13. Article

Ņemot vērā iepriekš minēto, varētu tikt izdarīti atšķirīgi secinājumi, proti: 1) darbības, kas minētas apstrīdētajā normā, Direktīvas 2001/83/EK izpratnē ir uzskatāmas nevis par reklāmu bet gan par informatīvu norādi, un tādējādi šī direktīva pamatlietā nav piemērojama; 2) ar Direktīvu 2001/83/EK ir veikta pilnīga saskaņošana, tāpēc dalībvalstīm ir jāievēro tās 90. pantā noteiktie ierobežojumi attiecībā uz zāļu reklāmu un tām nav tiesību nacionālajā regulējumā paplašināt aizliegto reklāmas paņēmienu uzskaitījumu un noteikt papildu prasības; 3) lai gan Direktīvas 2001/83/EK 90. pantā nav ietverts tāds aizliegums, kādu paredz apstrīdētā norma, tomēr dalībvalstīm ir tiesības noteikt tādu regulējumu, ar kuru tiek novērsta pārmērīga vai nepārdomāta reklāma, kas ir pretrunā ar Direktīvas 2001/83/EK mērķi un neveicina zāļu racionālu lietošanu. Satversmes tiesa apstrīdēto normu uzskata par zāļu reklāmas regulējumu. Pēc Satversmes tiesas ieskata, Direktīva 2001/83/EK varētu pieļaut tādu tiesisko regulējumu, kāds ietverts apstrīdētajā normā, jo tas atbilst šīs direktīvas mērķiem. Līdz ar to lietā Nr. 2020-02-0306 ir būtiski noskaidrot, vai Direktīvai 2001/83/EK ir pretrunā ar apstrīdēto normu noteiktais aizliegums attiecībā uz sabiedrībai paredzētajā zāļu reklāmā iekļaujamo informāciju. Kaut arī Eiropas Savienības Tiesa ir interpretējusi Direktīvu 2001/83/EK, pastāv šaubas par to, vai Direktīva 2001/83/EK patiešām aizliedz dalībvalstīm noteikt savos normatīvajos aktos tādus ierobežojumus attiecībā uz sabiedrībai paredzēto zāļu reklāmu, kuri nav noteikti šīs direktīvas 90. pantā, kurā ietverts aizliegto reklāmas paņēmienu saraksts. Tādējādi lietas iznākums ir atkarīgs no Eiropas Savienības tiesību aktu iztulkošanas. Līdz ar to lietā Nr. 2020‑02‑0306 ir konstatēti tādi apstākļi, kuru dēļ pieņemams lēmums par jautājumu uzdošanu Eiropas Savienības Tiesai prejudiciāla nolēmuma pieņemšanai. Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 26. panta pirmo daļu, Līguma par Eiropas Savienības darbību 267. pantu, kā arī Satversmes tiesas 2017. gada 28. februāra lēmumu "Par kārtību, kādā pieņem lēmumu par jautājuma uzdošanu Eiropas Savienības Tiesai prejudiciāla nolēmuma pieņemšanai", Satversmes tiesa nolēma: