3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - lūdz izbeigt tiesvedību lietā, jo Pieteikuma iesniedzēju pamattiesību aizskārumu radījusi nevis apstrīdētā norma, bet gan tās nepareiza piemērošana konkrētajā gadījumā. Valsts nodeva esot obligāts valsts budžetā ieskaitāms maksājums par valsts institūcijas veicamo darbību, kas izriet no šīs institūcijas funkcijām. Pēc vispārējiem civilprocesa noteikumiem valsts nodevas netiekot atmaksātas. Savukārt Civilprocesa likuma 37. panta pirmajā daļā esot paredzēti izņēmumi no šā vispārējā principa, proti, gadījumi, kad samaksāto nodevu valsts tomēr atmaksā no budžeta līdzekļiem pilnīgi vai daļēji. Šajā tiesību normā ietvertais valsts nodevas atmaksāšanas gadījumu uzskaitījums esot izsmeļošs. Piemēram, atbilstoši Civilprocesa likuma 37. panta pirmās daļas 3. punktam samaksātā valsts nodeva esot atmaksājama pilnīgi tad, ja tiesvedība civillietā izbeigta, secinot, ka prasības pamatā nav civiltiesiska strīda un lieta nav pakļauta izskatīšanai vispārējās jurisdikcijas tiesā, kā tas bijis Pieteikuma iesniedzēju gadījumā. Savukārt apstrīdētā norma nosakot pamatu atteikumam atmaksāt samaksāto valsts nodevu tad, ja pieteikums par tās atmaksu iesniegts vēlāk nekā triju gadu laikā no valsts nodevas summas iemaksas valsts budžetā. Triju gadu termiņu apstrīdētajā normā likumdevējs esot noteicis ar Grozījumiem. No likumprojekta "Grozījumi Civilprocesa likumā" (Nr. 1078/Lp 11) sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojuma (anotācijas) esot secināms, ka apstrīdētā norma grozīta, pagarinot tajā noteikto viena gada termiņu līdz trim gadiem, tāpēc, ka tiesvedības bieži vien bijušas ilgākas par vienu gadu un līdz ar to šāda nodevas atmaksas institūta izmantošana neesot bijusi iespējama. Tāpat Civilprocesa likumā noteiktais samaksātās valsts nodevas atmaksas termiņš tobrīd atšķīries no likuma "Par nodokļiem un nodevām" 16. panta 10. punktā un Zemesgrāmatu likuma 106.1 pantā noteiktā par valsts nodevas atmaksu tad, ja pieteikums iesniegts triju gadu laikā no tās iemaksas valsts budžetā. Saeima norāda, ka tiesiskā situācija, kurā nonākuši Pieteikuma iesniedzēji, nešaubīgi uzskatāma par netipisku, jo īpaši tādēļ, ka tiesvedība viņu prasības lietā izbeigta kasācijas instancē, konstatējot, ka prasības pamatā nav civiltiesiska strīda un lieta nav pakļauta izskatīšanai vispārējās jurisdikcijas tiesā Civilprocesa likumā noteiktajā prasības kārtībā. Tas, ka tikai trešajā tiesu instancē tiek izlemts jautājums par to, vai lietas izskatīšana ir pakļauta tiesai, jau pats par sevi liecinot, ka šis jautājums bijis tiesiski komplicēts un tiesvedība bijusi ilgstoša. Tiesiskā stabilitāte esot būtiska tiesiskās drošības principa sastāvdaļa, kas citstarp prasot noregulētu tiesvedības procesu un tiesiski noturīgas sekas attiecībā uz dažādiem tā aspektiem. Ar apstrīdēto normu likumdevējs esot garantējis tiesisko drošību un paredzamību gadījumā, kad pieteikums par valsts nodevas atmaksu iesniegts tiesā triju gadu laikā no summas iemaksas valsts budžetā. Tomēr netipiskos gadījumos tiesai esot tiesības atkāpties no paredzēto tiesisko seku īstenošanas, tiecoties uz to, lai panāktu taisnīgumu - demokrātiskas tiesiskas valsts tiesiskās sistēmas galīgo mērķi. Viens no iespējamiem risinājumiem varētu būt samērīguma pārbaude tad, ja ar tiesas nolēmumu tiek ierobežotas personas pamattiesības, konkrētajā gadījumā - tiesības uz īpašumu. Kā redzams no pieteikumam pievienotajiem tiesu nolēmumiem, Pieteikuma iesniedzēju gadījumā tiesas šādu pārbaudi neesot veikušas. Lai tiktu sasniegts taisnīgs rezultāts, tiesību normas piemērotājam esot pienākums normu iztulkot atbilstoši augstāka juridiska spēka tiesību normām. Tiesiskā valstī vispārējās jurisdikcijas tiesas esot efektīvs mehānisms - tās, izvērtējot katru individuālo gadījumu, varot konstatēt, vai ir ievērots saprātīgs līdzsvars starp konkrētās personas tiesībām un sabiedrības interesēm. Piemērojot apstrīdēto normu atbilstoši Satversmei, nevajadzētu būt tā, ka šī norma liegtu atmaksāt valsts nodevu Pieteikuma iesniedzējiem, ja no viņu lietas faktiskajiem apstākļiem izrietētu šāda nepieciešamība. Pēc Saeimas ieskata, Satversmes tiesa izskata lietas par apstrīdēto normu atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām, bet nav tiesīga izvērtēt vispārējās jurisdikcijas tiesas veikto normas interpretāciju. Pat tiesību normas kļūdaina piemērošana neesot pamats tās izvērtēšanai Satversmes tiesā.