12. Article — noteic, ka vecuma pensija tiek aprēķināta pēc

šādas formulas: P = K / G, kur P - gada pensija, kuras divpadsmitā daļa ir mēneša pensija; K - apdrošinātās personas pensijas kapitāls, kas reģistrēts šīs personas personīgajā kontā un aktualizēts, ņemot vērā ikgadējos apdrošināšanas iemaksu algas indeksus. Ikgadējā apdrošināšanas iemaksu algas indeksa noteikšanā piemēro apdrošināšanas iemaksu algu summas reālā pieauguma robežu, kas nepārsniedz 15 procentus. Pensijas kapitāla aktualizēšanas un apdrošināšanas iemaksu algas indeksu aprēķināšanas kārtību nosaka Ministru kabinets. Pensijas kapitāls, kuram piemēroti apdrošināšanas iemaksu algas indeksi, ņemot vērā apdrošinātās personas izvēli, pieprasot vecuma pensiju, papildināms ar fondētās pensijas kapitālu, kas uzkrāts atbilstoši Valsts fondēto pensiju likumam; G - laika posms (gados), par kuru no pensijas piešķiršanas gada tiek plānota vecuma pensijas izmaksa. Obligāto un brīvprātīgo apdrošināšanas iemaksu likme, kas veido apdrošināšanas iemaksu summu, noteikta likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" 18. pantā. Tādējādi normatīvajā regulējumā noteikts, ka vecuma pensijas atvietojuma līmeni ietekmē gan individuālais apdrošināšanas stāžs un vidējā apdrošināšanas iemaksu alga, no kuras veiktas sociālās iemaksas, gan pensijas kapitāla indeksi un pensionēšanās vecums, gan pensijas aprēķināšanā piemērojamās garantijas un papildu atvieglojumi (sk. Labklājības ministrijas 2013. gada informatīvā ziņojuma "Priekšlikumi sociālās drošības sistēmas pilnveidošanai" 20. lpp.). Līdz ar to secināms, ka viens no būtiskākajiem normatīvajā regulējumā noteiktās vecuma pensijas rādītājiem, kas ņemams vērā vecuma pensijas aprēķināšanā, ir personas veiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas. Tātad vecuma pensijas aprēķināšanas metode ir vērsta uz jau iepriekš minēto mērķi - personas iepriekšējā ienākumu līmeņa atvietošanu. 22.2. Tomēr izskatāmajā lietā Satversmes tiesai ir jāvērtē metode, pēc kuras tiek noteikts vecuma pensijas minimālais apmērs. Izvērtējot piemērojamo metodi, jāņem vērā, ka vecuma pensijas minimālā apmēra būtība ir atšķirīga no vecuma pensijas būtības. Proti, kā jau tika norādīts iepriekš, kaut arī vecuma pensijas minimālais apmērs ir daļa no sociālās apdrošināšanas sistēmas, tas pilda arī sociālās palīdzības sistēmas pasākuma funkciju - nodrošināt ar minimālajiem ienākumiem personas, kas aktīvā darba periodā veikušas nelielas sociālās apdrošināšanas iemaksas. Tādējādi Satversmes tiesai jāvērtē, vai vecuma pensijas minimālais apmērs noteikts, pamatojoties uz tādu metodi, kas izriet no mērķa aizsargāt cilvēka cieņu, izlīdzināt sociālo nevienlīdzību un nodrošināt valsts ilgtspējīgu attīstību. Satversmes tiesa jau iepriekš norādījusi: lai noskaidrotu, kāds konkrētajā gadījumā ir sociālā nodrošinājuma minimālais līmenis, valstij jāizdara izvēle starp vairākām metodēm, ko lieto dažādas starptautiskās organizācijas. Lai gan šo metožu statuss nav vispārsaistošs, tomēr tajās ietvertās idejas atzīstamas par avotu ar izteikti rekomendējošu, bet vienlaikus arī pietiekami autoritatīvu raksturu, kas valstij iesaka konkrētas problēmas risināšanai izvēlēties optimālo rīcības modeli. Šajās metodēs ir ņemtas vērā mājsaimniecību vajadzības, kas ir atkarīgas no to lieluma un sastāva. Ir pieejams plašs šādu izvērtējumu spektrs (sk.: Atkinson A. B., Rainwater L., Smeeding T. M. Income Distribution in OECD Countries. Paris: OECD, 1995, pp.20, 21.). Tā kā rezultāti var atšķirties atkarībā no izraudzītās metodes, tieši Latvijas situācijai vispiemērotākās metodes argumentēta izvēle ir likumdevēja politiskās izšķiršanās jautājums (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 31.2. punktu). Kaut arī likumdevējam ir rīcības brīvība vecuma pensijas minimālā apmēra noteikšanas metodes izvēlē, Satversmes tiesa norāda, ka Latvijai ir saistošas Eiropas Sociālās hartas normas, tostarp šā dokumenta 12. pants, kas regulē tiesības uz sociālo drošību. Eiropas Sociālo tiesību komiteja, interpretējot šo normu, norādījusi, ka valstu sociālās drošības sistēmām jānodrošina efektīvas tiesības uz sociālo drošību. Saskaņā ar Eiropas Sociālās hartas 12. panta 1. punktu ikvienam ienākumus aizvietojošam pabalstam jābūt saprātīgi proporcionālam ar aizvietojamiem ienākumiem un tas nedrīkst būt zemāks par nabadzības slieksni, kas noteikts 50 procentu apmērā no ienākumu mediānas uz vienu ekvivalento patērētāju, kas aprēķināta, balstoties uz Eurostat noteikto nabadzības riska slieksni. Ja ienākumus aizvietojošais pabalsts noteikts 40 līdz 50 procentu apmērā no šīs mediānas, tad vērtējami arī citi personai pieejami pabalsti un pakalpojumi. Savukārt tad, ja ienākumus aizvietojošā pabalsta līmenis ir zemāks par 40 procentiem no ienākumu mediānas uz vienu ekvivalento patērētāju, tas acīmredzami neatbilst Eiropas Sociālās hartas 12. panta 1. punktam (sk.: Eiropas Sociālo tiesību komitejas judikatūras apkopojums (Digest of the Case Law of the European Committee of Social Rights), 2018. gada 31. decembris, 144. lpp.). Ministru kabinets un vairākas pieaicinātās personas, tostarp Labklājības ministrija, rakstveida viedokļos norādījušas un arī to pārstāvji tiesas sēdē argumentējuši, ka iepriekš minētie Eiropas Sociālo tiesību komitejas norādījumi uztverami nevis kā prasība, bet gan kā ilgtermiņa mērķis, uz ko tiekties. Tomēr Satversmes tiesa norāda, ka Eiropas Sociālo tiesību komiteja jau 2018. gada janvārī sniegtajā ziņojumā par Latviju norādījusi, ka minimālā pensija tieši tās zemā apmēra dēļ neatbilst Eiropas Sociālās hartas 12. panta 1. punkta prasībām (sk.: European Committee of Social Rights, Conclusions 2017, Latvia: Articles 11, 12, 13, 14, 23 and 30 of the European Social Charter, January 2018, pp. 27, 28). Tāpat šī komiteja savos secinājumos par Eiropas Sociālās hartas 12. panta 1. punktu norādījusi, ka ienākumus atvietojošā pabalsta apmērs nedrīkst būt mazāks kā 40 procenti no ienākumu mediānas uz vienu ekvivalento patērētāju. Tātad šāds līmenis, pēc komitejas ieskata, uzturams pastāvīgi (sk.: Eiropas Sociālo tiesību komitejas judikatūras apkopojums (Digest of the Case Law of the European Committee of Social Rights), 2018. gada 31. decembris, 144. lpp.). Jāatzīmē gan, ka Eiropas Sociālo tiesību komiteja ir atzinusi, ka var būt arī tādi gadījumi, kad kādu Eiropas Sociālajā hartā nostiprināto tiesību nodrošināšana ir ļoti sarežģīta un, lai šīs tiesības pilnībā nodrošinātu, nepieciešami būtiski finanšu ieguldījumi. Šādos gadījumos dalībvalstij ir jāveic apzinātas un novērtējamas darbības pieejamā budžeta ietvaros, lai tā saprātīgā laika posmā progresīvi virzītos uz Eiropas Sociālajā hartā noteiktajiem mērķiem (sk.: Eiropas Sociālo tiesību komitejas judikatūras apkopojums (Digest of the Case Law of the European Committee of Social Rights), 2018. gada 31. decembris, 41. lpp.). Tiesas sēdē ne Ministru kabineta, ne Labklājības ministrijas pārstāves nevarēja Satversmes tiesai norādīt uz plānošanas vai cita veida dokumentiem, kas saturētu plānu par to, kā un kad Latvijā tiks pilnībā nodrošinātas Eiropas Sociālās hartas 12. panta 1. punkta prasības. Vēl jo vairāk, nedz apstrīdēto normu, nedz grozījumu likumā "Par valsts pensijām" anotācijā nav norādes uz to, ka šie normatīvie akti ietekmētu Eiropas Sociālās hartas darbības jomu. 22.2.1. 1995. gada likuma "Par valsts pensijām" tā sākotnējā redakcijā 12. panta otrā daļa noteica: apdrošinātajām personām, kuras aizgājušas pensijā 60 gadu vecumā vai vēlāk, vecuma pensijas apmērs nedrīkst būt mazāks par valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru. Ar 2001. gada 20. decembra likuma "Grozījumi likumā "Par valsts pensijām"" 5. pantā iekļauto likuma "Par valsts pensijām" 12. panta otrās daļas grozījumu tika paredzēts aizstāt regulējumu, ka minimālā vecuma pensija nosakāma saistībā ar valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu, ar pilnvarojumu Ministru kabinetam noteikt minimālo vecuma pensiju. Vienlaikus likuma "Par valsts pensijām" pārejas noteikumos tika iekļauts 34. punkts, kas paredzēja, ka līdz 2006. gada 31. decembrim minimālā vecuma pensija nosakāma, piemērojot koeficientu valsts sociālā nodrošinājuma pabalstam. Šis pārejas noteikumos paredzētais termiņš tika vairākkārt pagarināts, līdz par tā pēdējo dienu tika noteikts 2011. gada 31. decembris. Likumdevēja piešķirtais pilnvarojums tika īstenots, Ministru kabinetam pieņemot Noteikumus Nr. 924, kuru 2. punkts paredzēja, ka vecuma pensijas minimālais apmērs nevar būt mazāks par valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu, kas noteikts saskaņā ar normatīvajiem aktiem par valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru, kuram atkarībā no personas uzkrātā apdrošināšanas stāža piemērots noteikts koeficients. Šo noteikumu anotācijā norādīts, ka tie pieņemti, lai izpildītu likuma "Par valsts pensijām" 12. panta otrās daļas un pārejas noteikumu 34. punkta prasības. Kā regulējuma mērķis norādīta esošo vecuma pensiju minimālo apmēru saglabāšana, nosakot, ka vecuma pensijas minimālais apmērs nedrīkst būt mazāks par valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru (sk. lietas materiālu 3. sēj. 18. lp.). Noteikumu Nr. 924 anotācijā norādīts, ka, gatavojot noteikumu projektu, tika izvērtēta situācija saistībā ar minimālo vecuma pensiju. Sociālā politika, it īpaši pensiju sistēma Latvijā, tāpat kā citās Eiropas Savienības dalībvalstīs, esot nesaraujami saistīta ar valsts ekonomisko attīstību. Noteikumu sagatavošanas laikā valsts sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta ieņēmumi neesot seguši izdevumus. Tādēļ minimālās vecuma pensijas apmēru palielināt neesot iespējams, jo līdz ar to palielinātos valsts sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta izdevumi. Jebkurām papildu garantijām, kas tiek piemērotas pensiju aprēķinā, lai palielinātu piešķirtās pensijas apmēru, neesot reālu sociālās apdrošināšanas iemaksu seguma, un līdz ar to šāds palielinājums esot uzskatāms par papildu finanšu slogu visai pensiju sistēmai. Savukārt, samazinot minimālās pensijas apmēru, būtu konstatējama nevienlīdzīga attieksme pret personām ar vienādu apdrošināšanas stāžu atkarībā no pensijas piešķiršanas laika. Minimālās vecuma pensijas apmērs arī turpmāk būtu jānosaka atkarībā no personas apdrošināšanas stāža. Tādējādi Noteikumu Nr. 924 darbības laikā vecuma pensijas minimālais apmērs bija saistīts ar valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru. Šo noteikumu izstrādes materiāli ietver vispārīgas norādes uz to, kādēļ vecuma pensijas minimālais apmērs nebūtu paaugstināms vai pazemināms salīdzinājumā ar iepriekš noteikto. Taču izstrādes materiālos nav rodama skaidrība par to, kādēļ vecuma pensijas minimālais apmērs ir saistāms ar sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru un pēc kādas metodes nosakāms sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērs. 22.2.2. Sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērs ir noteikts Noteikumu Nr. 1605 2. punktā. Satversmes tiesa jau ir vērtējusi šīs normas atbilstību Satversmei, ciktāl tā attiecas uz nenodarbinātiem sociālā nodrošinājuma pabalsta saņēmējiem - personām ar invaliditāti un senioriem. Satversmes tiesa citstarp secināja, ka Ministru kabinets valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru gadiem ilgi ir noteicis atkarībā no valsts budžeta iespējām, neizvērtējot ekonomisko situāciju valstī un neņemot vērā Centrālās statistikas pārvaldes noteikto vidējo faktisko patēriņa cenu indeksu, kā tas paredzēts Noteikumu Nr. 1605 3. punktā. Tādējādi Ministru kabinets nav paredzējis kritērijus, kas ļautu objektīvi noteikt tādu pabalsta apmēru, kas kopsakarā ar citiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem nodrošinātu tā saņēmēja pamatvajadzību apmierināšanu un ļautu viņam dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 9. jūlija sprieduma lietā Nr. 2019-27-03 26.2.-26.3. punktu). Satversmes tiesa norāda, ka šie argumenti par sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru ir piemērojami arī izskatāmajā lietā tiktāl, ciktāl šā pabalsta apmērs tika izmantots kā bāze valsts vecuma pensijas minimālā apmēra aprēķinam. Nedz no rakstveidā, nedz tiesas sēdē sniegtajiem lietas dalībnieku un pieaicināto personu argumentiem neizriet tas, ka Ministru kabinets, sasaistot valsts vecuma pensijas minimālo apmēru ar valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru, būtu ņēmis vērā ekonomisko situāciju vai vidējo faktisko patēriņa cenu indeksu valstī. Arī Ministru kabineta pārstāve tiesas sēdē norādīja, ka minimālās vecuma pensijas aprēķina bāze noteikta tādā pašā apmērā kā sociālā nodrošinājuma pabalsts tādēļ, ka tā jau vēsturiski esot bijis (sk. 2020. gada 4. novembra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 4. sēj. 161. lp.). 22.2.3. Kopš 2020. gada 1. janvāra vecuma pensijas minimālā apmēra aprēķinā ir izmantojami noteikumi Nr. 579, kuru 2. punkts noteic, ka minimālās vecuma pensijas aprēķina bāze ir 80,00 euro, bet personām ar invaliditāti kopš bērnības tā noteikta 122,69 euro apmērā. Minimālās vecuma pensijas aprēķina bāzi pārskata Ministru kabinets pēc labklājības ministra ierosinājuma atbilstoši valsts budžeta iespējām, izvērtējot ekonomisko situāciju valstī. Noteikumu Nr. 579 anotācijā atzīmēts, ka valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērs nav mainīts kopš 2006. gada 1. janvāra, bet personām ar invaliditāti kopš bērnības - kopš 2009. gada 1. janvāra. Ministru kabinets atbalstot vairākus Labklājības ministrijas prioritāri risināmos pasākumus, tostarp to, ka no 2020. gada paaugstināms minimālās vecuma pensijas apmērs, par pamatu ņemot minimālās vecuma pensijas aprēķina bāzi, nevis valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru, kā tas bijis līdz šim. Noteikumu projektā ietvertā minimālās vecuma pensijas aprēķina bāze esot noteikta atbilstoši valsts budžeta fiskālajam ietvaram, kas ļaujot vienoti palielināt aprēķina bāzi par 15,97 euro, to pieskaitot pašreizējam valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēram 64,03 euro vispārējā gadījumā un 106,72 euro personām ar invaliditāti kopš bērnības. Labklājības ministrija 2019. gadā izstrādājusi un iesniegusi Ministru kabinetam izskatīšanai Plānu, kas citstarp paredzējis minimālās vecuma pensijas aprēķina bāzi noteikt 99 euro apmērā jeb 20 procentu apmērā no ienākumu mediānas. Tomēr, kā norādīts Ministru kabineta atbildes rakstā, sastādot 2020. gada budžetu, šis Labklājības ministrijas priekšlikums tika atbalstīts tikai daļēji (sk. lietas materiālu 2. sēj. 62. lp.). Satversmes tiesa secina: kaut arī kopš Noteikumu Nr. 579 pieņemšanas vecuma pensijas minimālais apmērs vairs nav saistīts ar sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru, arī pēc šā regulējuma izstrādes materiāliem nav iespējams pārliecināties, kādēļ vecuma pensijas minimālais apmērs ir tāds, kāds tas noteikts. Proti, nav skaidrs, kādēļ šā apmēra aprēķina bāze paaugstināta tieši par 15,97 euro un kādēļ izraudzīti konkrētie koeficienti par konkrētajiem darba stāža periodiem. Ministru kabineta, kā arī Labklājības ministrijas un citu pieaicināto personu pārstāvji tiesas sēdē piekrita tam, ka vecuma pensijas minimālā apmēra paaugstināšanai ir izmantota nevis kāda noteikta metode, bet gan valsts budžeta iespēju novērtējums. Līdz ar to nedz regulējums, kas bija spēkā līdz 2020. gada 1. janvārim, nedz regulējums, kas stājās spēkā šajā datumā, nav paredzējis, ka vecuma pensijas minimālais apmērs aprēķināms, izmantojot kādu konkrētu metodi, kas saistīta ar ekonomikas rādītājiem un prognozēs balstītiem aprēķiniem. 22.3. Satversmes tiesa atzīmē, ka uz vecuma pensijas minimālā apmēra aprēķināšanas metodes trūkumu likumdevējam un Ministru kabinetam jau vairākkārt ir norādīts. Labklājības ministrija jau 2013. gada informatīvajā ziņojumā "Priekšlikumi sociālās drošības sistēmas pilnveidošanai" norādīja: lai nodrošinātu sociālās drošības pasākumu mērķētību un piedāvātu atbilstošus risinājumus efektīvai nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanai, primārais nosacījums ir noteikt objektīviem iedzīvotāju ienākumus raksturojošiem rādītājiem piesaistītu atskaites sistēmu. Pēc ministrijas ieskata, tiesību aktos definētie minimālo ienākumu, tostarp vecuma pensijas minimālā apmēra, sliekšņi nebija pamatoti un tādēļ bija nepieciešams noteikt juridiski precīzu un metodoloģiski pamatotu minimālā ienākuma slieksni, kas kalpotu par pamatu turpmākā atbalsta plānošanā un novērstu sistēmas nepilnības, vienlaikus pastāvot vairākiem minimālo ienākumu sliekšņiem dažādām iedzīvotāju kategorijām (sk. Labklājības ministrijas 2013. gada informatīvā ziņojuma "Priekšlikumi sociālās drošības sistēmas pilnveidošanai" 15. lpp.). Tādējādi Labklājības ministrija jau 2013. gadā ir atzinusi, ka vecuma pensijas minimālais apmērs nav noteikts, balstoties uz kādu ekonomiski pamatotu metodi. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija 2018. gadā norādījusi, ka vecuma pensijas minimālajam apmēram jābūt automātiski saistītam vismaz ar tirgus cenām, lai saglabātu pirktspēju. Šajā kontekstā organizācija kritizējusi metodoloģijas trūkumu vecuma pensijas minimālā apmēra aprēķināšanā un norādījusi, ka Latvijā minimālās pensijas sākuma līmenis tiek koriģēts diskrecionāri. Tas, ka trūkst saiknes ar jebkādiem ekonomikas pasākumiem, nozīmējot to, ka fiskālu grūtību gadījumā korekcijas, visticamāk, tiks vērstas pret pensijām un tādējādi tiks ietekmēti tie, kuriem ir viszemākie ienākumi (sk: OECD Reviews of Pension Systems: Latvia, 2018, p. 51). Ministru kabinets un vairākas pieaicinātās personas tiesas sēdē norādīja, ka ekonomiskā situācija valstī neļaujot paaugstināt vecuma pensijas minimālo apjomu vai piešķirt to citādā kārtībā. Tomēr Valsts kontroles pārstāves tiesas sēdē pauda nostāju, ka, sakārtojot sociālās drošības sistēmu, skaidri noformulējot prioritātes un padarot pasākumus mērķtiecīgākus, būtu iespējams, nepalielinot izdevumus, palielināt atbalstu vismaz atsevišķām sabiedrības grupām (sk. 2020. gada 5. novembra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 52. lp.). Arī Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija, vērtējot vecuma pensijas minimālā apmēra piešķiršanas kārtību, norādījusi uz uzlabojumiem, kas, pēc šīs organizācijas ieskata, neprasītu papildu izdevumus no sociālās apdrošināšanas sistēmas (sk: OECD. Reviews of Pension Systems: Latvia, 2018, pp. 46, 47). No tiesas sēdē izskanējušajiem argumentiem nav secināms, ka apstrīdēto normu izstrādes procesā būtu izvērtētas šīs un citas alternatīvas vecuma pensijas minimālā apmēra aprēķināšanai. Līdz ar to vecuma pensijas minimālais apmērs, kas ietverts apstrīdētajās normās, nav noteikts, pamatojoties uz tādu metodi, kura izrietētu no mērķa aizsargāt cilvēka cieņu, izlīdzināt sociālo nevienlīdzību un nodrošināt valsts ilgtspējīgu attīstību. 23. Augstākā tiesa pieteikumā norādījusi, ka minimālajai pensijai pašai par sevi ir jānodrošina tās saņēmējam cilvēka cienīga eksistence (sk., piemēram, lietas materiālu 1. sēj. 8. lp.). Tiesībsargs rakstveidā norādījis, ka personas tiesības uz sociālo nodrošinājumu sociālās apdrošināšanas formā nevar aizstāt ar sociālo palīdzību (sk. lietas materiālu 4. sēj. 12. lp.). Tiesas sēdē tiesībsargs papildināja savu argumentāciju, norādot, ka minimālajai vecuma pensijai pašai par sevi būtu jānodrošina tās saņēmēju pamatvajadzību apmierināšana. Sociālās palīdzības pasākumu mērķis esot sniegt īslaicīgu palīdzību grūtību pārvarēšanai. Turklāt sociālās palīdzības sistēma Latvijā esot ļoti sadrumstalota un tādējādi nespējot nodrošināt personām adekvātu sociālo palīdzību (sk. 4. novembra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 4. sēj. 143. lp.). Ministru kabineta un vairāku pieaicināto personu, tostarp Saeimas un Labklājības ministrijas, pārstāvji tiesas sēdē norādīja, ka ar apstrīdētajām normām noteiktais vecuma pensijas minimālais apmērs esot tikai viens no pasākumiem valsts sociālās drošības sistēmas ietvaros un tādēļ, vērtējot to, vai personām, kas saņem vecuma pensiju minimālajā apmērā, ir nodrošināta iespēja izmantot savas sociālās tiesības vismaz minimālā apmērā, esot jāaplūko visa sociālās drošības sistēma kopumā. Ministru kabineta un Labklājības ministrijas pārstāves argumentēja, ka vecuma pensijas minimālais apmērs kopā ar citiem sociālās palīdzības pasākumiem nodrošinot personām iespēju dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai. Savukārt Saeimas pārstāvis norādīja: tā kā vecuma pensijas minimālais apmērs nav balstīts uz ekonomiski pamatotu metodi, kā arī nav izvērtēti personām pieejamie sociālās palīdzības pasākumi, nav iespējams pārliecināties par to, vai vecuma pensija minimālajā apmērā kopā ar citiem sociālās palīdzības pasākumiem nodrošina personu pamatvajadzību apmierināšanu (sk. 2020. gada 4. novembra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 16. lp.). 23.1. Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka sociālo tiesību nodrošināšanai vismaz minimālā līmenī ir būtiska nozīme (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 31.2. punktu). Ar pienākumu nodrošināt sociālās palīdzības minimumu jāsaprot tādas palīdzības sniegšana personai, lai tā varētu dzīvot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi un pienācīgi apmierināt savas pamatvajadzības (sk.: Eiropas Sociālo tiesību komitejas judikatūras apkopojums (Digest of the Case Law of the European Committee of Social Rights), 2018. gada 31. decembris, 144. lpp.). Attiecībā uz sociālā nodrošinājuma pabalstu, kas tiek izmaksāts senioriem, kuri nav nodarbināti, Satversmes tiesa atzinusi, ka šīm personām pabalsts ir pamata iztikas līdzekļu avots, kam visupirms jākalpo pamatvajadzību apmierināšanai (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 9. jūlija sprieduma lietā Nr. 2019-27-03 22.2. punktu). Vairākas pieaicinātās personas tiesas sēdē norādīja, ka minimālajai vecuma pensijai jābūt noteiktai vismaz tādā pašā apmērā kā valsts sociālā nodrošinājuma pabalstam. Kā jau tika norādīts iepriekš, šāda atziņa ietverta arī Noteikumu Nr. 924 anotācijā. Lielākā daļa personu, kas saņem vecuma pensiju, tostarp arī vecuma pensiju minimālā apmērā, nav nodarbinātas. Tādējādi secināms, ka vecuma pensija šīm personām ir pamata iztikas līdzekļu avots, kam jākalpo pamatvajadzību apmierināšanai. Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 1. panta 11. punktā ir noteikts, ka sociālā palīdzība tiek sniegta tādu personas pamatvajadzību nodrošināšanai kā pārtika, apģērbs, mājoklis, veselības aprūpe, obligātā izglītība. Tas uzskatāms par minimumu, kas nepieciešams ikvienam. Tātad, lai dzīvotu tādu dzīvi, kas atbilstu cilvēka cieņai, personai ir jāspēj nodrošināt sev vismaz pārtiku, apģērbu, mājokli, obligāto izglītību un medicīnisko palīdzību - visu to, kas nepieciešams elementāras izdzīvošanas garantēšanai jebkuram cilvēkam. Tāpat personai jābūt iespējai piedalīties sociālajā, politiskajā un kultūras dzīvē, tādā veidā nodrošinot sev pilnvērtīga sabiedrības locekļa statusu (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 17.3. punktu). Tādējādi, lai varētu atzīt, ka personas tiesības uz sociālo nodrošinājumu tiek garantētas vismaz minimālajā līmenī, personai, kas saņem vecuma pensiju minimālā apmērā, jābūt spējīgai sev nodrošināt visu to, kas nepieciešams elementāras izdzīvošanas garantēšanai, kā arī spējīgai sev nodrošināt pilnvērtīga sabiedrības locekļa statusu. Kā Satversmes tiesa jau norādīja iepriekš, likumdevējam, izmantojot savu kompetenci sociālās politikas veidošanā un realizēšanā, kā arī sociālo tiesību apjoma noteikšanā, ir pienākums Satversmē iekļauto sociālo tiesību saturu konkretizēt likumos (sal. sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 24. punktu un 2011. gada 18. februāra sprieduma lietā Nr.2010-29-01 14. punktu). Tātad likumdevējam ir pienākums veikt pasākumus, kas nepieciešami cilvēka cieņas aizsardzībai. Šai nolūkā likumdevējs ir tiesīgs izvēlēties dažādus risinājumus, tostarp noteikt, ka palīdzība personām ar nelieliem ienākumiem tiek sniegta vairāku sociālās drošības sistēmā ietilpstošu pasākumu ietvaros. Tomēr valsts rīcībai, īstenojot sociālās palīdzības nodrošināšanai nepieciešamos pasākumus, ir jāatbilst cilvēka cieņā balstītas sociāli atbildīgas un ilgtspējīgas valsts principiem. Tātad, ja vecuma pensijas saņēmēju tiesības uz sociālo nodrošinājumu ir konkretizētas normatīvajā regulējumā, ar apstrīdētajām normām nosakot vecuma pensijas minimālo apmēru, tad šim apmēram kopsakarā ar citiem valsts īstenotajiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem ir jābūt tādam, lai ikvienai personai būtu nodrošināta cilvēka cieņai atbilstoša dzīve (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 19.3. punktu). Tādējādi Satversmes tiesai jāvērtē, vai apstrīdētajās normās noteiktais vecuma pensijas minimālais apmērs kopsakarā ar citiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem ikvienam tā saņēmējam nodrošina iespēju dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai. 23.2. Visi lietas dalībnieki un pieaicinātās personas gan rakstveidā, gan mutvārdos paustajos viedokļos piekrita tam, ka personai, kas saņem vecuma pensiju minimālā apmērā, ir pieejami dažādi sociālās palīdzības pasākumi, kā arī piekrita tam, ka nav skaidrs, tieši kādi sociālās palīdzības pasākumi un kādā apmērā šādām personām ir pieejami. Labklājības ministrijas pārstāve norādīja, ka personas, kas saņem vecuma pensiju minimālā apmērā, nevar saņemt sociālā nodrošinājuma pabalstu, bet - iespējams, teorētiski - var saņemt pabalstu garantētā minimālā ienākuma līmeņa nodrošināšanai (sk. 2020. gada 5. novembra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 33. lp.). Ministru kabineta pārstāve norādīja, ka šīm personām ir pieejami dažādi pašvaldību nodrošinātie sociālās palīdzības pasākumi (sk. 2020. gada 4. novembra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 1. lp.). Kā jau tika norādīts iepriekš, likumdevējs ir noteicis, ka Latvijas sociālās drošības sistēmu veido sociālā apdrošināšana un sociālās palīdzības sistēmas pasākumi. Sociālās palīdzības sistēmas pasākumos ietilpst gan valsts sociālie pabalsti, gan citi sociālās palīdzības pabalsti un sociālie pakalpojumi (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 22.1. punktu). Lai noskaidrotu, vai apstrīdētajās normās noteiktais vecuma pensijas minimālais apmērs kopsakarā ar citiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem ikvienam minimālās pensijas saņēmējam nodrošina iespēju dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai, Satversmes tiesai jāaplūko, kādi pasākumi pieejami personai, kas saņem vecuma pensiju minimālā apmērā. 23.2.1. Pretstatā, piemēram, pabalsta garantētā minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanai regulējumam, minimālās vecuma pensijas regulējums pats par sevi nenoteic, kādi sociālās drošības sistēmas pasākumi pieejami šādas pensijas saņēmējiem. Tomēr zināmi ierobežojumi izriet no citu sociālās drošības sistēmas pasākumu regulējuma. Saskaņā ar Valsts sociālo pabalstu likuma 3. pantu personām pieejami 11 regulāri izmaksājamo pabalstu veidi. Taču ne visi tie pieejami visām personām, kuras saņem vecuma pensiju. Piemēram, ģimenes valsts pabalsts, bērna kopšanas pabalsts, pabalsts aizbildnībā esoša bērna uzturēšanai, atlīdzība par audžuģimenes pienākumu pildīšanu, atlīdzība par adoptējamā bērna aprūpi, bērna invalīda kopšanas pabalsts un bērna adopcijas pabalsts izmaksājams, lai sniegtu regulāru atbalstu ģimenēm ar bērniem dažādās situācijās. Savukārt Valsts sociālo pabalstu likuma 13. pants noteic, ka valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu piešķir tikai personai, kurai nav tiesību saņemt valsts pensiju. Personai, kas saņem vecuma pensiju minimālā apmērā, ir tiesības saņemt citos normatīvajos aktos noteiktos pabalstus, piemēram, pabalstu par asistenta izmantošanu. Tomēr Satversmes tiesa konstatē, ka šiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem, kā arī citiem atbalsta pasākumiem ir konkrēts mērķis un tie tiek izmaksāti pie noteiktām iedzīvotāju grupām piederīgām personām (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 22.2. punktu). Tādējādi šie sociālās drošības sistēmas pasākumi un citi atbalsta pasākumi nebūtu vērtējami kā tādi, kuri primāri izmantojami minimālās vecuma pensijas saņēmēja pamatvajadzību nodrošināšanai. 23.2.2. Saskaņā ar Sociālās palīdzības likuma 9. panta pirmo daļu pašvaldībai, kuras teritorijā ir deklarētā personas dzīvesvieta, ir pienākums nodrošināt šai personai iespēju saņemt tās vajadzībām atbilstošus sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību. Atbilstoši likuma "Par pašvaldībām" 15. panta pirmās daļas 7. un 9. punktam sociālās palīdzības nodrošināšana, kā arī palīdzība dzīvokļa jautājumu risināšanā ir viena no pašvaldības autonomajām funkcijām. Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 35. panta pirmajā un otrajā daļā likumdevējs ir noteicis trīs obligāti izmaksājamos sociālās palīdzības pabalstus, ko pašvaldības izmaksā no sava pamatbudžeta līdzekļiem: pabalstu garantētā minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanai, dzīvokļa pabalstu un pabalstu krīzes situācijā. Saskaņā ar šā panta trešo daļu pašvaldība, izvērtējot ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas ienākumus, ir tiesīga no sava pamatbudžeta izmaksāt arī citus pabalstus ģimenes vai personas pamatvajadzību apmierināšanai (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 22.3. punktu). Saskaņā ar Ministru kabineta 2012. gada 18. decembra noteikumu Nr. 913 "Noteikumi par garantēto minimālo ienākumu līmeni" 2. un 3. punkta redakciju, kas bija spēkā no 2018. gada 1. janvāra līdz 2019. gada 31. decembrim, garantētais minimālais ienākumu līmenis šajā laika posmā personai bija nosakāms vismaz 53 euro apmērā mēnesī. Kopš 2020. gada 1. janvāra šis līmenis noteikts 64 euro apmērā mēnesī. Vecuma pensijas minimālais apmērs gan 2018. un 2019. gadā bija lielāks par garantētā minimālā ienākumu līmeņa apmēru, un tāds tas ir arī 2020. gadā. Tādējādi persona, kas saņēma vai saņem vecuma pensiju minimālā apmērā, pabalstu garantētā minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanai var saņemt tikai tad, ja pašvaldība, kurā deklarēta tās dzīvesvieta, noteikusi augstāku garantēto minimālo ienākumu līmeni, nekā tas paredzēts minētajos noteikumos, vai arī tad, ja šī persona dzīvo kopā ģimenē ar citām personām, kuru ienākumi ir vēl mazāki. Attiecībā uz dzīvokļa pabalstu Satversmes tiesa jau iepriekš secinājusi, ka trūcīgām personām gan ir paredzēts atbalsts dzīvokļa pabalsta veidā, tomēr personas iespējas saņemt šo pabalstu, kā arī tā apmērs ir lielā mērā atkarīgs no tā, kurā pašvaldībā persona deklarējusi savu dzīvesvietu. Kamēr likumdevējs pieļauj, ka ar mājokli saistīti atbalsta pasākumi trūcīgām personām tiek nodrošināti atkarībā no pašvaldību sociālās politikas un finansiālajām iespējām, attiecīgo sociālās palīdzības pabalstu nevar atzīt par tādu, kas ikvienai trūcīgai personai nodrošinātu atbalstu mājokļa jautājumos. Arī citu sociālās palīdzības pabalstu esība un apmērs katrā pašvaldībā ir atšķirīgs un atkarīgs no pašvaldību bieži vien ierobežotajām iespējām šādu atbalstu sniegt (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 22.3.2. un 22.3.3. punktu). Nav secināms, ka laikā, kopš Satversmes tiesa pauda iepriekšminēto atziņu, situācija pašvaldību sniegto sociālo pabalstu jomā būtu mainījusies. Līdz ar to pašvaldību piešķirtie sociālās palīdzības pabalsti nesasniedz mērķi nodrošināt personām nepieciešamo atbalstu, tādējādi mazinot sociālo nevienlīdzību un nodrošinot šīm personām tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai. 23.2.3. Likumdevējs normatīvajos aktos ir noteicis pensionāriem atvieglojumus dažādās jomās. Pensionāriem, kas atzīti par trūcīgām personām, pieejami arī atvieglojumi, kas paredzēti trūcīgām personām. Tāpat pensionāriem var būt pieejami dažādi sociālās palīdzības pakalpojumi. Satversmes tiesa piekrīt, ka normatīvajos aktos noteiktie atvieglojumi, kā arī sociālie pakalpojumi kopsakarā ar citiem sociālās palīdzības pabalstiem var nodrošināt atbalstu personām, kuras saņem vecuma pensiju minimālā apmērā. Tomēr jāņem vērā, ka ne visi atvieglojumi ir mērķēti uz trūcīgas personas pamatvajadzību apmierināšanu. Turklāt tie tiek piešķirti noteiktos gadījumos konkrētām personām. Tādēļ tas, ka likumdevējs dažādās jomās ir piešķīris zināmus atvieglojumus personām ar zemiem ienākumiem, pats par sevi neapliecina, ka šīm personām būtu nodrošināta tām nepieciešamā palīdzība. Turklāt, neraugoties uz to, ka šāda novērtējuma trūkums Satversmes tiesas praksē tika atzīmēts jau iepriekš, neviens no lietas dalībniekiem vai pieaicinātajām personām Satversmes tiesai nespēja apstiprināt, ka tā rīcībā būtu tāds pamatvajadzību apmierināšanai nepieciešamo izdevumu, kā arī sociālo pakalpojumu un normatīvajos aktos noteikto atvieglojumu novērtējums, kas ļautu Satversmes tiesai pārliecināties par to, cik lielā mērā attiecīgie atbalsta pasākumi palīdz nodrošināt sociālo palīdzību saņemošai personai iespēju dzīvot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi. Satversmes tiesa vēlas uzsvērt, ka, kā Ministru kabinets norādījis jau 2014. gadā, pensiju saņēmējiem galvenais ienākumu avots ir pensija, un pensionāru iespējas strādāt ir ierobežotas. Tādējādi daļa pensijas vecuma cilvēku, it īpaši tie, kuri saņem vecuma pensiju minimālā apmērā, pieder pie iedzīvotāju grupas, kura ir pakļauta dziļas materiālās nenodrošinātības riskam zemo ienākumu dēļ (sk. Ministru kabineta 2014. gada 30. oktobra rīkojumu Nr. 619 par Koncepciju par minimālā ienākuma līmeņa noteikšanu). Visaugstākais nabadzības risks ir senioriem. Piemēram, vecumā virs 65 gadiem nabadzības riskam pakļauti 45,7 procenti senioru. Ja seniors dzīvo viens, tad nabadzības risks pieaug vēl būtiskāk (sk.: Ministru kabineta 2019. gada 22. augusta rīkojums Nr. 408 "Par Plānu minimālo ienākumu atbalsta sistēmas pilnveidošanai 2020.-2021. gadam", Latvijas Vēstnesis, 2019. gada 26. augusts, Nr. 173.4). Tādēļ valstij jo īpaši būtu jārūpējas par šo personu iespējām dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai. Tādējādi Satversmes tiesa secina, ka personai, kas saņem vecuma pensiju minimālā apmērā, gan ir pieejami dažādi sociālās drošības sistēmas pasākumi, tostarp valsts un pašvaldības sociālās palīdzības pabalsti, kā arī sociālās palīdzības pasākumi, tomēr ne visi šie pasākumi ir pieejami ikkatrai personai, kura saņem vecuma pensiju minimālā apmērā. Liela daļa no tiem paredzēti konkrētu vajadzību, nevis vispār pamatvajadzību apmierināšanai, turklāt pieejamo pasākumu apjoms un apmērs dažādās pašvaldībās ir atšķirīgs. Valstī nav veikts sociālo pakalpojumu novērtējums, un tādējādi nav iespējams arī izdarīt secinājumus par to, vai šie pakalpojumi spēj nodrošināt to saņēmēju pamatvajadzību apmierināšanu. Līdz ar to secināms, ka apstrīdētajās normās noteiktais vecuma pensijas minimālais apmērs kopsakarā ar citiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem nenodrošina to, ka ikviens minimālās pensijas saņēmējs var dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai. 24. Ņemot vērā iepriekš minēto, Satversmes tiesa secina, ka likumdevējs pats nav noregulējis būtiskākos ar minimālo vecuma pensiju saistītos jautājumus, vecuma pensijas minimālais apmērs nav noteikts, pamatojoties uz tādu metodi, kas izrietētu no mērķa aizsargāt cilvēka cieņu, izlīdzināt sociālo nevienlīdzību un nodrošināt valsts ilgtspējīgu attīstību. Tāpat apstrīdētajās normās noteiktais vecuma pensijas minimālais apmērs kopsakarā ar citiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem nenodrošina ikvienai personai iespēju dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai. Tādēļ jāatzīst, ka likumdevēja veiktie pasākumi nolūkā nodrošināt personām iespēju izmantot sociālās tiesības nav bijuši pienācīgi. Proti, personām nav nodrošināta iespēja izmantot savas sociālās tiesības vismaz minimālā apmērā. Līdz ar to apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 1. un 109. pantam. 25. Tiesībsargs lūdzis Satversmes tiesu izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību arī Satversmes 91. pantam. Tomēr šajā lietā Satversmes tiesai nav nepieciešams vērtēt apstrīdēto normu atbilstību minētajai augstāka juridiska spēka normai, jo ir konstatēta to neatbilstība Satversmes 1. un 109. pantam. 26. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Minētā likuma norma Satversmes tiesai piešķir plašu rīcības brīvību izlemt, no kura brīža spēku zaudē tāda norma, kas atzīta par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai. Izmantojot Satversmes tiesas likuma 32. panta trešajā daļā piešķirtās tiesības, Satversmes tiesai iespēju robežās jāgādā par to, lai situācija, kāda varētu veidoties no brīža, kad apstrīdētā norma zaudē spēku, neradītu personām Satversmē garantēto pamattiesību aizskārumu, kā arī nenodarītu būtisku kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 25. punktu un 2015. gada 16. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-13-01 22. punktu). Proti, likums tiesai ne vien dod pilnvaras, bet arī uzliek atbildību par to, lai tās spriedumi sociālajā realitātē nodrošinātu tiesisko stabilitāti, skaidrību un mieru (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 35.1. punktu). Noteikumi Nr. 924 ir zaudējuši spēku, un apstrīdētā Noteikumu Nr. 1605 norma vairs nenoteic vecuma pensijas minimālo apmēru. Tādēļ Satversmes tiesai šajā spriedumā nav jālemj par šo normu spēka zaudēšanas brīdi (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 14. janvāra sprieduma lietā Nr. 2003-19-0103 11. punktu). 26.1. Taču Augstākā tiesa lūdz Satversmes tiesu attiecībā uz pieteicēju tās tiesvedībā esošajā administratīvajā lietā apstrīdētās Noteikumu Nr. 924 un Noteikumu Nr. 1605 normas atzīt par spēkā neesošām no brīža, kad radās tā pamattiesību aizskārums, proti, no apstrīdēto normu piemērošanas brīža. Savukārt apstrīdētās Noteikumu Nr. 579 normas Augstākā tiesa lūdz atzīt par spēkā neesošām no to spēkā stāšanās brīža jeb no tā brīža, kad spēkā stāsies paredzamais aizskārums. Satversmes tiesa ir informēta arī par divām citām administratīvās tiesas lietām, kurās tiesvedība ir apturēta, gaidot izskatāmās lietas rezultātu. Turklāt nevar izslēgt iespējamību, ka vēl kāda persona savu ar apstrīdētajām normām aizskarto pamattiesību aizsardzības labad ir vērsusies tiesā. Lai aizsargātu personu pamattiesības, nepieciešams noteikt, ka apstrīdētās normas attiecībā uz personām, kuras savu tiesību aizsardzībai Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā vērsušās tiesā un attiecībā uz kurām administratīvais process tiesā vēl nav noslēdzies, zaudē spēku no šo personu pamattiesību aizskāruma rašanās brīža. Satversmes tiesa norāda, ka, izvērtējot to, vai vecuma pensijas minimālais apmērs katrā konkrētajā gadījumā nodrošina pieteicējam iespēju dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai, piemērojamas šajā spriedumā paustās atziņas. Citstarp vērtējams tas, kādas pamatvajadzības persona spējusi apmierināt ar minimālo vecuma pensiju un vai šī pensija kopsakarā ar citiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem nodrošina šai personai iespēju dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai. 26.2. Attiecībā uz citām personām norādāms: Satversmes tiesa ir atzinusi, ka, lemjot par sprieduma spēku laikā, jāņem vērā tas, ka valsts budžeta pieņemšana ir nozīmīga valsts darbības joma (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 34. punktu). Vecuma pensijas minimālā apmēra noteikšana ir cieši saistīta ar valsts budžetā paredzētajiem izdevumiem un to plānošanu, un tam ir ietekme uz tautsaimniecību kopumā. Tādēļ Noteikumu Nr. 579 2. un 3. punkta atzīšana par spēkā neesošu no kāda brīža pagātnē izraisītu tiesiskās drošības principa apdraudējumu. Noteikumu Nr. 579 2. un 3. punkts skar sociāli nozīmīgu jautājumu - vecuma pensijas minimālo apmēru. Ja Satversmes tiesa lemtu, ka šīs apstrīdētās normas atzīstamas par spēkā neesošām no sprieduma pasludināšanas brīža, tad normatīvajos aktos vispār nebūtu noteikts vecuma pensijas minimālais apmērs un attiecīgi nebūtu iespējams izmaksāt vecuma pensiju personām, kurām saskaņā ar likuma "Par valsts pensijām" 12. panta otro daļu pensija šādā apmērā jāsaņem. Tāds lēmums radītu būtisku apdraudējumu cilvēkiem, kas veikuši nelielas sociālās apdrošināšanas iemaksas, nevis nodrošinātu Latvijas sociālajā realitātē tiesisko stabilitāti, skaidrību un mieru. No cilvēka cieņā balstītas sociāli atbildīgas valsts principa izriet likumdevēja pienākums noregulēt būtiskākos jautājumus, un tas jāievēro arī, nosakot vecuma pensijas minimālo apmēru. Līdz ar to izskatāmajā lietā ir nepieciešams un pieļaujams tas, ka Satversmei neatbilstošās normas vēl noteiktu laiku paliek spēkā, lai dotu iespēju Saeimai un Ministru kabinetam, ievērojot šajā spriedumā secināto, pieņemt jaunu tiesisko regulējumu. Satversmes tiesa nevar stāties likumdevēja vietā un norādīt uz piemērotākiem lēmumiem vai arī noteikt, kā sadalāmi valsts budžeta līdzekļi. Konkrētajā gadījumā Satversmes tiesas pienākums ir vērst likumdevēja uzmanību uz nepieciešamību rast šīs situācijas risinājumu (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 22. punktu). Ņemot vērā to, ka Satversmei atbilstoša vecuma pensijas minimālā apmēra noteikšana ir nepieciešama cilvēka cieņas aizsardzībai, kā arī to, ka attiecīgās izmaiņas ir iespējams saskaņot ar valsts budžetu nākamajam saimnieciskajam gadam, likumdevējam ir nepieciešams laiks jauna tiesiskā regulējuma pieņemšanai. Tādējādi Noteikumu Nr. 579 2. un 3. punkts atzīstams par spēkā neesošu no 2021. gada 1. jūnija. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: 1. Atzīt Ministru kabineta 2019. gada 3. decembra noteikumu Nr. 579 "Noteikumi par minimālās valsts vecuma pensijas apmēru" 2. un 3. punktu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1. un 109. pantam un spēkā neesošu no 2021. gada 1. jūnija. 2. Atzīt Ministru kabineta 2011. gada 5. decembra noteikumu Nr. 924 "Noteikumi par vecuma pensijas minimālo apmēru" 2. punktu, Ministru kabineta 2009. gada 22. decembra noteikumu Nr. 1605 "Noteikumi par valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta un apbedīšanas pabalsta apmēru, tā pārskatīšanas kārtību un pabalstu piešķiršanas un izmaksas kārtību" 2. punktu (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019. gada 31. decembrim) un Ministru kabineta 2019. gada 3. decembra noteikumu Nr. 579 "Noteikumi par minimālās valsts vecuma pensijas apmēru" 2. un 3. punktu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1. un 109. pantam un spēkā neesošu no personu pamattiesību aizskāruma rašanās brīža attiecībā uz personām, kuras savu tiesību aizsardzībai Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā vērsušās tiesā un attiecībā uz kurām administratīvais process tiesā vēl nav noslēdzies. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums pasludināts Rīgā 2020. gada 10. decembrī. Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī. Tiesas sēdes priekšsēdētāja S. Osipova