7. Article

Piespiedu dalītā īpašuma tiesiskās attiecības Latvijas tiesiskajā sistēmā pastāv jau ilgstoši - vairāk nekā 25 gadus. Šo tiesisko attiecību regulējums ir radīts zemes reformas un valsts un pašvaldību īpašumu privatizācijas gaitā. Zemes reformu kā kompleksu, ilgstošu un visu Latvijas tautsaimniecību aptverošu procesu noteica vēsturiskie apstākļi (sk. arī Satversmes tiesas 2009. gada 13. februāra sprieduma lietā Nr. 2008-34-01 11. punktu). Viens no galvenajiem zemes reformas mērķiem bija atjaunot sociālo taisnīgumu, kas tika pārkāpts, padomju okupācijas varai prettiesiski un bez atlīdzības atsavinot Latvijas iedzīvotājiem īpašumus (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2002-12-01 secinājumu daļas 1. punktu). Saskaņā ar zemes reformu regulējošiem normatīvajiem aktiem, kas stājās spēkā 20. gadsimta deviņdesmito gadu sākumā pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas, īpašuma tiesības uz nacionalizēto zemi atjaunoja tās bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem. Taču uz šīs zemes padomju okupācijas laikā, kā arī pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas bija uzceltas ēkas, tostarp valsts un pašvaldību daudzdzīvokļu mājas. Atbilstoši Saeimā 1995. gada 21. jūnijā pieņemtajam likumam "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju" šīs valsts un pašvaldību daudzdzīvokļu mājas tika privatizētas un īpašuma tiesības uz šajās mājās esošajiem dzīvokļiem, neapdzīvojamām telpām un mākslinieku darbnīcām varēja iegūt ne tikai zemes īpašnieki, bet arī citas personas. Tādējādi zemes reformas un valsts un pašvaldību īpašumu privatizācijas gaitā izveidojās tāda situācija, ka īpašuma tiesības uz zemi atguva agrākie īpašnieki vai viņu mantinieki, bet īpašuma tiesības uz valsts un pašvaldību daudzdzīvokļu mājās esošiem dzīvokļiem un citiem īpašuma tiesību objektiem ieguva citas personas. Ar 1992. gada 7. jūlija likuma "Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību" 14. pantu likumdevējs noteica izņēmumu no Civillikuma 968. pantā nostiprinātā zemes un ēku vienotības principa, atbilstoši kuram uz zemes uzcelta un cieši ar to savienota ēka atzīstama par zemes daļu. Šā izņēmuma noteikšana bija saistīta ar zemes reformu, valsts un pašvaldību īpašumu privatizāciju un bija nepieciešama, lai noregulētu tiesiskās attiecības starp zemes īpašniekiem un ēku īpašniekiem. Lai ēkas īpašnieks varētu izmantot savas īpašuma tiesības uz privatizēto īpašumu, vajadzēja būt tā, ka šīs personas lietošanā ir ēkai nepieciešamā zeme. Taču likumdevējam bija jāņem vērā arī to personu intereses, uz kuru zemes atrodas citām personām piederošas ēkas. Piespiedu dalītā īpašuma tiesiskās attiecības, kas izveidojās starp zemes un ēku īpašniekiem, likumdevējs izvēlējās regulēt ar piespiedu nomas institūtu. Likuma "Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās" 12. panta 2.1 daļā un likuma "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju" 54. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka zemesgabala īpašniekam ir pienākums noslēgt zemes nomas līgumu ar ēkas īpašnieku. Augstākā tiesa ir secinājusi: tā kā piespiedu nomas tiesiskās attiecības starp pusēm rodas uz likuma pamata, tām ir tikai nosacīta līdzība ar līgumiskām attiecībām. Proti, iznomātājs un nomnieks šīs attiecības nodibina nevis labprātīgi vienojoties, bet gan uz likuma pamata tad, kad radusies attiecīga faktiskā situācija: uz vienas personas zemes atrodas citai personai piederoša ēka. Nedz zemes, nedz ēkas īpašnieks šo stāvokli ietekmēt nevar, un abiem jārēķinās ar esošo situāciju (sk., piemēram, Augstākās tiesas 2009. gada 25. februāra spriedumu lietā Nr. SKC-71/2009). Tāpēc šis tiesību institūts tiek saukts par piespiedu nomu. Pieņemot likumu "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju" 1995. gada 21. jūnijā, likumdevējs paredzēja ierobežojumus piespiedu nomas maksas apmēram. Maksimāli pieļaujamais piespiedu nomas maksas apmērs vēlāk bija noteikts arī likumā "Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās". Piespiedu nomas maksas apmēra konstitucionalitāti vairākkārt ir vērtējusi arī Satversmes tiesa. Laikā, par kuru Pieteikuma iesniedzēja lūdza piedzīt no dzīvojamās mājas īpašniekiem zemes piespiedu nomas maksu, tostarp par to aprēķināmo pievienotās vērtības nodokļa summu, normatīvajos aktos bija noteikts šāds zemes piespiedu nomas maksas apmērs: 2016. un 2017. gadā - seši procenti gadā no zemes kadastrālās vērtības, no 2018. gada 1. janvāra zemes piespiedu nomas maksa nedrīkstēja pārsniegt piecus procentus gadā no zemes kadastrālās vērtības, bet no 2019. gada 1. janvāra līdz 2019. gada 30. aprīlim - četrus procentus gadā no zemes kadastrālās vērtības. Tātad atšķirībā no brīvā tirgus attiecībām likumdevējs ar tiesību normām kontrolēja to, kā zemes īpašnieks izmanto savu īpašumu (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 12. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017-17-01 21.1. punktu). Kopš 2019. gada 1. maija likuma "Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās" 12. panta 2.1 daļa un likuma "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju" 54. pants noteic, ka zemes piespiedu nomas maksu nosaka, pusēm rakstveidā vienojoties. Ja puses nevar vienoties par piespiedu nomas maksas apmēru, saskaņā ar Civillikuma 2123. pantu to nosaka tiesa.