēra aprēķināšanas metode nepieļauj energoapgādes komersanta iedzīvošanos uz enerģijas lietotāja rēķina un ir samērīga ar dabasgāzes apgādes tiesisko attiecību sākotnējo ekonomisko interesi. Apstrīdēto noteikumu normu izdošanas procesā vērtējot tajās noteiktās kompensācijas apmēra aprēķināšanas metodes samērīgumu, Ministru kabinets norādīja, ka norēķināšanās trīskāršā patērētās dabasgāzes tarifa apmērā ir samērīga, jo dabasgāzes lietošanu bez maksas, dabasgāzes uzskaites mēraparāta ļaunprātīgu bojāšanu, rādījumu izmainīšanu vai patvaļīgu pieslēgšanos dabasgāzes apgādes sistēmai, apejot skaitītāju, nevar atzīt par maznozīmīgu pārkāpumu (sk. Ministru kabineta noteikumu projekta Nr. TA‑156 "Dabasgāzes piegādes un lietošanas noteikumi" anotāciju. Pieejama: tap.mk.gov.lv). Turklāt atbildes rakstā Ministru kabinets uzsver, ka nebūtu samērīgi prasīt, lai enerģijas lietotājs sedz tikai izdevumus par patērēto dabasgāzi, neņemot vērā energoapgādes komersanta iespējamos zaudējumus saistībā ar sprādzienbīstamību, dabasgāzes piegādes apturēšanu citiem enerģijas lietotājiem, sadales sistēmas apsekošanu un remontdarbiem (sk. Ministru kabineta atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 66. lp.). Satversmes tiesa nav guvusi apstiprinājumu tam, ka šāds Ministru kabineta viedoklis būtu pamatots, jo, vērtējot kompensācijas apmēra atbilstību soda samērīguma principam, jāņem vērā kompensācijas mērķis, kas ir uzskatāms par energoapgādes tiesisko attiecību sākotnējo ekonomisko interesi. Proti, kompensācija visupirms ir dabasgāzes lietošanas noteikumos un dabasgāzes piegādes līgumā noteikto enerģijas lietotāja saistību pastiprināšanas līdzeklis (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 20. marta sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103 28.2. punktu un šā sprieduma 21.2. punktu). Tātad kompensācijai jābūt noteiktai tādā apmērā, lai sekmētu dabasgāzes lietošanas noteikumu un dabasgāzes piegādes līguma pārkāpumu prevenciju. Tas nozīmē, ka kompensācijas kā līgumsodam pielīdzināma maksājuma apmēram jābūt pielāgojamam iespējamā pārkāpuma apstākļiem (plašāk sk.: Gordley J. Foundations of Private Law. Property, Tort, Contract, Unjust Enrichment. Oxford: Oxford University, 2006, pp. 374-375). Vispārsaistošā veidā nosakot kompensācijas apmēra aprēķināšanas metodi, nav pamata kompensācijas apmēru saistīt ar tādiem iespējamiem energoapgādes komersanta zaudējumiem, kuru apmēra noteikšana dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā nav objektīvi apgrūtināta, tostarp zaudējumiem saistībā ar sprādzienbīstamību, dabasgāzes piegādes apturēšanu citiem enerģijas lietotājiem, sadales sistēmas apsekošanu un remontdarbiem. Vēl jo vairāk - kompensācijas apmēra noteikšanas metodes izvēlē jāņem vērā tas, vai līgumsoda piedziņa nekaitētu parādniekiem tik lielā mērā, ka varētu tikt skartas visas sabiedrības intereses, kā arī tas, vai ar konkrēta apmēra kompensāciju tiek nodrošināts taisnīgs rezultāts (sk.: Torgāns K. Līgumsoda piemērošanas prakse un regulējuma grozījumi Civillikumā. Grām.: Torgāns K. (zin. red.), Kārkliņš J., Bitāns A. Līgumu un deliktu problēmas Eiropas Savienībā un Latvijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2017, 155. lpp.). Pieteikumu iesniedzējas ir norādījušas, ka apstrīdētās noteikumu normas neiederas Latvijas tiesību sistēmā. Proti, atbilstoši apstrīdētajām noteikumu normām mājsaimniecības lietotājam aprēķinātais kompensācijas apmērs ir pretrunā ar Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6. panta trešās daļas 4. punktu, jo šīs normas paredz neproporcionāli liela maksājuma veikšanu par energoapgādes tiesisko attiecību saistību nepildīšanu. Saskaņā ar minēto Patērētāju tiesību aizsardzības likuma normu par netaisnīgiem ir uzskatāmi tādi līguma noteikumi, kas uzliek patērētājam, kurš neizpilda vai nepienācīgi izpilda līgumsaistības, neproporcionāli lielu līgumsodu vai citu kompensāciju par līgumsaistību neizpildi vai nepienācīgu izpildi salīdzinājumā ar līgumsaistību neizpildīšanas vai nepienācīgas izpildīšanas rezultātā radīto zaudējumu vai ņemot vērā citus apstākļus. Tomēr konkrētajā gadījumā dabasgāzes lietošanas noteikumos un dabasgāzes piegādes līgumā noteikto enerģijas lietotāja saistību neizpilde kā kompensācijas piemērošanas pamats nemaz nevar tikt saistīta ar energoapgādes komersanta iespējamiem zaudējumiem, kas saistīti ar sprādzienbīstamības situāciju, dabasgāzes piegādes apturēšanu citiem enerģijas lietotājiem un remontdarbiem, jo šādu iespējamu, bet nepierādītu zaudējumu atlīdzināšana nav kompensācijas mērķis (sal. sk. šā sprieduma 21.2. punktu). Tas nozīmē, ka apstrīdētajās noteikumu normās noteiktajā kārtībā aprēķināto kompensācijas apmēru ar iepriekš minētajiem iespējamiem, bet nepierādītiem energoapgādes komersanta zaudējumiem nemaz nevar salīdzināt. Proti, situācijā, kad energoapgādes komersanta rīcībā ir pierādījumi par konkrētiem zaudējumiem, kurus enerģijas lietotājs tam nodarījis, un šo zaudējumu apmēru, šie pierādījumi ir attiecīgi izmantojami, prasot zaudējumu atlīdzību Civillikumā noteiktajā kārtībā. Tādējādi kompensācijas apmēra aprēķināšanas metode, saskaņā ar kuru kompensācijas apmērs tiek noteikts divkāršā dabasgāzes tirdzniecības tarifa apmērā atbilstoši apstrīdētajās noteikumu normās paredzētajā kārtībā noteiktajam dabasgāzes daudzumam, ir acīmredzami nesamērīga un netaisnīga. Turklāt arī tad, ja dabasgāzes lietošanas noteikumu un dabasgāzes piegādes līguma pārkāpumu izdarījis enerģijas lietotājs, kas nav mājsaimniecības lietotājs, kompensācijai kā līgumsodam pielīdzināmam maksājumam jāatbilst soda individualizācijas principam, proti, soda apmēram katrā konkrētajā gadījumā jābūt samērojamam ar personas izdarīto nodarījumu (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 20. marta sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103 32.3.1. punktu). Vēl jo vairāk - apstrīdēto noteikumu normu izdošanas laikā likumdevējs jau bija konkretizējis samērīguma principu, Civillikuma 1717. pantā nosakot, ka līgumsodam jābūt samērīgam un atbilstošam godīgai darījumu praksei. Nepastāvot saistībai starp apstrīdētajās noteikumu normās paredzēto kompensācijas apmēra noteikšanas metodi un iespējamiem pierādāmiem, bet nepierādītiem energoapgādes komersanta zaudējumiem, arī gadījumos, kad enerģijas lietotājs nav mājsaimniecības lietotājs, apstrīdētajās noteikumu normās noteiktā kompensācijas apmēra aprēķināšanas metode ir acīmredzami nesamērīga un netaisnīga. Iepriekš izklāstītajos apstākļos apstrīdētajās noteikumu normās paredzētajā veidā noteiktais kompensācijas apmērs nav samērīgs ar energoapgādes tiesisko attiecību sākotnējo ekonomisko interesi. Ņemot vērā minēto, apstrīdētajās noteikumu normās noteiktā kompensācijas apmēra aprēķināšanas metode pieļāva energoapgādes komersanta iedzīvošanos uz enerģijas lietotāja rēķina. Tādējādi apstrīdētajās noteikumu normās paredzētā kompensācijas apmēra noteikšanas metode neatbilst soda samērīguma principam, personas pamattiesību aizskārums ir lielāks nekā labums, ko sabiedrība gūst tās piemērošanas rezultātā, un apstrīdētajās noteikumu normās ietvertais pamattiesību ierobežojums šajā daļā neatbilst samērīguma principam. 29.3. Īstenojot likumdevēja noteikto pilnvarojumu, Ministru kabinets izpilda likumdevēja pieņemto tiesību normu, tādēļ Ministru kabinetam šajā procesā ir pienākums izmantot tādas juridiskās metodes, kas respektē valsts varas dalīšanā pastāvošās līdzsvara un atsvara attiecības. Proti, Ministru kabinetam, apzinoties un izmantojot tiesību avotu daudzveidību, ir jāveic ne tikai gramatiska, bet arī sistēmiska, vēsturiska un teleoloģiska pilnvarojošās normas interpretācija. Tas izriet ne vien no tiesiskuma un varas dalīšanas principiem kā demokrātiskas tiesiskas valsts esības pamata, bet arī no racionāla likumdevēja principa. Proti, Ministru kabinetam, raugoties, vai tā izdotās tiesību normas atbilst likuma normā ietvertajam likumdevēja pilnvarojumam, jāņem vērā, ka likumdevējs pieņem savstarpēji saskaņotas tiesību normas, kas harmoniski darbojas visas tiesību sistēmas ietvaros. Turklāt dažādos normatīvajos aktos ietvertas tiesību normas ir jāinterpretē kā vienotu tiesību sistēmu veidojošas. Tikai interpretējot likumdevēja doto pilnvarojumu visas tiesību sistēmas ietvarā, Ministru kabinets var izdot ilgtspējīgu tiesisko regulējumu, kas citstarp tādējādi atbilst labas likumdošanas principam (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 20. marta sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103 32.3.1. punktu). Ministru kabinetam ir jāveic arī pilnvarojošās normas augstākā un zemākā kritika, pārbaudot tās atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām un spēkā esību, ja nepieciešams, izmantojot Satversmes tiesas likuma 17. panta pirmās daļas 4. punktā noteiktās Ministru kabineta tiesības iesniegt pieteikumu Satversmes tiesā. Turklāt Ministru kabinets drīkst izdot tikai tādas normas, kas sasniedz likumdevēja noteikto mērķi un nav pretrunā ar vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām, starptautiskajām un Eiropas Savienības tiesību normām, kā arī citiem likumiem (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 20. marta sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103 32.3.1. punktu). Atbilstoši Ministru kabineta iekārtas likuma 31. panta otrajai daļai noteikumu izstrādes procesā to projektam pievienojama pamatota informācija par izstrādātā projekta nepieciešamību un ietekmes izvērtējumu, kam jāatbilst labas likumdošanas principam (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-20-03 24. punktu). Saeima, piešķirot Ministru kabinetam pilnvarojumu noteikt kārtību, kādā energoapgādes komersants nosaka faktiski patērētās dabasgāzes daudzumu, kā arī kompensācijas apmēru un aprēķināšanas kārtību, nevarēja būt vēlējusies, lai Ministru kabinets Saeimas noregulētās tiesiskās attiecības konkretizētu tādā veidā, kas paredz acīmredzami nesamērīgu enerģijas lietotāja pamattiesību ierobežojumu. Tā kā Ministru kabinets, izdodot apstrīdētās noteikumu normas, ciktāl tajās paredzēta patērētās dabasgāzes daudzuma aprēķināšanas metode, kas balstīta uz enerģijas lietotājam atļauto maksimālo dabasgāzes patēriņu stundā vai enerģijas lietotāja dabasgāzes iekārtu maksimālo iespējamo patēriņu stundā, un ciktāl kompensācijas apmērs nosakāms, reizinot apstrīdētajās noteikumu normās noteiktajā kārtībā aprēķināto patērētās dabasgāzes daudzumu ar dabasgāzes tirdzniecības tarifu divkāršā apmērā, nav rīkojies atbilstoši samērīguma principam, apstrīdētajās noteikumu normās ietvertais pamattiesību ierobežojums šajā daļā nav satversmīgs un nav noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu tiesību normu. Līdz ar to apstrīdētās noteikumu normas, ciktāl tajās paredzēta patērētās dabasgāzes daudzuma noteikšanas metode, kas balstīta uz faktiski patērēto dabasgāzes daudzumu līdzīgos apstākļos līdzīgā laikposmā, atbilst Satversmes 64. un 105. pantam, kā arī apstrīdētajai likuma normai. Savukārt apstrīdētās noteikumu normas, ciktāl tajās paredzēta patērētās dabasgāzes daudzuma aprēķināšanas metode, kas balstīta uz enerģijas lietotājam atļauto maksimālo dabasgāzes patēriņu stundā vai enerģijas lietotāja dabasgāzes iekārtu maksimālo iespējamo patēriņu stundā, neatbilst Satversmes 64. un 105. pantam, kā arī apstrīdētajai likuma normai. Tāpat apstrīdētās noteikumu normas, ciktāl kompensācijas apmērs nosakāms, reizinot tajās noteiktajā kārtībā aprēķināto patērētās dabasgāzes daudzumu ar dabasgāzes tirdzniecības tarifu divkāršā apmērā, neatbilst Satversmes 64. un 105. pantam, kā arī apstrīdētajai likuma normai.