6. Article

Saeima lūgusi izbeigt tiesvedību šajā lietā, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu. Ja lietā ir sniegti argumenti par tiesvedības izbeigšanu, Satversmes tiesa tos izvērtē pirms apstrīdētās normas satversmības vērtējuma (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 16. jūlija sprieduma lietā Nr. 2020-05-01 7. punktu). Tādējādi Satversmes tiesa visupirms izvērtēs, vai ir pamats tiesvedības izbeigšanai lietā. 6.1. Saeima uzskata, ka Pieteikuma iesniedzēju pamattiesību aizskārumu radījusi nevis apstrīdētā norma, bet gan tās nepareiza piemērošana. Satversmes tiesa jau atzinusi, ka tiesību normas kļūdaina piemērošana nav pamats tiesību normas satversmības izvērtēšanai Satversmes tiesā (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 17. novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2017-01-01 11. punktu). Tiesību normu piemērošanas jautājumi ir vispārējās jurisdikcijas tiesu un administratīvo tiesu kompetencē. Satversmei atbilstoša tiesību normu piemērošana ietver piemērojamās tiesību normas atrašanu un atbilstošu iztulkošanas jeb interpretācijas metožu izmantošanu, intertemporālās un hierarhiskās piemērojamības izvērtēšanu, judikatūras un tiesību doktrīnas izmantošanu, kā arī tiesību tālākveidošanu (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 2. marta lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2014-16-01 13. punktu). Līdz ar to Satversmes tiesai jānoskaidro, vai ar apstrīdēto normu radītais Pieteikuma iesniedzēju pamattiesību aizskārums izriet no pašas apstrīdētās normas vai no tās piemērošanas. 6.2. Atbilstoši Civilprocesa likuma 34. panta pirmajai daļai par katru prasības pieteikumu - sākotnējo prasību vai pretprasību, trešās personas pieteikumu ar patstāvīgu prasījumu par strīda priekšmetu, kas iesniegts jau iesāktā procesā, pieteikumu sevišķās tiesāšanas kārtības lietās, kā arī citiem šajā pantā paredzētajiem pieteikumiem, kurus iesniedz tiesā, - maksājama valsts nodeva šīs panta daļas apakšpunktos un šā panta septītajā daļā noteiktajā apmērā atkarībā no iesniedzamā procesuālā dokumenta veida. Arī par apelācijas sūdzību maksājama valsts nodeva atbilstoši likmei, kāda jāmaksā, iesniedzot prasības pieteikumu (pieteikumu sevišķās tiesāšanas kārtības lietā), bet mantiska rakstura strīdos - likmei, kuru aprēķina atbilstoši strīda summai pirmās instances tiesā (sk. Civilprocesa likuma 34. panta ceturto daļu). Tādējādi valsts nodevas samaksa ir paredzēta gan gadījumā, kad tiek iesniegts prasības pieteikums civilprocesā, gan gadījumā, kad tiek iesniegta apelācijas sūdzība civilprocesā. Civilprocesa likuma 37. panta pirmās daļas 3. punkts paredz, ka valsts nodeva atmaksājama citstarp tādā gadījumā, ja lietā tiek izbeigta tiesvedība uz tā pamata, ka lietas izskatīšana nav pakļauta tiesai. Apstrīdētā norma tiesības uz valsts nodevas atmaksu ierobežo ar noteikumu, ka pieteikumam par valsts nodevas atmaksu jābūt iesniegtam tiesā triju gadu laikā no summas iemaksas valsts budžetā. 6.3. Tieslietu ministrija norāda: ja radusies tāda izņēmuma situācija kā Pieteikuma iesniedzēju gadījumā, Civilprocesa likuma 51. panta pirmā daļa pieļauj nokavētā procesuālā termiņa atjaunošanu. Minētā norma paredz vispārīgo regulējumu attiecībā uz procesuālajiem termiņiem, tostarp paredz, ka nokavētos procesuālos termiņus pēc lietas dalībnieka pieteikuma atjauno tiesa, ja tā atzīst nokavēšanas iemeslus par attaisnojošiem. Tiesību normu nevar izprast ārpus tiesību sistēmas, kurā tā funkcionē. Par prasības pieteikumu un apelācijas sūdzību civilprocesā samaksātās valsts nodevas atmaksas termiņu ir noteicis likumdevējs. Taču Civilprocesa likumā šā termiņa atjaunošana tiešā tekstā nav paredzēta. Atbilstoši Civilprocesa likuma 5. panta sestajai daļai tiesa, piemērojot tiesību normas, ņem vērā judikatūru. Augstākās tiesas Senāts atzinis, ka Civilprocesa likuma 37. panta otrajā daļā noteiktais termiņš, kurā jāiesniedz pieteikums par valsts nodevas atmaksu, ir prekluzīvs (sk. Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2012. gada 14. novembra lēmumu lietā Nr. SKC-1915/2012). Civilprocesa likumā ir paredzēti vairāki termiņa veidi, tostarp procesuāli termiņi, kas noteikti ar kādu tiesību īstenošanu saistītu procesuālo tiesību izmantošanai. Tie ir noteikti likumā, vai arī tos paredz tiesa vai tiesnesis. Tiesas vai tiesneša noteikto termiņu ir iespējams pēc personas motivēta lūguma pagarināt, iekams tas nav nokavēts, vai atjaunot, bet likumā noteiktu termiņu pēc personas motivēta lūguma ir iespējams vienīgi atjaunot. Turklāt termiņa atjaunošana pieļaujama vienīgi tad, ja konstatējami kādi attaisnojoši apstākļi, kuru dēļ termiņš nokavēts. Tāpat likumā ir paredzēti arī materiāltiesiski termiņi, kas atšķirībā no procesuālajiem termiņiem tiek noteikti pašu konkrēto tiesību, nevis ar tām saistīto procesuālo darbību īstenošanai. Turklāt atsevišķiem procesuālajiem un materiāltiesiskajiem termiņiem ir prekluzīvs raksturs. Prekluzīvs termiņš noteic tiesību pastāvēšanu laikā. Ar tā noslēgšanos izbeidzas tiesības, kuras persona varēja īstenot. Prekluzīvā termiņa ilgumu noteic likumdevējs, izvērtējot šāda tiesību ierobežojuma samērīgumu. Tāpēc prekluzīvs termiņš pēc vispārīgā principa nav atjaunojams. Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka likumdevējs nav paredzējis apstrīdētajā normā noteiktā termiņa atjaunošanas iespēju. 6.4. Apstrīdētā norma skaidri paredz, ka tiesības iesniegt pieteikumu par valsts nodevas atmaksu personai ir trīs gadus pēc valsts nodevas samaksas. Turklāt Satversmes tiesa atzinusi, ka par tiesvedību civilprocesā samaksātā valsts nodeva vispārīgi nav atmaksājama un tās atmaksa paredzēta tikai izņēmuma gadījumos, kuri nav interpretējami un piemērojami paplašināti (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 16. jūlija sprieduma lietā Nr. 2020-05-01 10. punktu). Saeima uzskata, ka Pieteikuma iesniedzēju gadījums ir atzīstams par netipisku, jo likumdevēja mērķis nav bijis liegt valsts nodevas atmaksu personai tādos gadījumos, kad tai tiesvedības procesa ilguma dēļ nav bijusi iespēja iesniegt pieteikumu par valsts nodevas atmaksu triju gadu laikā pēc tās samaksas. Apstrīdētā norma esot grozīta, pagarinot tajā noteikto viena gada termiņu līdz trim gadiem, tāpēc, ka tiesvedības bieži vien bijušas ilgākas par vienu gadu un līdz ar to nodevas atmaksas institūtu neesot bijis iespējams izmantot. Kaut arī apstrīdētā norma pēc Grozījumu spēkā stāšanās paredz garāku termiņu pieteikuma par valsts nodevas atmaksu iesniegšanai, tomēr arī ar to nav novērstas un nevarēja tikt novērstas tādas situācijas, kad tiesvedības ilgums šo termiņu pārsniedz, jo termiņa sākuma brīdis ir saistīts nevis ar konkrēto tiesvedību, bet gan ar nodevas samaksas brīdi. Arī Augstākā tiesa uzsvērusi, ka likumdevējs gan ir vēlējies ar Grozījumiem novērst tādus gadījumus, kad lietas dalībniekam nav iespējams atgūt samaksāto nodevu, jo tiesvedības bieži vien turpinās ilgāk par vienu gadu, tomēr apzināti pieļāvis to, ka nodeva nebūs atgūstama gadījumos, kad tiesvedība ilgs vairāk nekā trīs gadus. Satversmes tiesa secina, ka likumdevēja mērķis bija nodrošināt paredzamību valsts budžeta administrēšanā, nosakot konkrētu termiņu, kādā valsts nodeva var tikt atmaksāta, un vienlaikus paplašināt personu iespējas izmantot tiesības uz valsts nodevas atmaksu. Turklāt Grozījumi un Augstākās tiesas judikatūra, ar kuru apstrīdētajā normā noteiktais termiņš atzīts par prekluzīvu, bija saistīti ar tādu valsts nodevas atmaksas pamatu, kas var būt atkarīgs no procesa dalībnieku gribas, proti, ar izlīguma noslēgšanu civilprocesā. Šādos gadījumos prekluzīvam termiņam var būt papildu mērķis - veicināt pušu izlīguma noslēgšanu pēc iespējas agrākā tiesvedības procesa stadijā (sk. likumprojekta "Grozījumi Civilprocesa likumā" (Nr. 1078/Lp 11) sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumu (anotāciju) un Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2012. gada 14. novembra lēmumu lietā Nr. SKC-1915/2012). Satversmes tiesa atzinusi, ka tiesību normu nevar izprast ārpus tās piemērošanas prakses (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 15. marta sprieduma lietā Nr. 2017-16-01 16.2. punktu). Vispārējās jurisdikcijas tiesas arī citos gadījumos atsaka valsts nodevas atmaksu, ja tāds tiesas nolēmums, kas var būt par pamatu valsts nodevas atmaksai atbilstoši Civilprocesa likuma 37. panta pirmajai daļai, pieņemts pēc apstrīdētajā normā noteiktā termiņa (sk., piemēram, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2016. gada 11. oktobra lēmumu lietā Nr. C04356910). Arī Augstākā tiesa viedoklī Satversmes tiesai norādījusi, ka apstrīdētajā normā noteiktais termiņš ierobežo tiesības uz valsts nodevas atmaksu laikā un, izbeidzoties pats, izbeidz arī šīs tiesības. Apstrīdētās normas piemērošanas prakse, kā arī Augstākās tiesas sniegtā informācija apliecina, ka šī norma tiek interpretēta un piemērota tādējādi, ka tā liedz personai tiesības uz valsts nodevas atmaksu, ja tās atmaksai noteiktais triju gadu termiņš ir beidzies tādu no šīs personas neatkarīgu apstākļu dēļ kā, piemēram, tiesvedības ilgums. Likumdevējs ar apstrīdēto normu ir noteicis galīgu termiņu, kādā izmantojamas tiesības uz valsts nodevas atmaksu. Apstrīdētās normas teksts atbilst tam mērķim, kuru likumdevējs tiecās sasniegt ar Grozījumu pieņemšanu. Tādējādi Pieteikuma iesniedzēju pamattiesību aizskārums izriet no apstrīdētās normas. Līdz ar to tiesvedība lietā ir turpināma.