5. Article

Pieaicinātā persona - Augstākā tiesa - norāda, ka apstrīdētajā normā noteiktais termiņš, kurā jāiesniedz pieteikums par valsts nodevas atmaksu, ir prekluzīvs. Tas tiesības uz valsts nodevas atmaksu ierobežojot laikā un, izbeidzoties pats, izbeidzot arī šīs tiesības. Prekluzīvam termiņam seku ziņā esot absolūts raksturs, un tas nodrošinot tiesiskās noteiktības un citu leģitīmu mērķu sasniegšanu. Taču Senāts savos nolēmumos līdz šim neesot vērtējis, vai būtu pieļaujama apstrīdētajā normā noteiktā prekluzīvā termiņa skaitīšana no brīža, kad radies tāds valsts nodevas atmaksas pamats, kura rašanās nav atkarīga no lietas dalībnieku gribas. Tātad Senātā šādā aspektā stabila judikatūra neesot izveidojusies. Pieteikuma iesniedzēju pamattiesību aizskāruma gadījums neesot atzīstams par netipisku. Tādas situācijas, kad apelācijas vai kasācijas instances tiesa izbeidz tiesvedību lietā, jo tās izskatīšana nav pakļauta tiesai, esot regulāras. Ņemot vērā vidējo tiesvedības ilgumu civillietās, nevarot uzskatīt par netipisku tādu situāciju, kad nolēmums par tiesvedības izbeigšanu tiek pieņemts vēlāk nekā pēc trim gadiem no dienas, kad valsts nodeva iemaksāta valsts budžetā. Turklāt tiesnesim neesot tiesību lemt par apstrīdētās normas piemērošanu pretēji tajā noteiktajām tiesiskajām sekām. Apstrīdētās normas saturs esot skaidrs un neradot šaubas par likumdevēja mērķi saistīt šajā normā noteiktā prekluzīvā termiņa sākumu ar brīdi, kad nodeva iemaksāta valsts budžetā, nevis ar brīdi, kad radies tiesiskais pamats to atmaksāt. To apliecinot arī Grozījumi, ar kuriem apstrīdētajā normā noteiktais termiņš tika pagarināts no viena gada līdz trim gadiem. Lai gan likumdevējs vēlējies ar Grozījumiem novērst gadījumus, kad lietas dalībniekam nav iespējams atgūt samaksāto nodevu, jo tiesvedības bieži vien turpinoties ilgāk par vienu gadu, tomēr likumdevējs esot apzināti pieļāvis to, ka nodeva nebūs atgūstama gadījumos, kad tiesvedība ilgs vairāk nekā trīs gadus. Secinājumu daļa