12. Article

No Eiropas Savienības Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka direktīvās iekļautie aizliegumi ir jāpārņem tiešā tekstā (sk. Eiropas Savienības Tiesas 1988. gada 27. aprīļa sprieduma lietā 252/85 "Komisija/Francija", ECLI:EU:C:1988:202, 19. punktu). Apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums neatbilst nevienam no Direktīvas 2001/83/EK 90. pantā norādītajiem aizliegtajiem reklāmas paņēmieniem. Līdz ar to rodas jautājums par dalībvalsts tiesībām paplašināt Direktīvas 2001/83/EK 90. pantā ietverto aizliegto reklāmas paņēmienu sarakstu, ieviešot nacionālajā regulējumā jaunu aizliegumu. Direktīvu pārņemšanas prasības pēc būtības ir saistītas ar konkrētās direktīvas teksta interpretāciju (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2005. gada 7. jūnija sprieduma lietā C-17/03 "VEMW u. c.", ECLI:EU:C:2005:362, 41. punktu). Eiropas Savienības Tiesa ir norādījusi, ka tādu dalībvalsts nosacījumu atbilstība Direktīvai 2001/83/EK, kuri nav tieši norādīti direktīvas 90. pantā, var būt vērtējami interpretācijas ceļā, noskaidrojot, piemēram, to, vai attiecīgie aizliegumi atbilst Direktīvas 2001/83/EK mērķim - racionāla zāļu lietošana - un nepieciešamībai ierobežot pārmērīgu vai nepārdomātu reklāmu, kas varētu ietekmēt sabiedrības veselību (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2007. gada 8. novembra sprieduma lietā C-374/05 "Gintec", ECLI:EU:C:2007:654, 35. un 55. punktu). Līdz ar to no Direktīvas 2001/83/EK 87. panta 3. punkta dalībvalstīm varētu izrietēt pienākums pieņemt tādu tiesisko regulējumu, atbilstoši kuram sabiedrībai paredzētā zāļu reklāma veicina zāļu racionālu lietošanu. Citiem vārdiem sakot - Satversmes tiesas ieskatā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, kas nav tieši minēts Direktīvas 2001/83/EK 90. pantā un neattiecas uz šajā pantā norādītajiem aizliegtajiem reklāmas paņēmieniem, bet veicina zāļu racionālu lietošanu, varētu atbilst šai direktīvai. No apstrīdētās normas izriet, ka sabiedrībai paredzētajā zāļu reklāmā aizliegts iekļaut tādu informāciju, kas rosina iegādāties zāles, pamatojot zāļu iegādes nepieciešamību ar zāļu cenu. Eiropas Savienības Tiesa zāļu cenas aspektu ir aplūkojusi lietā par preču brīvu apriti, kurā tika vērtēts, vai vienas dalībvalsts iedzīvotāji var saņemt recepšu zāles pa pastu ar citādiem noteikumiem nekā tās iegādājoties aptiekā savā dalībvalstī. Eiropas Savienības Tiesa norādījusi, ka no konkurences cenu ziņā pacients varētu gūt labumu, ciktāl tā attiecīgajā gadījumā ļautu piedāvāt zāles par izdevīgākām cenām nekā tās, kas šobrīd ir noteiktas attiecīgajā dalībvalstī. Cilvēku veselības un dzīvības efektīva aizsardzība it īpaši pieprasa, lai zāles tiktu tirgotas par saprātīgām cenām. (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2016. gada 19. oktobra sprieduma lietā C-148/15 "Deutsche Parkinson Vereinigung eV", ECLI:EU:C:2016:776, 43. punktu). Tādējādi zāļu cenas reklāma ne vienmēr nonāk pretrunā ar Direktīvā 2001/83/EK noteikto mērķi veicināt zāļu racionālu izmantošanu. Tāpat Satversmes tiesai attiecībā uz apstrīdēto normu ir jānoskaidro, vai zāļu racionālu lietošanu veicina tas, ka regulējumā par sabiedrībai paredzēto zāļu reklāmu aizliegts norādīt uz tādas atlaides piemērošanu zālēm, kura rosina iegādāties vienas zāles komplektā ar citām zālēm. Aizliegums reklamēt zāles plašai sabiedrībai ir pamatojams ar sabiedrības veselības aizsardzību pret "pārspīlētas un nesaprātīgas reklāmas" riskiem. Tas izriet no Direktīvas 2001/83/EK preambulas 45. apsvēruma, saskaņā ar kuru bezrecepšu zāļu reklāma izņēmuma gadījumos ir atļauta, bet tikai ar nosacījumu, ka tā atbilst konkrētiem, likumā noteiktiem kritērijiem. Tādējādi varētu secināt, ka Direktīvas 2001/83/EK 87. panta 3. punkts piešķir dalībvalstīm tiesības ierobežot tādus zāļu reklāmas pasākumus, kuri nepārprotami uzskatāmi par pārmērīgu vai nepārdomātu zāļu reklāmu, kas varētu ietekmēt sabiedrības veselību. Turklāt attiecīgais nosacījums ir orientēts nevis uz zāļu reklāmas ierobežošanu konkrēta produkta ietvaros, bet gan vispār uz zāļu neracionālu lietošanu. Līdz ar to Satversmes tiesai, lai izvērtētu apstrīdētās normas atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām, ir jānoskaidro, vai ar Direktīvas 2001/83/EK mērķi ir saderīga apstrīdētā norma, kuras mērķis ir aizliegt pārmērīgu vai nepārdomātu zāļu reklāmu.