1. Article

Situācijas raksturojums purvu un kūdras izmantošanā 1.1 Normatīvais regulējums Normatīvo aktu sistēmas, kas reglamentē zemes dzīļu resursu, tajā skaitā kūdras, izmantošanas ietvaru nosaka likums "Par zemes dzīlēm" un saskaņā ar to izdotie Ministru kabineta noteikumi. Likuma mērķis ir nodrošināt zemes dzīļu kompleksu, racionālu, vidi saudzējošu un ilgtspējīgu izmantošanu, kā arī noteikt zemes dzīļu aizsardzības prasības. Ministru kabineta 2011. gada 6. septembra noteikumi Nr. 696 "Zemes dzīļu izmantošanas licenču un bieži sastopamo derīgo izrakteņu ieguves atļauju izsniegšanas kārtība, kā arī publiskas personas zemes iznomāšanas kārtība zemes dzīļu izmantošanai" nosaka kārtību, kādā Valsts vides dienests izsniedz licences, kā arī publiskas personas zemes iznomāšanas kārtību. Kūdras izpētei vai ieguvei nepieciešams saņemt licenci. Lai veicinātu racionālu dabas resursu ieguvi un teritorijas izmantošanu, noteiktas platības, no kurām valsts un pašvaldību zemē jārīko konkurss vai izsole par zemes nomas tiesībām un licences saņemšanu. Konkurss vai izsole jārīko, ja platība kūdras ieguvei ir lielāka par 150 ha. Ministru kabineta 2012. gada 21. augusta noteikumi Nr. 570 "Derīgo izrakteņu ieguves kārtība" nosaka prasības visiem ar derīgo izrakteņu ieguvi saistīto darbu etapiem: ģeoloģiskajai izpētei, ģeoloģiskās izpētes pārskatam, derīgo izrakteņu krājumu akceptēšanai LVĢMC. Noteiktas prasības derīgo izrakteņu ieguves projektiem un to saskaņošanas kārtība. Regulēti visi derīgo izrakteņu ieguves posmi: derīgo izrakteņu ieguves vietas sagatavošana ieguvei, ieguves vietas ekspluatācija, iegūto derīgo izrakteņu un atlikušo derīgo izrakteņu krājumu uzskaite un ieguves vietas rekultivācija. Ministru kabineta 2012. gada 28. augusta noteikumi Nr. 578 "Noteikumi par ģeoloģiskās informācijas sistēmu" nosaka ģeoloģiskās informācijas sistēmas saturu un tās izmantošanas noteikumus. Minētajā sistēmā ietilpst arī datubāze "Kūdra". Ģeoloģiskajai informācijai var noteikt komercinformācijas statusu. Ministru kabineta 2006. gada 19. decembra noteikumi Nr. 1055 "Noteikumi par valsts nodevu par zemes dzīļu izmantošanas licenci, bieži sastopamo derīgo izrakteņu ieguves atļauju un atradnes pasi" nosaka valsts nodevu apjomu par kūdras ieguvei nepieciešamajiem dokumentiem: licenci ģeoloģiskajai izpētei, atradnes pasi, licenci derīgo izrakteņu ieguvei. Ministru kabineta 2013. gada 3. septembra noteikumi Nr. 752 "Valsts sabiedrības ar ierobežotu atbildību "Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs" maksas pakalpojumu cenrādis" nosaka maksu par derīgo izrakteņu krājumu akceptēšanu. Dabas resursu nodokļa likuma mērķis ir veicināt dabas resursu ekonomiski efektīvu izmantošanu, ierobežot vides piesārņošanu, samazināt vidi piesārņojošas produkcijas ražošanu un realizāciju, veicināt jaunu, vidi saudzējošu tehnoloģiju ieviešanu, atbalstīt tautsaimniecības ilgtspējīgu attīstību, kā arī finansiāli nodrošināt vides aizsardzības pasākumus. Dabas resursu nodokļa likuma 1. pielikumā noteiktas nodokļa likmes par dabas resursu, tajā skaitā kūdras ieguvi. Ministru kabineta 2007. gada 19. jūnija noteikumi Nr. 404 "Kārtība, kādā aprēķina un maksā dabas resursu nodokli, izsniedz dabas resursu lietošanas atļauju un auditē apsaimniekošanas sistēmas" nosaka nodokļa aprēķināšanas un samaksas kārtību. Likuma "Par ietekmes uz vidi novērtējumu" 1. pielikuma 25. punkts noteic, ka ietekmes uz vidi novērtējums jāveic kūdras ieguvei 150 ha vai lielākā platībā. Tikmēr likuma "Par ietekmes uz vidi novērtējumu" 2. pielikuma 2. punkts noteic, ka sākotnējais ietekmes uz vidi novērtējums jāveic ieguvei 25 ha vai lielākā platībā. Likuma mērķis ir novērst vai samazināt paredzēto darbību vai plānošanas dokumentu īstenošanas nelabvēlīgo ietekmi uz vidi. Ietekmes uz vidi novērtējums izdarāms pēc iespējas agrākā paredzētās darbības plānošanas, projektēšanas un lēmumu pieņemšanas stadijā. Sugu un biotopu aizsardzības prasības Latvijā nosaka Sugu un biotopu aizsardzības likums, kura mērķi ir šādi: 1) nodrošināt bioloģisko daudzveidību, saglabājot faunu, floru un biotopus; 2) regulēt sugu un biotopu aizsardzību, apsaimniekošanu un uzraudzību; 3) veicināt populāciju un biotopu saglabāšanu atbilstoši ekonomiskajiem un sociālajiem priekšnoteikumiem, kā arī kultūrvēsturiskajām tradīcijām; 4) regulēt īpaši aizsargājamo sugu un biotopu noteikšanas kārtību; 5) nodrošināt nepieciešamo pasākumu veikšanu, lai skaitliski uzturētu savvaļā dzīvojošo savvaļas putnu sugu populācijas atbilstoši ekoloģijas, zinātnes, kultūras prasībām un ņemot vērā saimnieciskās un rekreatīvās prasības vai lai tuvinātu šo sugu populācijas minētajam līmenim. Atbilstoši šim likumam ir izveidoti īpaši aizsargājamo sugu un biotopu saraksti, kuros tiek iekļautas apdraudētas, izzūdošas vai retas sugas un biotopi vai sugas, kuras apdzīvo specifiskus biotopus. Šajos sarakstos ir iekļautas gan sugas, kas tradicionāli aizsargātas Latvijā, gan arī sugas, kuru aizsardzību paredz ES Putnu (Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 30. novembra direktīva 2009/147/EK par savvaļas putnu aizsardzību) vai Biotopu direktīva (Eiropas Padomes 1992. gada 21. maija direktīva 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību). Latvijā īpaši aizsargājamo sugu un biotopu sarakstos iekļauta 721 augu un dzīvnieku suga un 89 biotopi. Šo sugu un biotopu sarakstus ir apstiprinājis Ministru kabinets. Sugu un biotopu aizsardzība tiek nodrošināta ĪADT (tai skaitā Natura 2000 teritoriju tīklā) un mikroliegumos. Mikrolieguma izveidošanas kārtību un aizsardzības prasības nosaka Ministru kabineta 2012. gada 18. decembra noteikumi Nr. 940 "Noteikumi par mikroliegumu izveidošanas un apsaimniekošanas kārtību, to aizsardzību, kā arī mikroliegumu un to buferzonu noteikšanu". Papildus tam, sugu un biotopu aizsardzība tiek nodrošināta, paredzot attiecīgu izvērtējumu darbībām, kuru rezultātā var tikt iznīcinātas īpaši aizsargājamu sugu dzīvotnes vai aizsargājami biotopi. ĪADT tiek izveidotas un apsaimniekotas saskaņā ar likumu "Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām" un Ministru kabineta 2010. gada 16. marta noteikumiem Nr. 264 "Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārējie aizsardzības un izmantošanas noteikumi", kā arī ar to dabas aizsardzības plāniem un individuālajiem aizsardzības un izmantošanas noteikumiem. Aizsargjoslu likums nosaka aizsargjoslas ap purviem un virszemes ūdensobjektiem, un saimnieciskās darbības aprobežojumus aizsargjoslās. Teritorijas attīstības plānošanas likuma mērķis ir panākt, ka teritorijas attīstība tiek plānota tā, lai varētu paaugstināt dzīves vides kvalitāti, ilgtspējīgi, efektīvi un racionāli izmantot teritoriju un citus resursus, kā arī mērķtiecīgi un līdzsvaroti attīstīt ekonomiku. Vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā nosaka funkcionālo zonējumu, publisko infrastruktūru, reglamentē teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumus, kā arī citus teritorijas izmantošanas nosacījumus un aprobežojumus, tajā skaitā attiecībā uz derīgo izrakteņu ieguvi. Tā kā kūdras ieguve saistīta ar nosusināšanu, uz to attiecas arī meliorāciju regulējošie normatīvie akti. Meliorācijas likuma mērķis ir nodrošināt tādu meliorācijas sistēmu pārvaldības mehānismu, kas veicina dabas resursu ilgtspējīgu apsaimniekošanu un izmantošanu, nodrošina iedzīvotāju drošībai un labklājībai, infrastruktūras attīstībai nepieciešamo ūdens režīmu, kā arī racionālu meliorācijas sistēmu būvniecību, ekspluatāciju, uzturēšanu un pārvaldību lauku apvidu un pilsētu zemē. Meliorācijas sistēmu būvniecība un pārbūve notiek saskaņā ar Būvniecības likumu. Vispārīgās būvniecības prasības ir noteiktas Ministru kabineta 2014. gada 19. augusta noteikumos Nr. 500 "Vispārīgie būvnoteikumi". Piemēro arī speciālos būvnoteikumus: Ministru kabineta 2014. gada 16. septembra noteikumus Nr. 550 "Hidrotehnisko un meliorācijas būvju būvnoteikumi", Ministru kabineta 2015. gada 30. jūnija noteikumus Nr. 329 "Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 224-15 "Meliorācijas sistēmas un hidrotehniskās būves"". Kārtību, kādā notiek meliorācijas sistēmu ekspluatācija, nosaka Ministru kabineta 2010. gada 3. augusta noteikumi Nr. 714 "Meliorācijas sistēmas ekspluatācijas un uzturēšanas noteikumi" un Ministru kabineta 2012. gada 2. maija noteikumi Nr. 306 "Noteikumi par ekspluatācijas aizsargjoslas ap meliorācijas būvēm un ierīcēm noteikšanas metodiku lauksaimniecībā izmantojamās zemēs un meža zemēs". 1.2 Kūdras resursu īpašumtiesības Zemes dzīles, tajā skaitā kūdras resursi, Latvijā pieder zemes īpašniekam. Saskaņā ar Civillikuma 1042. pantu zemes īpašniekam pieder ne vien tās virsa, bet arī gaisa telpa virs tās, kā arī zemes slāņi zem tās un visi izrakteņi, kas tajos atrodas. Šāds regulējums noteikts arī likumā "Par zemes dzīlēm". Valstij īpašuma tiesību jomā ir jānodrošina saprātīgs līdzsvars starp valsts regulējumu un personas rīcības brīvību, atstājot personai izvēles tiesības tajās sfērās, kur īpašs regulējums nav nepieciešams. Īpašuma tiesības var ierobežot, ja ierobežojumi ir attaisnojami, proti, ja tie ir noteikti saskaņā ar likumu, tiem ir leģitīms mērķis un tie ir samērīgi. Leģitīma mērķa esamība liecina par to, ka īpašuma tiesību ierobežojums ir noteikts sabiedrības interesēm. Pašlaik izplatītākais zemes dzīļu izmantošanas ierobežojums ir aizliegums iegūt derīgos izrakteņus, tajā skaitā kūdru, ĪADT, bet trijās ĪADT atsevišķās zonās kūdras ieguve ir atļauta ar nosacījumiem. Attiecībā uz valsts un pašvaldību zemēm tiesības izmantot zemes dzīles noteiktos gadījumos var iegūt konkursa kārtībā, savukārt privātpersonas pašas ir tiesīgas lemt par savā īpašumā esošo zemi. Tādējādi valsts mēroga ģeoloģiskās kartēšanas un izpētes darbu veikšana arī kūdras nozarē ir apgrūtināta, ņemot vērā katra zemes īpašnieka īpašumtiesības uz zemes dzīlēm. Šobrīd divas trešdaļas kūdras ieguves licences laukumu pieder publiskai personai - 55 % valstij un 16 % pašvaldībām. 1.3 Kūdras nozares pārvaldība Pašlaik zemes dzīļu, tajā skaidrā kūdras, pārvaldības funkcijas sadalītas starp vairākām institūcijām. Valsts vides dienests (VARAM padotības iestāde) izsniedz licences un dabas resursu lietošanas atļaujas, nosaka derīgo izrakteņu ieguves limitus, saskaņo derīgo izrakteņu ieguves projektus, kā arī veic zemes dzīļu izmantošanas kontroli. Pašvaldības ir tiesīgas izsniegt bieži sastopamo derīgo izrakteņu ieguves atļaujas kūdras ieguvei līdz piecu hektāru platībā vienam īpašniekam piederoša īpašuma robežās. LVĢMC, kuras kapitāldaļu turētāja ir VARAM, uztur ģeoloģiskās informācijas sistēmu, akceptē derīgo izrakteņu krājumus, sniedz maksas pakalpojumus saistībā ar ģeoloģisko informāciju, kā arī sniedz ģeoloģisko informāciju valsts pārvaldes funkciju ietvaros. Tā kā Latvijā zemes dzīles pieder zemes īpašniekam, kā zemes īpašnieki vai tiesiskie valdītāji zemes dzīļu apsaimniekošanā iesaistīti gan AS "Latvijas Valsts meži" (apsaimnieko Zemkopības ministrijas valdījumā esošo valsts zemi), gan pašvaldības (tai skaitā Rīgas pašvaldības SIA "Rīgas meži"), nelielos apjomos arī DAP (apsaimnieko VARAM valdījumā esošo valsts zemi). 1.4 Ģeoloģiskās informācijas pieejamība un kvalitāte 1,2 LVĢMC likumā "Par zemes dzīlēm" un citos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā iegūst, apkopo ģeoloģisko informāciju un to uzglabā ģeoloģiskās informācijas sistēmā. Ģeoloģiskās informācijas sistēmu veido Valsts ģeoloģijas fonds (uztur un papildina LVĢMC), kurā atrodas pārskati par ģeoloģisko izpēti, tematiskiem pētījumiem, zemes dzīļu monitoringu, inženierģeoloģisko un ģeoekoloģisko izpēti un citiem darbiem (papīra vai elektroniskā formā); Valsts ģeoloģijas arhīvs, kurā atrodas ģeoloģiskās izpētes darbu pirmmateriāli (piemēram, lauku darbu žurnāli); zinātniski tehniskās literatūras bibliotēka; urbumu seržu glabātava, kurā atrodas urbumu serdes un citi paraugi; elektroniskas datubāzes, tai skaitā "Kūdra", datubāžu saīsināts apkopojums tīmekļa lietotājiem - Derīgo izrakteņu atradņu reģistrs, kurā iekļauta informācija par derīgo izrakteņu atradnēm. Ģeoloģiskās informācijas sistēmā ietilpst gan agrāk, tai skaitā pagājušajā gadsimtā, radīta ģeoloģiskā informācija, gan tagad iegūtā. Daļa informācijas pieejama LVĢMC tīmekļvietnē, tomēr tīmeklī pieeja ģeoloģiskajai informācijai ir apgrūtināta, kas kavē tās plašu izmantošanu. Tas saistīts ar to, ka kūdras atradņu telpiskie dati lielākoties ir papīra formātā, nav digitalizēti, sistematizēti un elektroniski apstrādājami, kas ļautu nepieciešamās informācijas mērķtiecīgu, ātru, vispusīgu apstrādi un analīzi, iegūstot pilnvērtīgu informāciju par kūdras atradni raksturojošiem kvalitatīvajiem un kvantitatīvajiem rādītājiem. Šāda veida datu neesamība, kā arī elektroniski izveidoto datu bāzu nesavietojamība ar telpiskajiem datiem, apgrūtina vai daļēji padara neiespējamu datu pilnvērtīgu lietošanu, kā arī operatīvas un kvalitatīvas nepieciešamās informācijas iegūšanu visiem lietotājiem, tostarp valsts institūciju vajadzībām. Elektroniski izveidotajām telpisko datu kopām pievienotie atribūtu lauki nesatur pilnvērtīgu informāciju par atradnē ietilpstošo resursu raksturojošiem rādītājiem. Viens no būtiskākajiem apstākļiem, kas ietekmē pieejamo datu kvalitāti, to analīzi un iegūto rezultātu interpretāciju, ir tas, ka lielākā daļa informācijas un datu, kas raksturo katru kūdras atradni, ir novecojuši. Tās iegūšanas laiks ir no 1978. līdz 1997. gadam. Savukārt daļai atradņu informācija tikusi ievākta vairāk nekā pirms 50 gadiem. Pilnvērtīga Latvijas kūdras resursu inventarizācija un kūdras fonda aktualizācija nav veikta kopš pagājušā gadsimta 80. gadu sākuma. Informācija par kūdras atradņu ģeoloģisko, inženierģeoloģisko, izstrādē esošo kūdras atradņu izstrādes projekta dokumentāciju un vēsturiski sagatavoto kūdras fonda pasu datiem par atradnēm, kuras iekļautas kūdras fondā, neatrodas vienuviet. Viens no pilnīgākajiem un būtiskākajiem pamatinformācijas avotiem par kūdras resursiem ir Valsts ģeoloģijas fonda (fonda krājumus uztur LVĢMC) informācija. Valsts ģeoloģijas fondā papīra vai elektroniskā formā atrodas pārskati par ģeoloģisko izpēti, tematiskiem pētījumiem, zemes dzīļu monitoringu, inženierģeoloģisko un ģeoekoloģisko izpēti un citiem darbiem. Galvenais Valsts ģeoloģijas fonda uzdevums ir nodrošināt interesentus, potenciālos un esošos zemes dzīļu izmantotājus, kā arī valsts un nevalstiskās organizācijas ar informāciju par Latvijas zemes dzīlēm, ģeoloģisko uzbūvi, derīgajiem izrakteņiem un zemes dzīlēs notiekošajiem procesiem. VSIA "Meliorprojekts" pieejami dažādi ģeoloģiskās un inženierizpētes pirmmateriāli, kūdras atradņu izstrādes un nosusināšanas projekti, dokumentācija u.c. materiāli. Uzņēmuma arhīvā esošie materiāli ir pieejamie tikai papīra formātā. Arhīva materiāli satur informāciju, kura iegūta un sagatavota līdz 1990. gadam. Latvijas Lauksaimniecības muzejā, kas atrodas Talsos, pieejami pagājušajā gadsimtā veikto kūdras atradņu inventarizācijas materiāli, kas ietver gan sākotnējo Latvijas Kūdras fonda izveidošanas informāciju, gan arī to vēlāku inventarizāciju (1962. gads un 1980. gads) rezultātā iegūto informāciju (atradņu pases, atradņu piesaistes abrisi un novietojuma shēmas). Privāti arhīvi ietver juridisku (pārsvarā kūdras ražošanas uzņēmumu) un fizisku personu turējumā esošus dažādos laika posmos veiktu ģeoloģisko izpēšu materiālus, kūdras atradņu nosusināšanas projektu dokumentāciju u.c. materiālus. Ir nepieciešams risināt jautājumu par Latvijas kūdras resursu sākotnējās informācijas, kura atrodas dažādu institūciju turējumā, pievienošanu Valsts ģeoloģijas fonda materiāliem. Piemēram, Latvijas Lauksaimniecības muzejā esošā informācija par Latvijas kūdras fonda izveidošanu, kā arī tālākajās fonda inventarizācijās sagatavotie materiāli - kūdras atradņu pases, to piesaistes abrisi u.c. informācija. 1.5 Informācija par purviem, ar purviem un kūdru saistītie termini Katras nozares pārstāvji atbilstoši savai specifikai apskatāmo teritoriju dēvē dažādi - par purvu, kūdras atradni, kūdrāju, purvainu mežu vai purva biotopu. Dati par purvu platībām ir atšķirīgi atkarībā no informācijas avota un informācijas mērķa. Izpratne par purvu atkarīga no nozares un zemes izmantošanas veida. Piemēram, mežsaimniecībā dati veidojas no tā, vai koki ir pieci metri vai augstāki3: ja zemāki koki - tad purvs, ja augstāki - tad mežs. Dabas aizsardzības speciālistiem interesē biotops, purvos izdala vairākus aizsargājamos biotopus. Purvi tiek analizēti dažādos aspektos: kūdras atradnes, licences laukumi (izpētei vai ieguvei paredzēta teritorija, kuras robežas tiek noteiktas licencē), kūdras ieguves laukumi (teritorija, kurā notiek kūdras ieguve, tā var atšķirties no licences laukuma), vēsturiskās kūdras ieguves vietas (teritorija, kur agrāk notikusi kūdras ieguve, tā pārtraukta un nav atjaunota), SEG emisijas un CO2 piesaiste, dabas aizsardzības teritorijas. Pēc aptuvenām aplēsēm neskarti purvi kopumā aizņem 4,9 % valsts teritorijas jeb 316 900 ha. Ieskatam daži kūdras nozarē un dabas aizsardzībā biežāk lietotie termini. Purvs - zemes virsmas nogabals, kam raksturīgs pastāvīgs vai ilgstošs periodisks mitrums, specifiska veģetācija un kūdras uzkrāšanās. Saskaņā ar purvu klasifikāciju ģeoloģiskā aspektā purvainu vietu droši var saukt par purvu tikai tad, ja tajā nenosusinātā stāvoklī ir vismaz 30 centimetrus biezs kūdras slānis. Izdala augstos, zemos un pārejas purvus (Silamiķele et al., 2017). Purvi - ekosistēma uz kūdras augsnēm, kurās koku augstums konkrētajā vietā nevar sasniegt vairāk par pieciem metriem (Aizsargjoslu likuma 1. panta 15. punkts). Purva biotops - dzīvotne, kas pēc vides apstākļiem (mitrums, gaisma, augsne u.c.) aizņem samērā viendabīgu platību purvā vai tā daļā, kas piemērota konkrētam purvam raksturīgo augu, dzīvnieku un sēņu sugu aktīvai pastāvēšanai (Auniņa, 2016). Kūdras atradne - teritorija, kurā veikta ģeoloģiskā izpēte un atzīts, ka šī teritorija ir kūdrājs, kuru iespējams izmantot kūdras ieguvei, tā ietver dažus slapjos meža tipus, nosusinātos purvus un kūdras ieguves vietas, kā arī nosusinātas lauksaimniecības un mežsaimniecības zemes. Saskaņā ar normatīvajiem aktiem4 rūpnieciski izmantojamā slāņa dziļums ir ne mazāks par 0,9 m nenosusinātai vai 0,7 m nosusinātai atradnei, vidējais dziļums 1,0 m un lielāks (Silamiķele et al., 2017). Kūdrājs - zemes virsmas nogabals ar vai bez veģetācijas, kur dabiski izveidojies kūdras slānis (LIFE REstore projekts "Degradētu kūdrāju atbildīga izmantošana un ilgtspējīga izmantošana Latvijā"). Kūdras tips - galvenokārt nosaka pēc kūdru veidojošo augu atlieku botāniskā sastāva, ņemot vērā šo augu grupas barošanās veidu un apstākļus to augšanas laikā. Atbilstoši kūdru veidojošo augu grupas augšanas un barošanās apstākļiem izšķir trīs kūdras tipus: zāļu kūdra jeb zemā tipa kūdra (tautas valodā saukta par melno vai tumšo kūdru), pārejas tipa un sūnu jeb augstā tipa kūdru (tautas valodā saukta arī par gaišo kūdru). Katram kūdras tipam raksturīgi konkrēti, tikai šim tipam raksturīgi kūdras veidi, kurus nosaka pēc konkrētā kūdras tipa veidojošo augu dominējošajām atliekām. Piemēram, ir noteikts, ka slāni veido augstā tipa jeb sūnu kūdra, ja tajās pārsvarā ir sfagnu un spilvju atliekas. Nosakot kuru minēto augu atliekas dominē, tiek noteikts kūdras veids. Ja sfagni ir vairāk kā 50 %, tad būs sfagnu kūdra, bet, ja gandrīz līdzīgi, tad atkarībā no pārsvarā esošo augu atliekām, kas veido nosaukuma otro vārdu, būs spilvju-sfagnu kūdra (Tjuremnov, 1976; Silamiķele et al., 2017; Kalniņa, 2018). Kūdras sadalīšanās pakāpe - augu sadalīšanās ir bioķīmisku procesu virkne, kas norisinās sākumā bioloģiski ļoti aktīvo aerobo, vēlāk pasīvāko anaerobo mikroorganismu iespaidā, veidojoties amorfai organiskai vielai - humusam. Tā ir procentos izteikta kūdru veidojošo sadalījušos augu bezstruktūras daļas attiecība pret atlieku veselo šūnu daudzumu. Kūdras sadalīšanās pakāpi var noteikt ar vairākām metodēm - vizuālo (visbiežāk tiek lieto lauka apstākļos), mikroskopisko un centrifūgas (tiek veiktas laboratorijas apstākļos). Kūdras sadalīšanās pakāpi lauka apstākļos nosaka vizuāli, izmantojot von Posta shēmu, ņemot vērā kūdras plastiskumu, elastīgumu, augu atlieku daudzumu un tо saglabāšanās pakāpi, ūdens daudzumu, krāsu un dzidrumu. Kūdru pēc sadalīšanās pakāpes iedala: - maz sadalījusies kūdra - 5-20%, - vidēji sadalījusies kūdra - 20-35%, - labi sadalījusies kūdra - > 35% (Silamiķele et al., 2017). Licences laukums - konkrētam zemes dzīļu izmantošanas mērķim paredzēts zemes dzīļu iecirknis vai arī vairāku iecirkņu vai to daļu sakopojums, kura robežas ir licencē vai bieži sastopamo derīgo izrakteņu ieguves atļaujā. Kūdras ieguve var nenotikt vienlaikus visā licences laukumā (likuma "Par zemes dzīlēm" 1. panta 14. punkts). Kopumā saistībā ar purviem, dabas aizsardzību un kūdras izmantošanu tiek izmantoti ļoti daudz terminu. Ir nepieciešams speciālistu vidū panākt vienošanos par vienotu terminu lietošanu. To sekmētu arī attiecīgu vadlīniju izstrāde vai publikācijas. Purvi, kas tiek uzskatīti par kūdras atradnēm (platības ar kūdras slāni 0,3 m un biezāku, vidēji vismaz 0,5 m biezu, kas nav mazākas par vienu hektāru, tai skaitā ar mežu), Latvijā aizņem ap 10 % no valsts teritorijas. LPSR Kūdras fondā5 uz 1980. gada 1. janvāri reģistrētas 5499 kūdras atradnes. Kūdras atradnes ietver purvus ar rūpnieciski izmantojamiem kūdras krājumiem, dažus slapjos meža tipus, nosusinātos purvus un kūdras ieguves vietas, kā arī nosusinātas lauksaimniecības un mežsaimniecības zemes. Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāte sadarbībā ar LVĢMC īstenoja ERAF projektu "Inovācija kūdras izpētē un jaunu to saturošu produktu izveidē" (projekts īstenots 2010. - 2013.gadā), kura ietvaros digitizēta Kūdras fonda informācija. Sagatavotā informācija sniedz ziņas par 9563 kūdras iegulām. Informācijas sagatavošanai izmantoti 1962. un 1980. gada Kūdras fonda, meklēšanas un revīzijas, kā arī detālās izpētes un atradņu pasu dati6. Identificēto kūdras atradņu platība sasniedz aptuveni 970 tūkst. ha, kas ir 15 % no Latvijas teritorijas. 0,6% sastāda kūdras atradnes, kuru platība ir mazāka nekā 10 ha. Datu atšķirības veidojas gan tādēļ, ka ir dažādi informācijas apkopošanas mērķi, gan tādēļ, ka dati tiek apkopoti un analizēti kamerāli. Datus nepieciešams aktualizēt, apsekojot kūdrājus dabā.