66. Article — prasa, lai valsts budžetā būtu atspoguļoti visi

gaidāmie valsts ieņēmumi un ieplānotie izdevumi. Tie gadskārtējā valsts budžeta likumā ir uzrādāmi pilnīgi, aptverot visas valsts darbības jomas. Visi konkrētie noteiktam gadam paredzētie finansējuma avoti un apmērs, kā arī izdevumi ir pilnīgi aptverami un atspoguļojami valsts budžeta likumā, lai gan Ministru kabinetam, plānojot budžetu, gan Saeimai, lemjot par budžetu, būtu patiess un skaidrs priekšstats par gaidāmajiem valsts ienākumiem un plānotajiem izdevumiem. Tādējādi Saeima var izvērtēt Ministru kabineta piedāvāto ienākumu prognozi un izlemt, vai tā ir reāla. 21.3. Valsts budžeta sastādīšanā Ministru kabinetam jāievēro saimnieciskums. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Ministru kabineta pienākums iesniegt Saeimai valsts budžeta projektu neaprobežojas tikai ar noteikta satura dokumentu iesniegšanu Saeimā. No Satversmes 66. panta otrās daļas izriet secinājums, ka valsts budžeta likuma projektam pēc iespējas ir jāatbilst faktiskajai valsts ekonomiskajai situācijai (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 3. februāra sprieduma lietā Nr. 2011-11-01 15.1. punktu). Tātad valsts budžeta patiesuma princips aizliedz Ministru kabinetam - valsts budžeta sagatavotājam - un Saeimai - valsts budžeta apstiprinātājai - apzināti iekļaut budžetā tādus plānotos ienākumus un paredzamos izdevumus, kuri balstīti uz acīmredzami kļūdainiem pieņēmumiem (prognozēm) vai aprēķiniem, t. i., ar faktisko situāciju nesaistītiem aprēķiniem. Tas gan neizslēdz iespēju saprātīgi prognozēt, ka valsts izdevumi būs mazāki vai ieņēmumi lielāki. Arī Likuma par budžetu un finanšu vadību 1. panta otrā daļa noteic, ka, budžetu izstrādājot, jāņem vērā tas, lai izdevumus segtu atbilstoši ieņēmumi, un jāņem vērā arī nepieciešamība nodrošināt vispārējo ekonomisko līdzsvaru. Tas nozīmē, ka Ministru kabinetam ir jāievēro un jānodrošina likumos noteikto pienākumu izpildei nepieciešamais finansējums, bet tā, lai netiktu iedragāts valsts ekonomiskais līdzsvars. Savukārt likumā noteikts pienākums atvēlēt konkrēta apmēra finansējumu tā, ka tas liedz Ministru kabinetam ņemt vērā sociālekonomisko tautsaimniecības attīstības prognozi, kā arī sabalansēt plānotos izdevumus starp visām nozarēm, Ministru kabinetu budžeta sastādīšanas procesā sasaista. Šāda likuma norma pēc būtības liedz Ministru kabinetam sagatavot valsts budžeta projektu, rēķinoties ar pastāvošo ekonomisko situāciju, kā arī valstij faktiski pieejamiem finanšu resursiem (sal. sk. Lietuvas Republikas Konstitucionālās tiesas 2002. gada 14. janvāra spriedumu lietā Nr. 25/01). Jo vairāk likumos iekļautu konkrēta apmēra budžeta finansējumu paģērošu prasījumu, jo vairāk sašaurinās Ministru kabineta kompetence brīvi lemt par valsts uzdevumu finansēšanas prioritātēm un izpildvaras iespējas izpildīt valsts uzdevumus. 21.4. Satversmes 66. pants paredz, ka valsts budžets ir pieņemams laiku pa laikam - ik gadus, t. i., periodiski, lai aptvertu vienu laika nogriezni - saimniecisko gadu (sal. sk. Satversmes tiesas 1998. gada 10. jūnija sprieduma lietā Nr. 04-03(98) secinājumu daļu). Valsts budžeta likuma periodiskums stiprina likumdevējas varas - Saeimas - pozīcijas iepretim izpildvarai - Ministru kabinetam. Tas neliedz Saeimai plānot valsts ieņēmumus un izdevumus arī plašākās robežās, piemēram, pieņemot vidēja termiņa - triju kalendāra gadu - budžetu. Tas, protams, ir abstraktāks budžets, kas tikai iezīmē paredzamos ieņēmumus un izdevumus ilgtermiņa perspektīvā, bet nav uztverams kā konkrēts pilnvarojums izpildvarai izdarīt konkrētus izdevumus vai rīkoties konkrētu ieņēmumu gūšanai. Jo garāks ir plānotais budžeta periods, jo grūtāk gan izpildvarai, gan likumdevējam ir noteikt precīzākas valsts ieņēmumu un izdevumu prognozes, un šīs grūtības var apdraudēt budžeta patiesumu. Tātad valsts budžeta sastādīšana un pieņemšana ir balstīta uz varas dalīšanas principu, kā arī pilnīguma, saimnieciskuma un patiesuma principiem, kas citstarp aizliedz sasaistīt Ministru kabinetu budžeta sastādīšanas procesā, nosakot tam pienākumu atvēlēt konkrēta apmēra finansējumu tā, ka tas liedz Ministru kabinetam ņemt vērā sociālekonomisko tautsaimniecības attīstības prognozi, kā arī sabalansēt plānotos izdevumus starp visām nozarēm. 22. Augstskolu likuma 78. panta septītā daļa prasa, lai Ministru kabinets ik gadus paredz noteikta apjoma finansējumu un tā pieaugumu valsts augstskolu izdevumu segšanai sasaistē ar valsts iekšzemes kopproduktu. Šāda prasība būtiski ierobežo Ministru kabineta kompetenci un iespējas sastādīt ekonomiski sabalansētu valsts budžetu. Ar noteiktas būtiskas izdevumu daļas pastāvīgu ilgtermiņa "iezīmēšanu" dažādos likumos, kas pārsniedz viena saimnieciskā gada ietvarus, Saeima pārņem budžeta sastādīšanas kompetenci sev un būtiski sašaurina to Ministru kabinetam. Tādējādi budžeta sastādīšanas kompetence faktiski tiek pārnesta no izpildvaras uz likumdevējvaru, bet šāda pārnese ir pretēja varas dalīšanas principam un Satversmes 66. panta pirmajam teikumam. Tāpat, nosakot konkrētas valsts budžeta daļas dažādos likumos, tiek ignorēta valsts budžeta likuma nozīme un mērķis. Ja Saeima ar citiem likumiem jau faktiski un ilgtermiņā iepriekš "sadala" budžeta izdevumus, tad vispār zūd vajadzība pēc vienota valsts budžeta likuma. Šādā veidā sadrumstalots valsts budžets kļūst nepārskatāms un tā vadīšana - apgrūtināta. Taču Satversmes 66. panta pirmais teikums prasa, lai Ministru kabinets ik gadus sastādītu vienotu un pārskatāmu valsts budžeta likumu un Saeima ik gadus par to lemtu. Visbeidzot, pieņemot ikvienu lēmumu par budžetu, ir jāievēro ekonomiskā līdzsvara prasība. Budžeta ekonomika ir nesaraujami saistīta ar pārējo ekonomisko un finanšu politiku. Tādēļ Ministru kabinetam ir pienākums patstāvīgi sagatavot faktiski izpildāmu valsts budžeta projektu. Augstskolu likuma 78. panta septītā daļa, kurā iekšzemes kopprodukts izmantots kā indikators valsts budžeta finansējuma palielināšanai, tikai šķietami ir orientēta uz valsts ekonomisko izaugsmi. Iekšzemes kopprodukts ir tikai viens no ekonomiskās izaugsmes indikatoriem. Sasaiste ar to ierobežo Ministru kabinetu, liedzot tam pienācīgi ievērot no saimnieciskuma principa izrietošo pretcikliskas fiskālās politikas principu, kas atspoguļots Fiskālās disciplīnas likuma tekstā, t. i., liedzot Ministru kabinetam īstenot savu, pretciklisku ekonomisko politiku, piemēram, iekšzemes kopprodukta pieauguma gadījumā samazināt valsts izdevumu finansējumu, lai veidotu uzkrājumu vai atvēlētu lielāku finansējumu valsts ārējā parāda vai valsts budžeta deficīta segšanai. Tādējādi Augstskolu likuma 78. panta septītā daļa neatbilst Satversmes 1. pantam un 66. panta pirmajam teikumam. Tā kā Augstskolu likuma 78. panta septītā daļa neatbilst Satversmes 1. pantam un 66. panta pirmajam teikumam, apstrīdētais regulējums ir atzīstams par atbilstošu šīm Satversmes normām. 23. Satversmes tiesas sēdē 13. Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētājs Mārtiņš Bondars norādīja: sabiedrībai esot jāsaprot, ka Augstskolu likuma 78. panta septītā daļa ir "solījuma norma", kura nekad nav tikusi ievērota. Saskaņā ar Satversmes 66. un 73. pantu budžeta tiesības ir vienīgi Saeimai. Tautai nav budžeta tiesību, jo budžeta likumu nevar nodot tautas nobalsošanai. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka valsts budžeta likuma pieņemšana ir svarīga Saeimas funkcija, kuru tā veic kā institūcija, kas ir tieši atbildīga Latvijas tautas priekšā. Salīdzinājumā ar citām valsts budžeta izstrādāšanā un pieņemšanā iesaistītajām konstitucionālajām institūcijām tieši Saeimai ir pati nozīmīgākā konstitucionāli tiesiskā loma šā konstitucionālā uzdevuma veikšanā (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 3. februāra sprieduma lietā Nr. 2011-11-01 10. punktu). No tā izriet arī īpaša Saeimas politiskā atbildība tautas priekšā budžeta lēmumu sakarā, un šīs atbildības pamatā ir savstarpējas uzticēšanās attiecības, jo Saeimas rīcībā ir tikai tie finanšu līdzekļi, kurus tai uzticējusi tauta. No tiesiskas valsts principa izriet prasība pēc tā, lai ikvienas valsts iestādes rīcība būtu patiesa. Tādu tiesību normu pieņemšana, kuras jau no sākta gala ir tikai tukši vēlētājiem adresēti solījumi, kas netiks pildīti ar tautas uzticētajiem līdzekļiem, neatbilst tiesiskas valsts principam. Šāda rīcība apdraud pašus ar Satversmi aizsargātās valsts demokrātiskās iekārtas pamatus. Turklāt Satversmes tiesa vērš likumdevēja uzmanību uz to, ka arī vairākos citos likumos iekļautas Augstskolu likuma 78. panta septītajai daļai līdzīgas normas. Šādu normu saglabāšana, ja Saeima valsts budžeta lemšanas laikā tās atstāj bez ievērības, rada visupirms nesaderību ar gadskārtējo valsts budžeta likumu, kā arī pamatotas šaubas par to satversmību. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: 1. Atzīt Augstskolu likuma 78. panta septīto daļu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam un 66. panta pirmajam teikumam. 2. Atzīt likuma "Par valsts budžetu 2019. gadam" 4. pielikuma programmu 03.00.00 "Augstākā izglītība", programmu 02.03.00 "Augstākā medicīnas izglītība", programmu 20.00.00 "Kultūrizglītība" un apakšprogrammu 22.02.00 "Augstākā izglītība" līdz ar šajās programmās paredzētajām dotācijām valsts augstskolām par atbilstošām Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam un 66. panta pirmajam teikumam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī. Tiesas sēdes priekšsēdētāja S. Osipova