4. Article — nosaka dalībvalstu pienākumu nodrošināt bērna tēvam

paternitātes atvaļinājumu, bet 8. pants liek nodrošināt bērna tēvam pabalstu par šā atvaļinājuma laiku vismaz tādā apmērā, kādu viņš saņemtu tad, ja nespētu pildīt darba pienākumus veselības stāvokļa dēļ. No Direktīvas 2019/1158 preambulas apsvērumiem izriet, ka atvaļinājums, kas bērna tēvam piešķirams sakarā ar bērna piedzimšanu, un ar to saistītais pabalsts ir paredzēts tam, lai dotu bērna tēvam iespēju piedalīties ģimenes dzīvē un tādējādi veicinātu abu vecāku līdzdalību un vienlīdzību bērna aprūpē, kā arī ļautu tēvam veidot saikni ar bērnu jau no viņa dzīves pirmajiem brīžiem. 11.3. Pieteikuma iesniedzēja lūdz Satversmes tiesu atzīt apstrīdēto normu par neatbilstošu Satversmes 110. pantam tiktāl, ciktāl tā nenodrošina tiesības uz tajā paredzēto atvaļinājumu sakarā ar bērna piedzimšanu arī bērna mātes partnerei viendzimuma partneru ģimenē. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka likumdevējs nav noteicis viendzimuma partneru un viņu bērnu ģimenes attiecību tiesisko regulējumu, proti, nav noregulējis šo attiecību dalībnieku personiskās un mantiskās attiecības. Pieteikuma iesniedzēja neapšauba apstrīdētajā normā bērna tēvam noteiktā atvaļinājuma vai tā piešķiršanas kārtības satversmību, bet uzskata, ka valsts nav izpildījusi tai no Satversmes 110. panta pirmā teikuma izrietošo pozitīvo pienākumu nodrošināt aizsardzību arī viendzimuma partneru ģimenēm. Pat tad, ja varētu uzskatīt, ka valstī ir nodrošināta šādu ģimeņu aizsardzība, apstrīdētā norma esot atzīstama par neatbilstošu tiesiskās vienlīdzības principam un bērna vislabāko interešu aizsardzības principam (sk. lietas materiālu I. sēj. 3.-12. lp. un II sēj. 6.-11. lp.). Līdz ar to izskatāmajā lietā Satversmes tiesa izvērtēs apstrīdētās normas satversmību tiktāl, ciktāl apstrīdētā norma neparedz aizsardzību un atbalstu bērna mātes partnerei sakarā ar bērna piedzimšanu. 12. Satversmes 110. panta pirmais teikums nosaka: "Valsts aizsargā un atbalsta laulību - savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības." 12.1. Satversmes 110. panta pirmajā teikumā visupirms noteikts valsts pienākums aizsargāt laulību kā savienību starp vīrieti un sievieti. Laulība ir vēsturiski izveidojusies ģimenes attiecību forma, kuras aizsardzība Satversmes 110. panta pirmajā teikumā paredzēta, citstarp apzinoties laulības ceļā izveidotas ģimenes dabisko potenciālu radīt jaunu dzīvību un tādējādi sekmēt sabiedrības ilgtspēju. Citāds laulības jēdziena saturs var tikt noteikts, izdarot grozījumus Satversmes 110. panta pirmajā teikumā. Satversmes 110. panta pirmais teikums līdzās valsts pienākumam aizsargāt un atbalstīt laulību kā savienību starp vīrieti un sievieti nosaka valsts pienākumu aizsargāt un atbalstīt arī ģimeni, vecākus un bērnus. Laulības, vecāku un bērnu aizsardzības un atbalsta pasākumi ir sistēmiski saistīti ar vispārējiem ģimenes aizsardzības un atbalsta mehānismiem, jo pastarpināti veicina arī ģimenes aizsardzību un atbalstu un tādējādi veido vienotu ģimenes aizsardzības un atbalsta sistēmu. Satversmes 110. panta pirmajā teikumā ietvertais valsts pozitīvais pienākums aizsargāt un atbalstīt ģimeni neattiecas tikai un vienīgi uz laulības ceļā izveidotu ģimeni. Ģimene ir sociāla institūcija, kas balstās uz sociālajā realitātē konstatējamām ciešām personiskām saitēm, kuru pamatā ir sapratne un cieņa. Pat nepastāvot bioloģiskai saiknei vai juridiski atzītām bērna un vecāka attiecībām, starp bērnu un personu, kas šo bērnu aprūpējusi, atkarībā no tā, vai viņi dzīvo kopā, viņu attiecību ilguma un kvalitātes, kā arī pieaugušā lomas attiecībās ar bērnu var pastāvēt faktiskas ģimenes attiecības. Ciešu personisku saišu pastāvēšana starp personām izriet no to noslēgtās laulības vai radniecības fakta, tomēr sociālajā realitātē ciešas personiskas saites rodas arī citos veidos, piemēram, faktiskas kopdzīves rezultātā. Satversmes 110. panta pirmais teikums nosaka valsts pozitīvo pienākumu aizsargāt un atbalstīt ikvienu ģimeni, tostarp arī faktisku ģimeni (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 16.2.2. punktu). Satversmes 110. panta pirmajā teikumā ir definēts laulības jēdziens - savienība starp vīrieti un sievieti -, bet šajā pašā normā lietotais ģimenes jēdziens nav konkretizēts un neizvirza dzimumu par kritēriju tādu personu noteikšanai, kuras atzīstamas par ģimeni. 12.2. No Latvijas kā neatkarīgas, demokrātiskas un tiesiskas valsts pamatnormas izriet, ka valsts konstitucionāla vērtība ir cilvēka cieņa. Cilvēka cieņa raksturo cilvēku kā augstāko demokrātiskas tiesiskas valsts vērtību. Katra indivīda vērtība ir pamattiesību būtība. Cilvēka cieņa ir jāaizsargā gan attiecībās starp valsti un cilvēku, gan cilvēku savstarpējās attiecībās. Demokrātiskā tiesiskā valstī gan likumdevējam, pieņemot tiesību normas, gan tiesību normu piemērotājam ir gan jāaizsargā, gan jānodrošina cilvēka cieņa (sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2017-02-03 19.1. punktu un 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 17.1. punktu). Arī Satversmes ievada ceturtajā rindkopā ir tieši norādīts, ka Latvija kā demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga valsts balstās uz cilvēka cieņu. Cilvēka cieņa kā pamattiesība piemīt ikvienam cilvēkam neatkarīgi no jebkādiem nosacījumiem (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 17.1. punktu un 2020. gada 16. jūlija sprieduma lietā Nr. 2019-25-03 11.1. punktu). Arī Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 1. pantā ir nostiprināts tas, ka visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi cieņā un tiesībās. Ar cilvēka cieņas principu nav savienojams uzskats, ka viena cilvēka cieņai varētu būt mazāka vērtība nekā cita cilvēka cieņai. Cilvēka cieņas princips neļauj valstij atteikties no pamattiesību nodrošināšanas noteiktai personai vai personu grupai. Sabiedrībā pastāvoši stereotipi nevar kalpot par konstitucionāli attaisnojamu pamatu noteiktas personas vai personu grupas pamattiesību liegšanai vai ierobežošanai demokrātiskā tiesiskā valstī. Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās tiesību normas ir savstarpēji cieši saistītas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 16.3. punktu). Satversmes 110. panta pirmais teikums ir cieši saistīts ar personai Satversmes 96. pantā noteiktajām tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību. Satversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi, ka atbilstoši Satversmes 96. pantam ikvienai personai ir tiesības uz savas fiziskās un garīgās integritātes, goda un cieņas aizsardzību, kā arī tiesības dzīvot pēc sava prāta un saskaņā ar savu būtību un vēlmēm attīstīt un pilnveidot savu personību, pēc iespējas minimāli ciešot no valsts vai citu personu iejaukšanās. Šī Satversmes norma aizsargā ikvienas personas tiesības būt atšķirīgai, saglabāt un attīstīt īpašības un spējas, kas to atšķir no citiem cilvēkiem un individualizē. Satversmes