12. Article

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka vienādai attieksmei pret personām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos, ir nepieciešams leģitīms mērķis. Likumdevējam ir pienākums izstrādāt tādas normas, kas paredz atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos, ja vien nav kādu saprātīgu un objektīvu iemeslu paredzēt vienādu attieksmi pret visām personām, kuras aptver konkrētais regulējums (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019‑20-03 22. un 25. punktu). Tādējādi no tiesiskās vienlīdzības principa var izrietēt likumdevēja pienākums noteikt diferencētāku, smalkāku noregulējumu, ja pārāk vienādi tiek regulētas divas pārāk atšķirīgas situācijas (sk.: Levits E. 91. panta komentārs. Grām.: Balodis R. (zin. red.) Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 117. lpp.). Saeima atbildes rakstā norāda, ka ar apstrīdēto normu likumdevējs ir garantējis tiesisko drošību un paredzamību gadījumos, kad personas izmanto tiesības uz valsts nodevas atmaksu. Saeima nav izteikusies par to, kāds varētu būt objektīvais un saprātīgais iemesls tam, ka ar apstrīdēto normu citstarp izskatāmajā gadījumā ir pieļauta vienāda attieksme pret atšķirīgos apstākļos esošām personām. Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka prasītājiem civillietā nav iespēju ietekmēt termiņu, kādā tiesa pieņem lēmumu par tiesvedības izbeigšanu. Tādējādi Pieteikuma iesniedzējiem no viņiem neatkarīgu apstākļu dēļ tiekot liegtas tiesības uz valsts nodevas atmaksu. Satversmes tiesa jau atzinusi, ka par pieteikumu vai apelācijas sūdzību valsts budžetā iemaksājamā valsts nodeva ir viens no valsts budžetu veidojošiem līdzekļiem un ka tās mērķis ir atturēt varbūtējos prāvniekus no nepamatotu tiesvedības ierosināšanas pamatā esošo procesuālo dokumentu iesniegšanas un darboties kā saprātīgam ieturējumam par tiesu varas nodarbināšanu (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 16. jūlija sprieduma lietā Nr. 2020-05-01 10. punktu). Savukārt valsts nodevas atmaksas termiņa ierobežojums vispār ir vērsts uz tiesisko paredzamību valsts budžeta administrēšanā. Taču Satversmes tiesai ir jānoskaidro, vai attiecībā uz termiņa notecējumu pastāv saprātīgs un objektīvs pamats vienādai attieksmei pret visām personām, kuras skar apstrīdētā norma. Demokrātiskā tiesiskā valstī tiesībām ir jāveicina tiesiskā drošība, tostarp jāgarantē paredzama tiesiskā vide. Arī likumdevēja noteiktie termiņi kalpo tiesiskās drošības principa elementa - tiesiskās stabilitātes - nodrošināšanai, ja tie ir atbilstoši ierobežoti laikā. Tiesiskās drošības princips izriet no tiesiskas valsts principa pieprasītās personu autonomijas. Lai personas varētu baudīt autonomiju, tām jābūt spējīgām ar zināmu noteiktību plānot savu darbību un tādējādi arī paredzēt tās sekas. Tātad normatīvie tiesību akti un to piemērotāji ir pakļauti paredzamības un noteiktības prasībām. Savukārt no paredzamības un noteiktības prasībām tiek atvasināta prasība pēc vienlīdzības. Ja netiek ievērota vienlīdzība, tad tiesības kļūst patvaļīgas un līdz ar to arī neparedzamas un nenoteiktas (sk.: Rezevska D. Tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības principi - būtiski tiesiskas valsts principa elementi. Grām.: Balodis R. (zin. red.) Vispārējie tiesību principi: Tiesiskā drošība un tiesiskā paļāvība. Valsts pārvalde. Bizness. Jurisprudence. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2017, 23.-24. lpp.). Vājas tiesiskās drošības apstākļos personas kļūst pārlieku un lieki piesardzīgas, zūd personu uzticēšanās valsts institūcijām un valstij kopumā (sk.: Kārkliņš J. Civiltiesības: tiesiskās drošības princips privāttiesībās. Grām.: Balodis R. (zin. red.) Vispārējie tiesību principi: Tiesiskā drošība un tiesiskā paļāvība. Valsts pārvalde. Bizness. Jurisprudence. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2017, 99.-100. lpp.). Civilprocesa likumā personai ir paredzētas tiesības uz valsts nodevas atmaksu gadījumā, kad tiesvedība izbeigta tādēļ, ka lietas izskatīšana nav pakļauta tiesai. Apstrīdētā norma paredz, ka šīs tiesības ikvienai personai ir iespēja izmantot triju gadu laikā no valsts nodevas iemaksas valsts budžetā. Tādējādi personas iespēja īstenot minētās tiesības var būt atkarīga vienīgi no tiesvedības ilguma attiecīgajā civillietā. Tas nozīmē, ka apstrīdētā norma ignorē to, vai personai vispār ir bijusi iespēja izmantot tiesības uz valsts nodevas atmaksu. Rezultātā rodas tāda situācija, ka vienai personu grupai ir bijusi iespēja izmantot šīs tiesības laika posmā, kas nav pārsniedzis trīs gadus no valsts nodevas samaksas, taču ir arī otra personu grupa, kurai piederīgās personas atrodas būtiski atšķirīgos apstākļos, jo tām vispār nav bijusi iespēja izmantot šīs tiesības no pašām personām gluži neatkarīgu apstākļu dēļ. Tā tas ir arī izskatāmajā gadījumā, kad tiesvedības ilguma dēļ Pieteikuma iesniedzējiem tiesības uz valsts nodevas atmaksu ir zudušas, lai gan viņiem vispār nav radusies iespēja tās izmantot. Likumdevējs apstrīdētajā normā ir paredzējis pieteikuma par valsts nodevas atmaksu iesniegšanas termiņa notecējumu. Taču termiņa notecējuma jēgai un taisnīguma principam pretēja ir tāda situācija, ka noteiktai personu grupai šis termiņš izbeidzas jau pirms tam, kad varētu rasties iespēja attiecīgās tiesības izmantot. Tādējādi norma, kas noteiktai personu grupai tiesību izmantošanas termiņu padara atkarīgu no tādiem apstākļiem, kurus šīs personas faktiski nevar ietekmēt, ir uzskatāma par patvaļīgu, jo tā nav saistīta ar apstākļiem, kuri šīs personas būtiski atšķir no citiem šīs normas subjektiem. Šāda norma ir pretēja arī taisnīguma un tiesiskās drošības principiem. Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa nekonstatē, ka attiecībā uz pieteikuma par valsts nodevas atmaksu iesniegšanas termiņa notecējumu būtu objektīvs un saprātīgs pamats ar apstrīdēto normu noteiktajai vienādajai attieksmei pret personām, kurām ir iespēja iesniegt šo pieteikumu, jo valsts nodevas atmaksas pamats radies pirms triju gadu termiņa beigām vai bijis tieši atkarīgs no šo personu rīcības, un būtiski atšķirīgos apstākļos esošām personām, kurām šāda iespēja nav bijusi, jo valsts nodevas atmaksas pamats no to gribas neatkarīgu apstākļu dēļ triju gadu laikā nemaz nav radies. Satversmes tiesas judikatūrā ir rodama atziņa, ka Satversmes 91. pantā nostiprinātās tiesības pieprasa vienlīdzīgu attieksmi, bet pašas par sevi neatklāj, ar kādiem līdzekļiem un kādu regulējumu šī attieksme ir sasniedzama (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 12. decembra sprieduma lietā Nr. 2018‑06-0103 12.1. punktu). Tādējādi likumdevējam ir rīcības brīvība izvēlēties piemērotāko risinājumu valsts nodevas atmaksas termiņa un tā notecējuma aprēķināšanai, ciktāl šis risinājums atbilst tostarp tiesiskās vienlīdzības principam. Tas nozīmē, ka likumdevējam ir jāparedz visām personām, ievērojot to būtiski atšķirīgos apstākļus, nevis formāli vienādas, bet pēc būtības vienlīdzīgas tiesības uz valsts nodevas atmaksu. Līdz ar to apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.