30. Article

Ņemot vērā to, ka apstrīdētās noteikumu normas ir zaudējušas spēku, Satversmes tiesai tās nav jāatzīst par spēku zaudējušām. Taču Pieteikumu iesniedzējas attiecībā uz enerģijas lietotājiem, kas ir atbildētāji to izskatīšanā esošajās civillietās, lūdz atzīt apstrīdētās noteikumu normas par spēkā neesošām no šo enerģijas lietotāju pamattiesību aizskāruma rašanās brīža. Turklāt vairākos pieteikumos norādīts, ka apstrīdētās noteikumu normas ir piemērojamas ne vien Pieteikumu iesniedzēju izskatīšanā esošajās civillietās, bet arī virknē citu civillietu, kas atrodas dažādās iztiesāšanas stadijās (sk. pieteikumus lietas materiālu 1. sēj. 3., 24. un 78. lp. un 2. sēj. 121. lp.). Lemjot par brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku, Satversmes tiesa katrā konkrētajā lietā līdzsvaro tiesiskās drošības principu, no vienas puses, un atsevišķu personu pamattiesības, no otras puses. Līdz ar to Satversmes tiesai ir jāapsver, vai izskatāmajā lietā pastāv tādi apstākļi, kuru dēļ apstrīdētās noteikumu normas, ciktāl tajās paredzēta patērētās dabasgāzes daudzuma aprēķināšanas metode, kas balstīta uz enerģijas lietotājam atļauto maksimālo dabasgāzes patēriņu stundā vai enerģijas lietotāja dabasgāzes iekārtu maksimālo iespējamo patēriņu stundā, vai energoapgādes komersanta apstiprinātajā norēķinu kārtībā noteiktajām diferencētajām patēriņa normām, un ciktāl kompensācijas apmērs nosakāms, reizinot apstrīdētajās noteikumu normās paredzētajā kārtībā noteikto patērētās dabasgāzes daudzumu ar dabasgāzes tirdzniecības tarifu divkāršā apmērā, atzīstamas par spēkā neesošām no kāda brīža pagātnē. 30.1. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesību normas, kas pieņemtas ultra vires, ir atzīstamas par prettiesiskām un spēkā neesošām no to spēkā stāšanās brīža (sk. Satversmes tiesas 1998. gada 10. jūnija sprieduma lietā Nr. 04-03(98) secinājumu daļu un 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-04-03 25. punktu). Attiecībā uz šādiem gadījumiem prezumējams, ka antikonstitucionāla tiesību norma nekad nav bijusi spēkā, jo nav pieņemta pienācīgā kārtībā un tāpēc arī nevar radīt tiesiskas sekas (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 12. decembra sprieduma lietā Nr. 2013-21-03 13. punktu). Izņēmuma gadījumos varētu tikt pieļautas atkāpes no šīs prezumpcijas. Tomēr šādos gadījumos Satversmes tiesai būtu jākonstatē būtiski apstākļi, kas pamatotu minētā izņēmuma noteikšanu (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 12. decembra sprieduma lietā Nr. 2013-21-03 13. punktu un 2016. gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2015-13-03 17. punktu). Apstrīdētās noteikumu normas, ciktāl tajās paredzēta patērētās dabasgāzes daudzuma noteikšanas metode, kas balstīta uz energoapgādes komersanta apstiprinātajā norēķinu kārtībā noteiktajām diferencētajām patēriņa normām, ir izdotas ultra vires. Satversmes tiesa izskatāmajā lietā nav konstatējusi tādus būtiskus apstākļus, kuri varētu pamatot izņēmumu no prezumpcijas par apstrīdēto noteikumu normu, ciktāl tajās paredzēta patērētās dabasgāzes daudzuma noteikšanas metode, kas balstīta uz energoapgādes komersanta apstiprinātajā norēķinu kārtībā noteiktajām diferencētajām patēriņa normām, spēkā neesību no to spēkā stāšanās brīža. Līdz ar to apstrīdētās noteikumu normas, ciktāl tajās paredzēta patērētās dabasgāzes daudzuma noteikšanas metode, kas balstīta uz energoapgādes komersanta apstiprinātajā norēķinu kārtībā noteiktajām diferencētajām patēriņa normām, attiecībā uz personām, kam tās piemērotas vai būtu jāpiemēro tiesā, atzīstamas par spēkā neesošām no to spēkā stāšanās brīža. 30.2. Atsevišķos gadījumos, kad apstrīdētās normas atzīšana par spēkā neesošu no tās spēkā stāšanās brīža vai cita brīža pagātnē uzliktu tiesām pienākumu pārvērtēt jau nodibinātas tiesiskās attiecības, Satversmes tiesa, ievērojot tiesiskās drošības principu, ir atzinusi, ka apstrīdētajai normai nevar noteikt vispārēju atpakaļvērstu spēku (sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada 18. maija sprieduma lietā Nr. 2016-12-01 15.1. punktu). Tomēr tad, ja apstrīdētās normas pieņemšanas vai izdošanas rezultātā ir būtiski aizskartas personu pamattiesības, Satversmes tiesai ir uzdevums šo aizskārumu mazināt, citstarp atzīstot attiecīgās tiesību normas par spēkā neesošām no to spēkā stāšanās brīža (sal. sk. Satversmes tiesas 2006. gada 6. jūnija sprieduma lietā Nr. 2005-25-01 21. punktu). Vēl jo vairāk - gadījumos, kad spēkā stājušies tiesas nolēmumi var tikt uzskatīti par netaisnīgiem, priekšroka dodama taisnīguma principam, nevis tiesiskās noteiktības principam. Līdz ar to ir iespējami gadījumi, kad tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšanas labad ir jāatjauno tiesvedība lietā, kurā jau pieņemts galīgs nolēmums (sal. sk. Satversmes tiesas 2016. gada 29. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2015-19-01 12.3. punktu). Satversmes tiesa izskatāmajā lietā ir atzinusi, ka apstrīdētās noteikumu normas, ciktāl tajās paredzēta patērētās dabasgāzes daudzuma aprēķināšanas metode, kas balstīta uz enerģijas lietotājam atļauto maksimālo dabasgāzes patēriņu stundā vai enerģijas lietotāja dabasgāzes iekārtu maksimālo iespējamo patēriņu stundā, un ciktāl kompensācijas apmērs nosakāms, reizinot tajās noteiktajā kārtībā noteikto patērētās dabasgāzes daudzumu ar dabasgāzes tirdzniecības tarifu divkāršā apmērā, ir acīmredzami nesamērīgas. Proti, konkrētajā gadījumā apstrīdētās noteikumu normas šajā daļā būtiski aizskāra enerģijas lietotāja pamattiesības. Tomēr tās tika piemērotas virknē civillietu, kurās jau stājies spēkā galīgs nolēmums. Apstrīdēto noteikumu normu piemērošanas rezultāts ietekmēja divu energoapgādes tiesisko attiecību, proti, privāttiesisku attiecību dalībnieku - gan enerģijas lietotāja, gan energoapgādes komersanta - tiesiskās intereses. Apstrīdēto noteikumu normu atzīšana par spēkā neesošām no to spēkā stāšanās brīža varētu aizskart energoapgādes komersanta paļāvību uz tiesiskā regulējuma noteiktību un ietekmēt tā uzticēšanos valstij un tiesībām. Satversmes tiesa atzīst: lai arī tiesiskās drošības princips ir saistīts ar personu uzticēšanos valstij un tiesībām, tomēr nav pieļaujamas tādas situācijas, ka personu uzticēšanās valstij un tiesībām ir balstīta uz tādām tiesību normām, kurās ietvertais pamattiesību ierobežojums ir acīmredzami nesamērīgs. Līdz ar to apstrīdētās noteikumu normas, ciktāl tajās paredzēta patērētās dabasgāzes daudzuma aprēķināšanas metode, kas balstīta uz enerģijas lietotājam atļauto maksimālo dabasgāzes patēriņu stundā vai enerģijas lietotāja dabasgāzes iekārtu maksimālo iespējamo patēriņu stundā, attiecībā uz personām, kurām šīs normas piemērotas vai būtu jāpiemēro tiesā, ir atzīstamas par spēkā neesošām no to spēkā stāšanās brīža. Tāpat apstrīdētās noteikumu normas, ciktāl tās paredz, ka kompensācijas apmērs nosakāms, reizinot tajās noteiktajā kārtībā noteikto patērētās dabasgāzes daudzumu ar dabasgāzes tirdzniecības tarifu divkāršā apmērā, attiecībā uz personām, kurām tās piemērotas vai būtu jāpiemēro tiesā, ir atzīstamas par spēkā neesošām no to spēkā stāšanās brīža. 30.3. Satversmes tiesas likums uzliek Satversmes tiesai atbildību par to, lai tās spriedumi sociālajā realitātē nodrošinātu citstarp skaidrību (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 22. jūnija sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 30. punktu). Satversmes tiesa lietā Nr. 2019-10-0103 apstrīdētajām noteikumu normām līdzīgu tiesisko regulējumu ir atzinusi par spēkā neesošu no tā spēkā stāšanās brīža (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 20. marta sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103 34. punktu). Izskatāmajā lietā pausts viedoklis, ka pēc šāda nolēmuma spēkā stāšanās attiecībā uz tiesiskajām attiecībām noteiktā laikposmā esot izveidojusies tāda situācija, ka likumdevējs ir paredzējis mājsaimniecības lietotāja obligātu pienākumu dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā maksāt kompensāciju, bet šīs kompensācijas apmēra noteikšanas kārtība neeksistē (sk. Saeimas vēstuli par papildu apsvērumu sniegšanu lietas materiālu 9. sēj. 29. lp.). Satversmes tiesa atgādina, ka Satversmei atbilstoša tiesību normu piemērošana ietver sevī pareizās tiesību normas atrašanu un atbilstošu interpretēšanu, intertemporālās un hierarhiskās piemērojamības izvērtēšanu, atbilstošās judikatūras izmantošanu, kā arī tiesību tālākveidošanu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-16-01 17. punktu). Turklāt demokrātiskā tiesiskā valstī tiesību normu piemērošanas procesu raksturo aksioma, ka tiesību sistēma ir objektīvi pilnīga. Tātad tas vien, ka konkrēts jautājums netiek regulēts ar rakstītajām tiesību normām, vēl nenozīmē, ka tas vispār netiktu regulēts. Izskatot konkrētu civillietu, vispārējās jurisdikcijas tiesai atbilstoši Civilprocesa likuma 8. panta pirmajai daļai jānoskaidro lietas apstākļi, kuri ietilpst pierādīšanas priekšmetā, - prasības pamata fakti un atbildētāja iebildumu pamata fakti. Ievērojot to, ka Satversmes tiesa par Satversmei atbilstošu ir atzinusi tikai vienu no apstrīdētajās noteikumu normās paredzētajām patērētās dabasgāzes daudzuma noteikšanas metodēm, tiesai, pārbaudot pušu iesniegtos pierādījumus, ir jānoskaidro arī apstākļi par faktiski patērēto dabasgāzes daudzumu līdzīgos apstākļos vai analogā situācijā līdzīgā laikposmā. Ja puses nav iesniegušas pierādījumus par pierādīšanas priekšmetā ietilpstošajiem apstākļiem, tiesa, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 93. panta ceturto daļu, paziņo par to pusēm un, ja nepieciešams, nosaka termiņu pierādījumu iesniegšanai. Pušu iesniegtos pierādījumus tiesa novērtē atbilstoši Civilprocesa likuma 97. pantam, proti, tiesai katrā gadījumā jāpārbauda, vai iesniegtie dati patiešām atbilst dabasgāzes daudzumam, kas patērēts līdzīgos apstākļos vai analogā situācijā līdzīgā laikposmā. Ja izņēmuma gadījumā energoapgādes komersanta rīcībā ir pierādījumi tam, ka enerģijas lietotājs ir patērējis lielāku dabasgāzes daudzumu, šie pierādījumi ir izmantojami, nosakot patērētās dabasgāzes daudzumu un par to veicamās samaksas apmēru. Savukārt kompensācijas apmēra aprēķināšanā ir ievērojams kompensācijas mērķis, kā arī tas, ka kompensācijas apmēram jābūt samērīgam. Tā kā kompensācija pēc tās juridiskās dabas ir pielīdzināma līgumsodam, tās samērīga apmēra noteikšanai izmantojami kritēriji, kurus vispārējās jurisdikcijas tiesas atbilstoši no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas atvasinātajam samērīguma principam un Civillikuma 1717. pantam izmanto līgumsoda apmēra samērīguma noteikšanā. Līdz ar to dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma dēļ patērētās dabasgāzes daudzuma noteikšanā un kompensācijas apmēra aprēķināšanā ir tieši piemērojams Satversmes 105. pants un šajā spriedumā ietvertās atziņas.