11. Article

Direktīva 2001/83/EK Latvijas tiesiskajā regulējumā ir pārņemta ar Noteikumiem Nr. 378 (sk. 2010. gada 13. maijā Valsts sekretāru sanāksmē pieteiktā Ministru kabineta noteikumu projekta Nr. VSS-588 TA-3017 anotācijas V sadaļas 1. punktu). Eiropas Savienības Tiesa ir norādījusi, ka Direktīvas 2001/83/EK mērķa sasniegšana tiktu apdraudēta, ja dalībvalstis varētu paplašināt tajā noteiktos pienākumus un ieviest papildu reklāmas ierobežojumus. Tādējādi ar Direktīvu 2001/83/EK zāļu reklāmas jomā ir īstenota pilnīga saskaņošana, jo tajā ir skaidri uzskaitīti gadījumi, kuros dalībvalstis ir tiesīgas pieņemt noteikumus, kuros ir atkāpes no šajā direktīvā paredzētajām normām (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2007. gada 8. novembra sprieduma lietā C-374/05 "Gintec", ECLI:EU:C:2007:654, 20. un 37. punktu). Noteikumi Nr. 378 un tajos ietvertā apstrīdētā norma regulē zāļu reklamēšanas kārtību. Noteikumu Nr. 378 2.1. apakšpunkts noteic, ka šie noteikumi attiecas uz jebkura veida paziņojumu, darbību un pasākumu, ja tā mērķis ir veicināt zāļu izrakstīšanu, izplatīšanu vai lietošanu, tajā skaitā uz sabiedrībai paredzēto zāļu reklāmu. Eiropas Savienības tiesībās Direktīva 2001/83/EK paredz harmonizētus noteikumus zāļu reklamēšanas jomā. Direktīvas 2001/83/EK 86. panta 1. punktā noteikts, ka zāļu reklāma ir "jebkāda veida informācijas izplatīšana, apstaigājot klientus, aģitējot vai pamudinot viņus, nolūkā veicināt zāļu parakstīšanu, piegādi, tirdzniecību vai patērēšanu". Eiropas Savienības Tiesa ir secinājusi, ka no šīs tiesību normas formulējuma kopumā un it īpaši no vārdu savienojuma "jebkāda veida" izriet, ka Eiropas Savienības likumdevēja izmantotais zāļu reklāmas jēdziens ir ļoti plašs. Eiropas Savienības Tiesa ir norādījusi, ka reklāma nav vienkārša informācija, proti, no Direktīvas 2001/83/EK 86. panta 1. punkta formulējuma citstarp izriet, ka vēstījuma mērķis ir būtiska reklāmas iezīme un noteicošais faktors, lai nošķirtu reklāmu no vienkāršas informācijas. Ja vēstījums ir vērsts uz to, lai veicinātu zāļu parakstīšanu, piegādi, tirdzniecību vai patērēšanu, ir runa par reklāmu Direktīvas 2001/83/EK izpratnē. Savukārt uz tīri informatīvu norādi - bez veicināšanas nolūka - šīs direktīvas noteikumi par zāļu reklāmu neattiecas (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2011. gada 5. maija sprieduma lietā C-316/09 "MSD Sharp & Dohme", ECLI:EU:C:2011:275, 29., 31. un 32. punktu). Pieteikuma iesniedzēja ir atsaukusies uz Eiropas Savienības Tiesas nolēmumu lietā par regulējumu, kas noteica vienotas cenas aptiekās, un šai sakarā norādījusi, ka likumdevējam, nosakot tādu ierobežojumu kā tas, kas noteikts apstrīdētajā normā, ir jāsniedz uz zinātniskiem pētījumiem balstīts pamatojums (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2016. gada 19. oktobra sprieduma lietā C-148/15 "Deutsche Parkinson Vereinigung", ECLI:EU:C:2016:776, 42. punktu). Taču minētā lieta attiecās uz preču brīvu apriti, un tajā netika piemērota Direktīva 2001/83/EK. Līdz ar to nepieciešams pārliecināties, vai apstrīdētajā normā ietvertais tiesiskais regulējums ir uzskatāms par reklāmas aizliegumu Direktīvas 2001/83/EK izpratnē, un šī direktīva ir piemērojama lietā Nr. 2020-02-0306. Atbilstoši Direktīvas 2001/83/EK 89. panta 1. punkta "b" apakšpunkta pirmajam apakšpunktam zāļu reklāmā ir jāietver informācija par zāļu nosaukumu. No tā var secināt, ka par zāļu reklāmu uzskatāma tikai noteiktu, identificējamu zāļu reklāma. Attiecībā uz recepšu zālēm ir spēkā absolūts reklāmas aizliegums. Tātad ir pieļaujama tikai bezrecepšu zāļu reklāma. No minētā izriet, ka Direktīvas 2001/83/EK VIII sadaļas "Reklāma" tiesību normas attiecas uz noteikti identificējamu bezrecepšu zāļu reklāmu un šo normu mērķis nav reglamentēt aptiekas pakalpojumu reklāmu. Apstrīdētā norma neprasa reklāmā iekļaut informāciju par konkrētām zālēm, proti, zāļu nosaukumu, bet aizliedz iekļaut zāļu reklāmā noteiktu informāciju, citstarp tādu informāciju, kas rosina iegādāties zāles, pamatojot zāļu iegādes nepieciešamību ar zāļu cenu. No tā var secināt, ka tiktāl, ciktāl apstrīdētā norma attiecas uz citām precēm, nevis konkrētām zālēm, Direktīva 2001/83/EK nebūtu piemērojama. Reklāmā, par kuru ir strīds pamatlietā, nav norādes uz zāļu nosaukumu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 38. lp.). Līdz ar to ir jāizvērtē, vai darbības, kuras regulē apstrīdētā norma, varētu ietilpt Direktīvas 2001/83/EK piemērošanas jomā. Eiropas Savienības Tiesa ir arī norādījusi, ka iesniedzējtiesai ir jānosaka, vai konkrētā rīcība ir reklāma vai informācijas izplatīšana (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2009. gada 2. aprīļa sprieduma lietā C-421/07 "Frede Damgaard", ECLI:EU:C:2009:222, 23. punktu). Ja darbības, uz kurām attiecas apstrīdētajā normā ietvertais tiesiskais regulējums, būtu uzskatāmas par informācijas sniegšanu, nevis par zāļu reklāmu, tad Direktīva 2001/83/EK nebūtu jāpiemēro. Tādējādi Satversmes tiesa secina, ka lietā Nr. 2020‑02‑0306, vērtējot apstrīdēto normu, izšķiroša nozīme ir Direktīvas 2001/83/EK interpretācijai. Ir jānoskaidro, vai Direktīva 2001/83/EK ir attiecināma uz apstrīdēto normu, kura regulē zāļu reklāmā iekļaujamo informāciju par zāļu cenu, bet ne par pašām zālēm un to nosaukumu. Turklāt rodas jautājums par Noteikumu Nr. 378 atbilstību Direktīvas 2001/83/EK mērķim harmonizēt noteikumus par zāļu reklāmu gadījumā, kad darbības, uz kurām attiecas apstrīdētā norma, pēc būtības nav uzskatāmas par zāļu reklāmu pamatlietā. Tomēr Noteikumu Nr. 378 tekstā minētās darbības ir nosauktas par zāļu reklāmu. Atbilstoši Direktīvas 2001/83/EK 87. panta 3. punktam zāļu reklāma ir pieļaujama, ja tā veicina zāļu racionālu lietošanu, nepārspīlējot to īpašības. Līdz ar to zāļu reklāmā paustās informācijas saturam piemērojamie ierobežojumi varētu būt saistīti ar zāļu īpašībām, bet ne ar zāļu cenu. Ņemot vērā minēto, pastāv pamatotas šaubas, vai Noteikumi Nr. 378 nav pretrunā ar Direktīvas 2001/83/EK mērķi harmonizēt noteikumus par zāļu reklāmu un vai šī direktīva ir sekmīgi ieviesta dalībvalsts tiesiskajā regulējumā.