20. Article

Satversmes tiesa jau vairākkārt ir vērtējusi pašvaldības darbību tiesiskumu un tā uzraudzības jautājumus un secinājusi, ka Satversmes 1. pantā ietvertais demokrātijas princips konkretizējams arī kopsakarā ar Hartā nostiprināto pašvaldības principu un pilsoņu tiesībām piedalīties publisko lietu pārvaldīšanā (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 16. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2007-21-01 7. punktu un 2020. gada 15. maija sprieduma lietā Nr. 2019‑17‑05 13.1. punktu). Saskaņā ar Hartas 3. panta pirmo daļu vietējā pašvaldība nozīmē vietējās varas tiesības un spēju likumā noteiktajās robežās regulēt un vadīt nozīmīgu valsts lietu daļu uz savu atbildību un vietējo iedzīvotāju interesēs. Savukārt saskaņā ar likuma "Par pašvaldībām" 3. panta pirmo daļu vietējā pašvaldība ir vietējā pārvalde, kas ar pilsoņu vēlētas pārstāvniecības - domes - un tās izveidoto institūciju un iestāžu starpniecību nodrošina likumos noteikto funkciju, kā arī šajā likumā paredzētajā kārtībā Ministru kabineta noteikto uzdevumu un pašvaldības brīvprātīgo iniciatīvu izpildi, ievērojot valsts un attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju intereses. Pašvaldības lēmējorgāns - dome - tiek ievēlēts atbilstoši Republikas pilsētas domes un novada domes vēlēšanu likumam. Pašvaldības dome sastāv no deputātiem, kuru tiesības un pienākumi noteikti Republikas novada domes un novada domes deputāta statusa likumā. Saskaņā ar likuma "Par pašvaldībām" 21. panta pirmo daļu dome var izskatīt jebkuru jautājumu, kas ir attiecīgās pašvaldības pārziņā. Savukārt šā panta otrā daļa noteic, ka domes darbībai un lēmumiem jābūt maksimāli lietderīgiem. Domes darbu vada tās priekšsēdētājs (sk. likuma "Par pašvaldībām" 25. panta pirmo daļu). Pašvaldības kompetencē atbilstoši likumam "Par pašvaldībām" ietilpst autonomās funkcijas, deleģētās funkcijas, pārvaldes uzdevumi, kā arī brīvprātīgās iniciatīvas. Pašvaldības autonomās funkcijas ir norādītas likuma "Par pašvaldībām" 15. pantā, un tās pildāmas kārtībā, kāda paredzēta attiecīgajos normatīvajos aktos. Autonomo funkciju izpildi organizē un par to atbild pašvaldība (sk. likuma "Par pašvaldībām" 7. panta pirmo un otro daļu). Satversmes tiesa secinājusi, ka pašvaldības autonomās funkcijas ir tās funkcijas, kuru dēļ pašvaldības vispār pastāv, proti, - lai noteiktas administratīvās teritorijas iedzīvotāji varētu paši demokrātiskā procedūrā īstenot savas vietējās intereses. Ja likumdevējs kādu funkciju noteicis par pašvaldības autonomo funkciju, tad pašvaldībai ir pienākums to pildīt un savas kompetences ietvaros nodrošināt to, lai iedzīvotāju tiesības tiktu īstenotas atbilstošākajā veidā (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2016‑23‑03 15.1. punktu). Pašvaldības atrodas Ministru kabineta padotībā un kompetences jomā un kā pastarpinātās pārvaldes iestādes organizatoriski ietilpst vienotajā valsts pārvaldes sistēmā (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017‑32‑05 12. punktu). No likuma "Par pašvaldībām" 5. panta piektās daļas izriet, ka pārraudzību pār pašvaldību darbību šā likuma ietvaros veic Ministrija. Savukārt tad, ja citas valsts pārvaldes iestādes vai amatpersonas konstatē, ka pašvaldības dome, domes priekšsēdētājs, viņa vietnieks vai citas pašvaldības institūcijas nepilda vai pārkāpj Satversmi, likumus, Ministru kabineta noteikumus vai arī nepilda tiesas spriedumus, tām ir pienākums par to ziņot Ministrijai. Ministrijas kompetencē ietilpst vairāki pašvaldības darbības pēckontroles līdzekļi, kuru izmantošanas ietvaros tiek izvērtēts pašvaldības darbības tiesiskums. Tostarp Ministrija izvērtē pašvaldības pieņemto lēmumu tiesiskumu un aptur prettiesisku pašvaldības izdoto saistošo noteikumu vai citu normatīvo aktu vai atsevišķu to punktu darbību (sk. likuma "Par pašvaldībām" 49. pantu). Tāpat Ministrija vērtē pašvaldības amatpersonu un institūciju darbības tiesiskumu, citstarp pieprasot no pašvaldības domes priekšsēdētāja paskaidrojumu par pieļautajiem tiesību normu pārkāpumiem, pieprasot viņa atbrīvošanu vai atstādinot viņu no amata pienākumu pildīšanas (sk. likuma "Par pašvaldībām" 65. panta otro daļu, 93. un 94.1 pantu). Arī pašvaldības domes atlaišana ir viens no pašvaldības darbības tiesiskuma pēckontroles līdzekļiem. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka pašvaldības domes atlaišana ir ultima ratio pasākums (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-32-05 14. punktu). Pašvaldības domes atlaišana ir galējais pašvaldības domes darbības tiesiskuma pēckontroles līdzeklis, kuram ir vissmagākās tiesiskās sekas, jo tā piemērošanas rezultātā tiek atlaista demokrātiski ievēlēta institūcija. Uz šā līdzekļa īpašo raksturu norāda likumā noteiktais pašvaldības domes atlaišanas process. Proti, pašvaldības domi noteiktos gadījumos var atlaist vienīgi Latvijas pilsoņu demokrātiski tieši leģitimētā Saeima, pieņemot īpašu likumu, kura projektu pēc savas vai ģenerālprokurora iniciatīvas iesniedz Ministru kabinets. Savukārt attiecīgā likuma satversmība pēc tā pieņemšanas var tikt izvērtēta Satversmes tiesā. Tātad pašvaldības domes atlaišanas procesā ir iesaistītas gan likumdevēja, gan izpildvaras, gan tiesu varas institūcijas, tādējādi nodrošinot šā procesa tiesiskumu un atbilstību pašvaldības principam, kā arī nodrošinot valsts varas dalīšanas principa ievērošanu. Līdz ar to pašvaldības domes darbības tiesiskums tiek uzraudzīts ar dažādiem pēckontroles līdzekļiem, no kuriem galējais ir pašvaldības domes atlaišana.